Raimonds Pauls un viņa zvaigznes (Imants Skrastiņš)

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Imants Skrastiņš

Dziedošais aktieris Imants Skrastiņš reiz atdeva Raimondam Paulam savu ķiršsarkano devītā modeļa žiguli, bet pēc tam sačakarēja viņam vienu dziesmu.

Latvijā vecākais reperis

Pazīstami Imants Skrastiņš un Maestro bija jau krietni sen, bet satuvinājās Jaunatnes teātrī, kad režisore Lūcija Baumane no padomju aizmirstības un aizliegtības mūriem izcēla laukā Frici Bārdu — gaidot dzejnieka 100. dzimšanas dienu, rīkoja lielu koncertu un uzaicināja Paulu uzrakstīt dažas dziesmiņas. Viņš sakomponēja kādas četras ar Friča Bārdas vārdiem un vienu ar Jāņa Petera tekstu. Izrādei bija milzu panākumi. "Tas varēja būt 1979. gada rudens. Pēc šīs sadarbības pagāja apmēram mēnesis, kad atskanēja zvans no Maestro: "Vai tu būtu ar mieru atnākt un ieklepot kādu no manām dziesmām?" Nu šis teiciens jau iegājis vēsturē."

Imants Skrastiņš smej, ka tagad ar to klepošanu saistīts šarmants humors. Aktieris gan nebijis klāt un arī neredzējis raidījumu, bet viņam atstāstīts: televīzijas šovā "Dziesmu duelis" Skrastiņš nosaukts par Latvijas vecāko reperi. "Tajā laikā to sauca par klepošanu, tagad — par repošanu. Tas man izraisīja ļoti patīkamas emocijas. Tas man ļoti patika, jā," aktierim no smiekliem acīs sariešas asaras.

Skrastiņš uzvar, Paulam — cūka

"Acīmredzot Raimonds ar savu jutīgo degunu sajuta, ka mana muzikālā izpausme varētu būt kaut kas jauns tajā laikā. Patiesībā tā jau nebija dziedāšana — sauciet to, kā gribat —, tāpēc joks par repošanu man tik ļoti patika," atzīst aktieris un stāsta, ka dziesmu "Kamolā tinēja" Pauls veltījis māsai Edītei. Ar šo skaņdarbu saistīts arī populārs Maestro teiciens: "1980. gada "Mikrofona" dziesmu aptaujā uzvarēja Skrastiņš, bet es dabūju cūku."

Imants ir pārsteigts, cik ļoti tautai patika "Kamolā tinēja". "Šajā dziesmā ir laba sublimācija: gan Vizmas ietilpīgais teksts, kas man tagad, pēc daudziem gadiem, raisa pavisam citas emocijas, gan Raimonda mūzika..." teic Skrastiņš. Abi ar Paulu šoruden bijuši arī "Māmuļā", kad Vizma Belševica pavadīta pēdējā gaitā. "Tieši pirms viņas izvadīšanas nodziedājām "Kamolā tinēju", pēc tam klātesošie teica, ka šis brīdis bijis īpaši emocionāls." Tādas emocijas viņam nekad neesot bijušas, šo dziesmu izpildot.

"Tas bija ļoti jauks, mīļš un pavisam negaidīts posms manā radošajā dzīvē. Tas iesākās ar kopējām aktivitātēm tepat Latvijā un aizveda mūs 1981. gadā uz Kanādu un Ameriku pie latviešiem, kur uzstājāmies ar milzu panākumiem. Un tagad man gribas palielīties — sava aste jau jāceļ —, ka tieši mēs ar Raimondu bijām pirmie latvieši, kas uzstājās Karnegiholā Amerikā. Nevis Laima Vaikule, kā vairākkārt publicēts presē. Mēs tur bijām jau 1981. gada rudenī."

Teiciens ir atšifrēts

Vēlāk Pauls uzrakstīja Imantam Skrastiņam vēl vairākas dziesmas ar Friča Bārdas tekstiem, arī ar Ērika Ādamsona dzeju — komponists acīmredzot bija pārliecināts, ka tas varētu būt negaidīts pavērsiens viņa radošajā dzīvē. "Tas nebija saistīts ar tiešo estrādi, bet, ja cilvēkam dots tik liels talants, viņš arī ar trim četrām notīm — tik daudz jau aktieris spēj izdziedāt — prot tā variēt, ka melodija ikvienam aiziet līdz dvēselei." Imants Skrastiņš apgalvo: ņem jebkuru Paula dziesmu — tās visas gūst rezonansi. Un viņš nevienu no tām nevar nodziedāt vienkārši — katru izpilda, liekot klāt savu tā brīža emocionālo noskaņojumu, tāpēc dziesma ikreiz skan citādi.

