Bez aktieriem es būtu nulle (1)

Jans Villems van den Boss ir dzimis 1969. gada 25. jūnijā Nīderlandē. Strādājis par drāmas un skatuves runas pasniedzēju, studējis Londonas universitātē dramaturģiju un vācu valodu, kā arī Runas un drāmas centra skolā. Piedalījies Pītera Bruka un Nensijas Merkeles meistardarbnīcās. Strādājis Londonas teātros, kā arī ASV, Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Bosnijā un Hercegovinā. Īpaši tuva viņam ir V. Šekspīra, Ž. Rasīna, F. Dostojevska, A. Šniclera, R. Mūzila, B. Brehta daiļrade, kā arī mūsdienu dramaturģija, taču viņu iedvesmo arī glezniecība, literatūra, opera, balets. Ja būtu daudz brīva laika — Jans lasītu un lasītu grāmatas. Ļoti augstu ciena un vērtē visu cilvēku brīvību un savas personības suverenitāti. Juridiski brīvs. Jans ir atraktīvs, eksaltēts — kādu dienu emocionāli tā "pārpelnojies", ka nav atnācis uz mēģinājumu. Mūsu sarunas sākums nav diez cik rožains. Jans ir noguris un ērcīgs par to, ka "nobrucis" vakara mēģinājums. Viņš smēķē cigareti pēc cigaretes un strikti noteic, ka uz jautājumiem par savu intīmo dzīvi neatbildēs un savā guļamistabā neielaidīs. Mazliet apmulsis no tik barga ievada, es rāmi atbildu, ka pēc tā nealkstu. Kaut arī neuzticības noskaņā, tomēr mūsu saruna sākas.

Kas jūs rosināja pievērsties teātrim, mākslai? Vai atceraties pirmos ar mākslu saistītos impulsus?

Esmu cilvēks, kas jau kopš agras bērnības, cik nu vien sevi atceros un apzinos, ļaujas apkārtējās dzīves ritumam un savas apziņas plūsmai. Nīderlande, kā zināms, ir senas, tolerantas, atvērtas mākslas, daudzu kultūras žanru un ar to saistītu tradīciju zeme. Uzaugu ciešā saiknē ar šīm tradīcijām. Esmu viena no daudzajām savulaik pazīstamās mākslinieku dzimtas atvasēm. Tāpēc kultūra vienmēr bijusi manas dzīves sastāvdaļa un es vienmēr esmu bijis daļa no kultūras dzīves. Mani vecāki ir valodnieki, filologi, lingvisti. Arī mani kopš bērnības interesēja valodas. Es brīvi runāju četrās valodās. Saprotu vēl vairākas valodas. Arī pats savulaik domāju par filoloģijas vai svešvalodu studijām. Taču tolaik mani vairāk interesēja bizness, finanšu lietas, uzņēmējdarbība. Skolā, aizpildot dažādas anketas, rakstīju, ka gribu kļūt par viesnīcu īpašnieku vai pārvaldnieku. Varbūt tāpēc, ka, atšķirībā no kultūras, uzņēmējdarbības vide man bija sveša. Tāpēc tā šķita interesanta, vilinoša. Tā bija kā neiepazīta, bet "apsolītā zeme", kas kārdināja arī ar peļņu. Esmu uzaudzis kapitālismā, kur gandrīz visu nosaka nauda. Bet nauda — tas nozīmē neatkarību, brīvību, personības suverenitāti visās dzīves jomās. Man — pusaudzim — šie jēdzieni toreiz bija ļoti svarīgi, kaut arī mani vecāki nekad neko man neuzspieda. Taču personības suverenitātes jēdziens man joprojām ir ļoti nozīmīgs. Turklāt, ja cilvēkam ir nauda un viņš ir finansiāli neatkarīgs, ar viņu ir daudz grūtāk manipulēt.

Tomēr pēc divus gadus ilgām intensīvām mācībām sapratu, ka tā tomēr nav mana pasaule. Pēc tam 14 mēnešus dienēju Nīderlandes armijā. Man trāpījās pēdējais obligātā dienesta periods. Nu jau labu laiku manā dzimtenē ir profesionāla armija, kurā dienē tikai brīvprātīgie. Godīgi runājot, militāra vide man ar manu tiecību uz personības neatkarību nemaz nepatika. Vajadzēja uzturēties vidē, kurā viss notika atbilstīgi reglamentam un hierarhijai, stingrai disciplīnai. Turklāt matus man īsi apcirpa. Bet man vienmēr bijuši gari mati. Vispār — viss notika piespiedu kārtā, pat ar zināmu varmācību. Tad arī aptvēru, ka man tomēr ir mākslinieka dvēsele, kas alkst pēc radīšanas prieka un neatkarības.

