Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ko dzīvnieki dara ziemā

FOTO: Publicitātes foto

Kad pirmais sniegs ietērpj kailos kokus un vēl neaizsalušie ūdeņi šķiet tumšāki uz gaišo krastu fona, tad kā smalku mežģīņu raksts virs jaunā sniega ir redzamas mazo zvēriņu atstātās pēdas. Tie, kuri slēpušies starp purva ciņiem, koku audzēs, zem siena kaudzēm un pazemē, sniegā parāda, kā viņi skraida, lēkā un barojas.

Drīz vien sāksies aukstums, un uz visu garo ziemu dzīvība pamirs, viss pārklāsies ar sniegu, un tikai pavasara pusē virs sudrabotajām sniega kupenām atkal parādīsies smalkais pēdiņu raksts.

Kurmis

Lūk, jau pa gabalu virs sniega redzamas melnas zemes kaudzītes, kur kurmis pirms sala ir steidzis pabeigt jauno galeriju. No alas uz alu sniegā stiepjas pēdu rindiņa, kur aptuveni viena centimetra attālumā redzami kurmja pakaļķepu nospiedumi. Kurmja priekšķepas staigāšanai ir nepiemērotas, derīgas galvenokārt rakšanai, tāpēc to nospiedums sniegā ir knapi samanāms. Pievērsiet uzmanību tam, cik īss ir kurmja solis, tā staigā īskājains lēnulis, kurš dziļi iegrimst sniegā. Tāpēc viņš izvairās no garām virszemes pastaigām. Jau nosoļojis piecus metrus, kurmis pazūd pazemē uz ilgu laiku. Varbūt tuvākajā atkusnī zvēriņš saņems dūšu un izlīdīs virszemē.

Toties kas par saldu dzīvi racējam ir zem biezās sniega segas, kur viņš brīvi var rakties veco lapu un sakaltušās zāles paklājā, kur ir tik daudz gardu slieku, gliemežu un kukaiņu! Tagad kurmis nebīstas ne no pūces, ne lapsas; visas ziemas garumā viņš sniegā veidos garas un plašas medību ejas.

Peles

Te nu var redzēt viegliņa lēkātāja atstātās pēdas. Starp lēcieniem ir pusmetra atstarpe, un piezemēšanās vietā pēdu nospiedumi veido trapeci, līdzīgu vāveres pēdām. Starp katru pēdu grupu novilkta strīpiņa ar tievu astīti, šurpu turpu, uz priekšu un atpakaļ stiepjas atstāto pēdu tīmeklis. Tas tāpēc, ka lauku pelei atrastās taukās dadža sēklas no mežmalas jāsavāc un jāsanes alā, jo ēst tās atklātā vietā ir pārāk bīstami, lauku pelei ir daudz skrienošu un lidojošu ienaidnieku.

Meža peles lēcieni ir garāki un astes atstātā strīpa izteiktāka nekā lauku pelei. Meža pele var piemēroties dzīvei laukā, kur nav nekā cita kā tikai rugāji un mežrozīšu krūmiņi. Savukārt lauku pele iedzīvojas mežmalās un mežā – jaunaudzēs. Abu sugu peles mežā pārvietojas koku un krūmu aizsegā, bet atklātā vietā lec gariem, steidzīgiem lēcieniem.

Salā un sniegā pelēm nepatīk iznākt virs sniega segas, bet rudās meža peles to dara labprāt. Pēc stiprajiem ziemas vējiem sniega virskārta ir kā nosēta ar koku sēklām – liepu un apšu sakaltušajiem ziediem, kas pelēm ir īsts dzīru mielasts. Arī putnu zemē nosviestās krūkļa, kadiķa un pīlādžu ogas pelēm ir gards kumosiņš. Turklāt peles rāpjas arī kokā un ierīko ligzdas koka dobumā. Kāda meža pele bija ierīkojusies vāveres ligzdā sešu metru augstumā no zemes.

Lielā jeb dzeltenkakla pele ir ievērojami lielāka par meža peli, viņa ir īsts kāpelētājs, kurš dodas augšup pa koka stumbru un zaros savāc riekstus un zīles. Viņas lēcieni ir gandrīz metru gari. Dzeltenkakla peles ir īsti meža dzīvnieki, viņu pēdas gandrīz nekad nebūs redzamas pļavās un laukos.

Putni

Augļu dārzos zem ābelēm un bumbierēm var atrast no kokiem nokritušu lapu kamoliņus, kur kopā saķērušās divas trīs lapiņas. Ja kamoliņu paceļ un aplūko tuvāk, var redzēt, ka lapas kopā satur tievs tīmeklītis un to iekšpuse izklāta ar mīkstu oderīti. Te uz ziemošanu bija sataisījies lapu kaitēklis, kuru apēdušas zīlītes. Bariņš ceļojošo putniņu bija nolaidies ābelē, ar knābīšiem notriecis zemē lapu tīstokļus un izknābis kāpurus. Ap kamoliņiem redzami zīlīšu pēdu un astes nospiedumi.

Katrs ir ievērojis augus ar sausiem, dobiem kātiem. Ziemā tie slienas virs sniega gan uz lauka, gan meža laucēs. Bet ne katrs zina, cik daudz dzīvu radību ziemo šajos aplauzītajos augu stumbros. Šaurajos dobajos stiebros rindām saspiedušies ziemojošie odi, vaboles, zirneklīši, te karājas tauriņu kūniņas. Lieli kāpuri ieeju stumbrā aizdrīvējuši ar meistarīgi izveidotu korķi. Un tikai tad atklājas ziemotāju pulks, kad sīkas zīlītes knābā sausos, veselos stiebrus, atstājot sniegā skaidas.

Sākoties pirmajām salnām, zirnekļi un kāpuri nolaižas zemē no kokiem un paliek sniegā. Tad ap skuju koku stumbriem redzamas daudzu sīko putniņu pēdas. Mazie putni izmanto brīdi, kad kukaiņi dodas ziemas guļā augsnes virskārtā, un tos apēd. Zīlītes ļoti aukstās dienās rūpīgi apskata krustknābju, vāveru un dzeņu barošanas vietās nobirušo koku mizu cerībā, ka skaidās atradīs ziemojošus kukaiņus un kāpurus, kā arī uzlasa izbirušās egļu un priežu sēklas. Viņas pašas ar saviem knābīšiem netiek klāt čiekuros noslēptajām sēklām.

Īsos sīļa lēcienus un spārnu nospiedumus sniegā var redzēt vietās, kur putns nomedījis lauku peli vai racis savas rudenī noslēptās zīles. Ja kāda zara galā ieraudzīsiet uzspraustu peli, ziniet, ka te barojusies ziemeļu čakste. Pēdas pie zaķa patvēruma vai siena kaudzes, kur pūce pametusi neapēstas lauku peles paliekas, atstājuši kraukļi.

Uz augšu
Back