Taujāts, vai Maestro viņu kādreiz arī kritizējis, aktieris atteic, ka Pauls nekad neiejaucas darbā. Un tomēr Skrastiņš atšifrējis Maestro teicienu: "Šo vietiņu vajadzētu vēlreiz pamēģināt..." Tas nozīmē, ka Paulam kaut kas īsti nepatīk. "Bet ar komplimentiem Raimonds arī nemētājas," secina Skrastiņš. Labākais kompliments esot, ja pēc kopīgi padarīta darba Maestro izmet kādu skaistu ironiju.

Salaidis dēlī visu dziesmu

Tā kā ar Paulu pa šiem gadiem kopā izēsti daudzi pudi sāls, Skrastiņš, ja viņam kaut kas nepatīk, atļaujas to pateikt Maestro. "Atceros: lūdzu viņu uzrakstīt dziesmu Edgara Liepiņa piemiņai. Kad pirmais variants jau bija ierakstīts, sacīju Raimondam, ka kaut kas nav lāgā. Pēc pusstundas viņš sauca atpakaļ skaņu režisoru un teica: "Atnāca tas tautietis un sačakarēja man visu dziesmu, tagad jāraksta no jauna." Apbrīnoju viņa profesionalitāti un spēju rēķināties ar otra viedokli. Viņam nav problēmu momentā pārtaisīt meldiņu."

Interesanti, vai viņi ir draugi? "Nē, tā nevar teikt," attrauc Imants Skrastiņš un abu attiecības raksturo kā profesionālu brālību. "Viņš strādā ar "aknām", un es arī strādāju ar "aknām". Dažkārt abi esam nosvīduši — lai dziesma iet vienā elpā. Profesionālam dziedātājam tas ir viegli, bet aktierim cita ritma izjūta — aktieris tekstu izjūt ļoti personīgi, un, kamēr savu izjūtu grib paust, nežēlīgais ritms iet uz priekšu, un viņš jau salaidis dēlī visu dziesmu."

Imants Skrastiņš novērojis, ka Paulam tīk sadarboties ar aktieriem. Viņaprāt, spoža bija Maestro sadarbība ar Edgaru Liepiņu, ko nu jau aizsaulē aizgājušais aktieris uztvēris ļoti nopietni. "Jebkurš aktieris to uztver nopietni, bet izskatās, ka Raimondam tas ir viegls un skaists piedzīvojums. Un tas ir ārkārtīgi aizkustinoši." Skrastiņš apbrīno arī Paula nopietno attieksmi pret darbu: mēģinājumos viņš vienmēr ierodas pirmais, viņam nekad nekas nav par grūtu.

Tik sēž un plinkšķina

"Nekad neaizmirsīšu, ka mēs stundu pirms koncerta tikām ielaisti Karnegiholā: sēdēju viens pats zālē, un Raimonds minūtes divdesmit uz skatuves improvizēja ar klavierēm — tajā laikā jau tādu flīģeļu mums nebija. Tas man palicis visu mūžu atmiņā, vēl tagad skan..."

Imants Skrastiņš spriež: Paulam, iespējams, jau piemirsies, cik jautrs bija šis brauciens. Pirms izbraukšanas uz Ameriku vajadzēja Maskavā iziet visādas instruktāžas. "Piecas dienas dzīvojām viesnīcā "Moskva" — piecistabu numurā ar klavierēm — un visu laiku mēģinājām, mēģinājām, mēģinājām... Par to es viņa priekšā galvu noliecu — ka viņam nekad nav par grūtu mēģināt. Arī, ja esi tikai aktierītis..." Šajā braucienā dažbrīd ierobežotā telpā bija iespēja parunāt par dažādām lietām. Un aktieris prasījis Paulam, kā viņam rodas tādas melodijas, kas uzreiz aiziet līdz otra dvēselei. Vai viņš kaut kā noskaņojas pirms rakstīšanas? Maestro atbildējis: "Nē, absolūti ne! Es tik sēžu pie klavierēm un plinkšķinu." Tie ir viņa vārdi.

"Kopīgu piedzīvojumu mums ir ļoti daudz. Kā mums gāja pa Ameriku, pa tām viesnīcām — varat iedomāties, divi latvieši no Padomju Savienības, neko nav redzējuši... Tas bija jautri!" smej Imants. Vislabākais notikums bijis lidostā. "Ejam iekšā, bet tur priekšā viens nēģeris pārbauda visus ar tādu kā vāli. Pēkšņi man kaut kas tirkšķ... Un dzirdu Paulu aizmugurē sakām: "Skrastiņš jau nopircis sev dzelzs instrumentu..." Ja visus tos humorus būtu pierakstījis, varētu lasīt un vienos smieklos dzīvot."