Vispār dienesta gadus man palīdzēja izturēt jau kopš bērnības attīstītā, šķiet, laikam jau gēnos ieprogrammētā, "melnā" humora izjūta. Savukārt armija ar tās bieži vien perfekto un pseidoperfekto disciplīnu ir viena vienīga "melnā humora" pārpilna vieta. Tur gandrīz viss notika kā absurdās drāmas lugās. Tā bija īsta dzīves skola, kurā gūtā mācība un iespaidi man noderēs visā turpmākajā dzīvē. Protams, arī mākslā.

Vispirms es dienēju Militārajā policijā. Godīgi runājot, tas bija īsts un manam temperamentam arī bīstams pārbaudījums ar varu. Kopš pastāv pasaule, vienmēr ir bijis tā, ka cilvēka gara un rakstura stiprums (vai vājums) tiek pārbaudīts ar varu un zeltu. Man tomēr bija uzticēts ierocis, steks, roku dzelži... Dienests kā jau policista dienests. Patruļas, militārās disciplīnas nodrošināšana, dezertieru, patvaļīgā prombūtnē esošu vai iereibušu, nonarkojušos zaldātiņu tvarstīšana un aizturēšana. Tas bojāja raksturu un, šķiet, atstāja uz to paliekošu ietekmi. Es mīlu aktierus, ar kuriem kopā strādāju, — vienalga, Anglijā vai citur pasaulē. Taču dažkārt man no viņiem bija jādzird sūkstīšanās un pārmetumi par pārāk bargu vai pat varmācīgu izturēšanos, pārmērīgu sava viedokļa vai redzējumu uztiepšanu. Nu, jāņem vērā, ka aktieri nereti (tāpat kā daudzi citi cilvēki) pēc savas dabas ir slinki, inerti vai kūtri… Tāpēc dažu labu reizi man poliča gaitās gūtā pieredze lieti noder. Gan mākslā, gan dzīvē...

Ar laiku pamanīju, ka šad un tad nagi niezēt niez kādu lieku reizi iekaustīt vai uzšaut tā stiprāk ar steku. Tas nebija labi. Turklāt pārējie armijnieki mūs — poličus — diez ko neieredzēja. Apsaukāja visādos necenzētos vārdos. Sapratu, ka mans aicinājums tomēr nav varmācība un militārisms. Turklāt man vēl, par laimi, nebija darīšana ar kriminālnoziegumiem. Es rūpējos tikai par kārtību. Tāpēc mainīju savu militāro specialitāti. Pievērsos kulinārijai.

Kam!?

Kulinārijai. Karavīri visas pasaules armijās allaž ir izsalkuši. Viņus vajag labi un sātīgi paēdināt. Arī es dienesta laikā bieži jutu izsalkumu. Tiesa, sākums nebija tik viegls, kā tiku iedomājies. Vispirms biju virtuves strādnieks un veicu dažādus ne pārāk interesantus palīgdarbus. Taču pēc tam mācījos kursos un "uzdienēju" līdz pavāram. Kļuvu par īstu militāro koku, kas var strādāt arī civilajā dzīvē. Gatavoju ēdienus un… sapņoju, tā teikt, nomoda sapņus. Pēkšņi sapratu, ka mani ļoti velk māksla, teātris, īpaši Šekspīrs. Pēc dienesta devos uz Angliju turpināt izglītību. Armijā es satiku un iepazinu visdažādāko slāņu un tautību Nīderlandes pilsoņus. Viņiem bija ļoti dažādi uzskati, mentalitāte, kultūras tradīcijas. Dienests — tā bija arī izpratnes, tolerances skola.

Kā vērtējat pēdējos ar imigrantu integrācijas problēmām saistītos notikumus Rietumeiropa? Nupat notikušie nemieri Parīzē, bet aptuveni pirms gada Nīderlandē musulmaņu radikālis noslepkavoja pazīstamu kinorežisoru, kurš savās filmās pētīja ar imigrāciju saistītās problēmas…

Kinorežisora Teo un Goga traģiskā nāve patiesi satrieca Nīderlandes sabiedrību. Daudzas sarežģītas problēmas ir savijušās ļoti ciešā mezglā, kuru diez vai izdosies viegli un nesāpīgi atraisīt. Es neesmu reliģiozs, taču esmu dzimis konservatīvā katoļu ģimenē. Vienmēr esmu bijis par toleranci, cilvēka tiesībām un brīvību. Esmu dzīvojis saskaņā ar principu: dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Tās ir tradicionālās Rietumeiropas vērtības. Tām ticu es un daudzi citi cilvēki. Taču mēs ticam arī daudzām konservatīvām, reliģijā un tradicionālajā morālē balstītām vērtībām. Šķiet, pašlaik tās nonāk pretrunā ar dažu personu tiesībām uz brīvību un izpratni par to. Ir indivīdi un to grupas, kas grib dzīvot tikai paši un arī citiem uzspiest savu kārtību. Diemžēl integrācijas procesi ir sarežģīti… Šķiet, vilciens ir aizgājis. Daudz kas ir nokavēts. Neatgriezeniski. Traģiski. Bet tā ir.

Runā, ka Rietumos policija esot slinka, gļēva un no labas dzīves izlaidusies. Tā nedz varot, nedz īsti gribot savaldīt grautiņu rīkotājus…

Varbūt. Jo ir taču sarežģīta likumdošana, birokrātiskas procedūras… Ar nepilngadīgajiem tas ir vēl sarežģītāk. Kāds pārcentīgs policis iebliezīs kādam stiprāk ar steku, un pēc tam pasaule tiks piebļauta pilna. Ej nu pierādi, ka neesi rasists, ultranacionālists, bērnu nīdējs un slepkava. Visu atlikušo dzīvi vazās pa tiesām. Turklāt aiz visiem šiem sarežģītajiem procesiem ir arī liela nauda. Nauda radikāļu reliģiskajām u. c. organizācijām. Nauda integrācijas, diskriminācijas novēršanas, izglītības pilnveidošanas un daudziem dažādiem fondiem. Nauda juristiem. Arī narkotiku dīleru nauda. Liela nauda. Runāsim labāk par mākslu un dzīvi.

Kāda ir jūsu attieksme pret alkoholu?

Šķiet, ārstu vai psihiatru uztverē esmu pilnīgs alkoholiķis. Mēs dzīvojam skaudrā, traģiskā laikā. Alkohols man un, šķiet, arī daudziem citiem cilvēkiem palīdz šo laiku izturēt, sniedz patvērumu. Ar mākslu, radīšanas prieku vien nereti ir par maz. Turklāt radīšanas priekam ir vajadzīga ierosme. Dažkārt to sniedz alkohols vai pat tā izraisītās paģiras. Man garšo gandrīz visi reibinošie dzērieni, īpaši alus, un tas, ko jūs saucat par "skrūvi".

Vai šā laika traģisms, par ko runājat, atspoguļojas arī mūsdienu Rietumeiropas dramaturģijā?

Jā, mūsdienu dramaturģija, piemēram, Mārtina Makdonas, Deas Loeres lugas piedāvā ļoti traģisku, pat apokaliptisku mūsdienu pasaules, tās nākotnes skatījumu.

Kas jūs saista Makdonas Spilvencilvēkā, ko pie mums iestudējāt?

Šī luga ir ļoti daudzslāņaina "melnā" traģikomēdija. Tajā ir detektīvklasiķes Agatas Kristi cienīgs, spraigs kriminālsižets, Tarantīno trilleru stilistika, folkloras motīvi un arī filozofiskas pārdomas. Luga risina un uzdod jautājumus, kas ir aktuāli ikvienam. Kas ir atbildība? Par ko jūtamies atbildīgi? Kāda mūsdienu sabiedrībā ir mākslinieka, radītāja, arī masu mediju atbildība? Kur ir rodama atšķirība, mijiedarbība starp reālo dzīvi un iluzoro pasauli? Māksla, mediji taču bieži rada pozitīvas un negatīvas ilūzijas. Ar šo ilūziju palīdzību cilvēkus bieži vien "iebaro", manipulē ar viņiem. Tas ir interesants un arī bīstams process. Ja, piemēram, medijiem sniedz lielu varu vai pat tikai tās apsolījumu, daudzas radošas personības šo pārbaudījumu neiztur un sāk ļaunprātīgi manipulēt ar cilvēkiem. To apliecina vēstures pieredze — Hitlers, Staļins, Musolīni, Mao Dzeduns. Taču cilvēkiem nereti tīri labi patīk, ja ar tiem manipulē. Jo dzīvot būrītī, ne par ko īpaši nedomājot, taču ir daudz vieglāk. Bet to zināja jau antīkās Romas imperatori. Dodiet tautai maizi un izpriecas! Tā ir visiem laikiem un arī demokrātijai derīga universāla recepte.

Spilvencilvēks ir sižetiski spraiga, pat kinematogrāfiska luga, taču teātrī publiku nevar apmānīt, kā tas notiek kino. Tur ļoti daudz nosaka filmas montāžas process, specefekti. Teātrī viss ir jādzīvo uz vietas un tūlīt.

Ko domājat par mūsu aktieriem?