Var apvainoties

Skrastiņam ļoti patīk Paula trāpīgie teicieni, taču viņš nebeidz brīnīties, kā tik ironiskam cilvēkam rodas tik dievīgas melodijas. Viņaprāt, cilvēki, kas Maestro labi nepazīst, vienu otru reizi var pat apvainoties. "Bet viņa humors ir tik specifisks un tik atpazīstams, un, tāpat kā liriskais piesitiens, arī šāds humors raksturīgs tikai un vienīgi viņam." Aktieris apgalvo: Pauls nemīl kavēties atmiņās par aizgājušiem laikiem, viņš nav sentimentāls un garās sarunās neielaižas — tikai novēro un ik pa brīdim izmet kādu frāzi, un tā vienmēr trāpa desmitniekā.

Tagad, kad Pauls un Skrastiņš satiekas, runas raisās galvenokārt par politiku: vai ir vērts tajā līst iekšā. "Lai gan daudzi pārmet, ka viņš ielīdis politikā, manuprāt, tam tomēr ir liela nozīme, ka tāds cilvēks, lai arī gandrīz nekad nekāpj tribīnē, ir mūsu valstsvīru vidū — viņa ļoti trāpīgā ironija, varbūt pat aizkulisēs, dažkārt nostrādā daudz spēcīgāk nekā tas, ko pauž tie balamutes, kas kāpj tribīnē."

Bet ne tikai joki un labs humors saista abus māksliniekus. Ir bijuši arī grūti un pavisam smagi brīži — Skrastiņam nācies runāt Maestro tēva bērēs.

Ir kāds kopīgs piedzīvojums, ko Imants mūžam neaizmirsīs. Tas bijis 80. gadu beigās, kad dienasgaismu ieraudzīja krievu devītā modeļa žiguļi. Viņiem piešķirtas mašīnas, un abiem vienā dienā bija jābrauc uz autocentru tām pakaļ. Skrastiņš jau noskatījis, ka grib ķiršsarkanu, bet Paulam apsolīts, ka atvedīs drusku smalkāku — metāla krāsā. "Aizbraucam, mums pretī iznāk Kalnājs, bijušais autobraucējs, viņš toreiz bija centra direktors, un stāsta, ka Raimondam smalkais vāģis nav atvests. Raimonds saka: tad es ņemšu ķiršsarkano, bet... sarkanais ir tikai viens. Protams, aiz cieņas un pietātes pret mākslinieku es piekāpos, teicu, ka gaidīšu nākamo partiju — jo es arī gribu sarkano. Pēc dienām trim Raimonds man zvana: "Esmu nobraucis 324 kilometrus, vai tu būtu ar mieru, ka es auto iedzīšu atpakaļ un tu viņu paņemsi kā jaunu. Man atveda sudrabaino." Es, protams, piekritu. Vien pajautāju, vai labi ripo. Raimonds pārliecinoši atteica: "Jā, prīmā!" Nākamajā dienā ar savu smalko žiguli — tajā laikā tos varēja uz pirkstiem saskaitīt — braucu uz teātri un pēkšņi skatos: no centra puses uz Rencēnu ielas autocentru trosē vienu velk..." aktieris stāsta un, zinot, kas seko tālāk, sāk sirsnīgi smieties. "Skatos un neticu savām acīm: velk Raimonda sudrabaino vāģi." Imants Skrastiņš jau smej, asaras slaucīdams, un atceras, cik Pauls bijis dusmīgs: "Pirmajā dienā kaut kas sagājis dēlī, tādu sūdu nopircis! Pie velna, kāpēc man vajadzēja atdot tev to labo vāģi."

Meitenēm dāvināja "SerenādI"

Taujāts, kāda būtu izveidojusies viņa aktierkarjera, ja nebūtu sastapis Maestro, Imants aizdomājas: "Ja pēc tam kaut kādos citos debesu laukos uzzinātu, ka man varēja būt tāda iespēja, ja uzzinātu, ka man tas pagājis garām... man būtu... (Ilga pauze.) Acīmredzot man būtu tieši tā, kā tagad, kad es apklusu. Tāds žēlums. Jo es to uzskatu par spožu periodu savā dzīvē."

Protams, par sadarbību ar Paulu aktieris, strādādams teātrī, pat nesapņojis. Nemaz! "Man prātā nebija ienācis, ka es varētu dziedāt uz estrādes skatuves. Un patiesībā neviena cita komponista dziesmas arī neesmu izpildījis, izņemot tās, kuras bija jādzied teātrī." Izrādās, Uldis Stabulnieks tūlīt pēc "Kamolā tinējas" aicinājis aktieri iedziedāt dziesmu par rudentiņu — "Tik un tā", taču Skrastiņš atteicis. "Teicu: piedod, Uldi, bet es neesmu dziedātājs. Un, paldies Dievam, ka tā pateicu — paskatiet, cik skaisti viņam iznāca tā dziesma."

Vēlāk daudzi lūguši Skrastiņu dziedāt, bet viņš stingri palicis pie sava: "Es neesmu dziedātājs, tā ir mana muzikālā izpausme, ko dāvāja man tikai Raimonds."

Tas bijis spožs laiks ne Imantam vien — arī sievai Ritai Trencei, ar kuru satuvinājušies, pateicoties dziedāšanai. "Tas bija 1981. gada vasarā," atceras Rita Trence. Pirms tam viņa Imantu Skrastiņu nebija lāgā redzējusi, tikai kaut ko par viņu dzirdējusi. Tolaik Rita dziedāja Radio sieviešu vokālajā ansamblī. "Un mums bija viņam jāpiedzied "Kamolā tinēja". Visas tajā dienā bijām ļoti satraukušās: nāks Skrastiņš, kā nu būs, vai būs apmierināts. Bet uztraukums pazuda brīdī, kad ieraudzījām viņu studijas durvīs — Imants nāca ar četriem vijolīšu pušķīšiem un pasniedzot katrai ieskatījās acīs. Šķita, ka manās acīs viņš tā ilgāk ieskatījās..." smej allaž šarmantā dziedātāja. Pēc tās reizes gan pagājuši vairāki gadi, līdz abi viens otram acīs ieskatījās tā pa īstam.

"Bet Pauls ansambļa meitenēm bieži pirms mēģinājuma dāvināja konfektes — parasti "Serenādi", kas tajā laikā bija deficīta prece. Protams, ka tad mūsu balsis skanēja pavisam citādi," smaida Trence, kas par spilgtāko veikumu sadarbībā ar Paulu uzskata dziesmu "Pie jūras dzīve mana".

Pankūkas ar medu

Imants Skrastiņš novērojis, ka Pauls dziesmas ļoti bieži pārbauda ar publiku, viņam ir svarīga klausītāju reakcija. Tauta ir galvenais, kam mākslinieks strādā, un tam, ko tā nepieņem, momentā jāpārvelk strīpa un... aiz borta. Edgars Liepiņš esot ļoti pārdzīvojis, kad Maestro viņu pameta pēc tik veiksmīgas sadarbības. "Kad viens etaps iziets, dziedātājam nav nekādu tiesību pārmest, ka komponists meklē jaunu zvaigzni. Tāpēc jau Raimonds dzīvo, ka nepārtraukti kaut ko atrod." Jautāts, vai pats nemaz neraudāja, kad beidzās viņa "repera karjera", Skrastiņš smej kā kutināts — par to, ka atkal nosaukts par reperi. "Vai nu prāts!" viņš izsaucas. Kas nu tā bija par dziedāšanu, drīzāk tāda aktieriski muzikāla izpausme.

Skrastiņš reiz izpaudies arī Maestro dzimšanas dienā. Tikko bija ierakstīta skaņuplate "Sapņu pīpe". Platei vāku apsolījies zīmēt Blumbergs, kas bija iecerējis to ilustrēt ar degošu tulpi. Taču mākslinieks neiekļāvās noteiktajā laikā, un šī ideja netika realizēta. "Kad tuvojās Raimonda dzimšanas diena, jautāju viņam, ko uzdāvināt. Viņš teica: "Tu varētu man kādu riekstu uzdāvināt..." Nopirku viņam veselu kuli riekstu un iespraudu tajos sarkanu tulpi... Jo attiecībās ar viņu vienmēr viss ir ar humoru," skaidro Imants Skrastiņš un stāsta, cik ļoti viņš apbrīno Maestro dzīvesbiedri Lanu: "Viņas delikātums un iekšējā inteliģence ir vienreizēja. Jo ar tādu "tēviņu", kāds ir Raimonds, nodzīvot kopā tik daudz gadu — tas ir apbrīnojami!" Viņš apbrīnojot arī Maestro — par to, cik ļoti viņš mīl savu ģimeni. "Sevišķi krievu laikā, kad braukājām pa ārzemēm, viņš vienmēr rūpējās, lai būtu kaut kas, ko aizvest mājās. Tad jau var saprast, kāpēc Lana aukstos ziemas vakaros vāra viņam smaržīgu liepziedu tēju un pasniedz siltas pankūkas ar medu. Jā, jā, tā ir. To esmu redzējis, pie viņiem ciemojoties.

Uz augšu