Es neredzu īpašu atšķirību starp latviešu, angļu vai, piemēram, slovāku aktieriem. Protams, skolas ir dažādas. Taču vairums aktieru man līdz šim zināmajā pasaulē ir puslīdz vienādi. Talantīgi, aizrautīgi, bet nereti slinki. Bet slinkums jau raksturīgs cilvēku dabai. Es arī saprotoši izturos pret aktieru aizņemtību blakus darbos. Taču tas tomēr ir arī jautājums par viņu pienākumu pret tiešo darbu teātrī. Piemēram, Anglijā vairums aktieru ir nodarbināti kādā konkrētā projektā. Noslēgtie līgumi viņiem nemaz neļauj strādāt citur. Taču atalgojums neapšaubāmi ir lielāks nekā Austrumeiropā. Tāpēc šeit aktieriem, lai arī viņiem ir sociālās garantijas, nepieciešama blakus peļņa. Es to saprotu. Lai gan iestudējumu procesu un izrāžu līmeni tas iespaido negatīvi. Tomēr Spilvencilvēka aktieru ansamblis (īpaši Ivars Auziņš un Artūrs Skrastiņš) strādāja pašaizliedzīgi. Šķiet, ka esmu panācis gaidīto. Visur pasaulē es iemīlu savus aktierus. Bez viņiem režisori būtu nulles.

Vai tiesa, ka daudziem patiesi talantīgiem aktieriem ir visai zems intelektuālais līmenis? Augstskolā viņi bieži vien nav apguvuši elementāras zināšanas un jēdzienus un nealkst pēc tiem arī turpmākajā dzīvē. Taču ar talantu vien nereti ir par maz.

Daļēji varu jums piekrist. Taču ar stulbiem, bet talantīgiem aktieriem ir vieglāk strādāt. Vairums no viņiem darba procesā ir paklausīgi un daudz nerunā pretī. Aktieru iniciatīva nereti traucē. Spilvencilvēkā mana galvenā prasība bija: lai aktieri, cik vien iespējams, ievēro tekstu, neko pārāk neinterpretē, lai neizjauktu lugas struktūru.

Ko domājat par kritikas lomu?

Kopumā mana attieksme pret teātra kritiķiem ir negatīva. Man viņi taisni… (ilgi meklē piemērotus vārdus, tikpat ilgi tulkotāja tos pūlas "mīkstināt") riebjas, derdzas. Nu, kā tā var būt!? Es, piemēram, Anglijā iestudēju kādu izrādi. Pēc tam presē publicē pilnīgi pretējus viedokļus. Kritiķis A. raksta, ka iestudējums ir labs. Kritiķis B. to iznīcina. Bet ir taču jābūt kādiem vērtēšanas kritērijiem. Es gribu zināt, vai mans veikums ir labs vai slikts? Kur ir patiesība?

Patiesība nekad nav absolūta. Ir daudzi un dažādi viedokļi un redzējumi…

Patiesība var būt tikai viena! Mans iestudējums ir vai nu labs, vai slikts!

Kādus iespaidus guvāt Latvijā — mākslā un sadzīvē?

Jau agrāk esmu redzējis Vulfa kundzes nebaidos (latviešu versiju Krievu drāmā), Latviešu stāstus, Jūlijas jaunkundzi (JRT). Tās ir labas izrādes. Garā dzīve JRT ir izcils iestudējums. Alvis Hermanis ir Eiropas mēroga režisors. Man ļoti patīk viņa un arī Māras Ķimeles iedziļināšanās detaļās, psiholoģiski smalkie, niansētie aktieru darbi. JRT režisori no aktieriem prot panākt augstu meistarības pakāpi. Visu cieņu JRT režisoriem un aktieriem. Šīs vizītes laikā aizņemtības dēļ redzēju tikai Meža gulbjus un Kaligulu Dailes teātrī. Meža gulbji ir jauka, mūsdienīgi romantiska pasaciņa. Kaligula ir vērienīgs inscenējums ar šova elementiem. Taču tas nav mans stils. Džilindžers man šķiet interesants kā atraktīvs sarunu biedrs, nevis režisors.

Jūsu sadzīve man šķiet humora un "melnā" humora pārpilna. Piemēram, sabiedriskajā transportā es ilgi nevarēju saprast spēles noteikumus. Vai konduktoram obligāti ir jānāk pie manis vai otrādi? Tāpēc notika amizanti pārpratumi. Iekāpjot kontrolei, izraisījās arī skandāli. Taču vienmēr viss, pateicoties jauku, padzīvojušu latviešu "lēdiju" atsaucībai — viņas vienmēr nāca man par lieciniecēm —, atrisinājās.

Ko darīsit turpmāk?

Savu radošo darbu turpināšu vispirms Slovēnijā, pēc tam Uzbekistānā. Man patīk brīvība, neatkarība, ceļojumi, jauni un skarbi izaicinājumi. Es tos pieņemu. Es labprāt atgrieztos Latvijā, lai iestudētu izrādi ar lieliskajiem aktieriem — Rēziju Kalniņu, Artūru Skrastiņu, Ģirtu Ķesteri. Labprāt iestudētu kādu operu — piemēram, Vāgneru. Sapņoju par Šekspīra Ričardu III.