Kuršu ķoniņu dzimtas saglabājušās līdz mūsu dienām

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Laikā, kad gandrīz visi zemnieki Latvijā bija dzimtcilvēki un pildīja muižu klaušas, daži ciemati Kurzemē saglabāja savu brīvību un ir pazīstami ar nosaukumu kuršu ķoniņi.

Nodevēji vai valdnieki?

Par to, kā radušies kuršu ķoniņi un kas viņi bijuši, ir vairāki viedokļi. Pirmie par kuršu ķoniņiem rakstījuši vācieši. K. A. Kitners pēdējam Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam veltītā darbā 1791. gadā raksta, ka kuršu ķoniņi esot bijuši savu brāļu nodevēji un palīdzējuši vācu ordenim, par ko Kuldīgas komturs viņiem piešķīris īpašumā tēvutēvu zemi. Citi kurši, viņus apskaužot, esot tos iesaukuši par ķoniņiem. Šai teorijai pamatā varētu būt vācu uzskats, ka pirms viņu ienākšanas latviešiem nav bijis valstisku veidojumu un nevar runāt par valdniekiem. Otrs viedoklis, kuru aizsāka Brēmenes notārs Jānis Renners, kas 1556. – 1561. gadā dzīvoja Livonijā, kuršu ķoniņus uzskata par pagānisko kuršu valdnieku pēctečiem, kuriem ordenis pēc kuršu pakļaušanas atstājis mantojumā tēvu zemi un dāvājis brīvību. Par kuršu ķoniņiem rakstījis arī latviešu vēsturnieks Arveds Švābe, viņš vairāk piekrīt viedoklim, ka kuršu ķoniņi bijuši kādu Kurzemes novadu valdnieku pēcteči, kas saglabājuši brīvību un daļu zemes.

Kas tad īsti ir kuršu ķoniņi? Tie ir septiņu Kurzemes ciemu – Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu – iemītnieki. Par brīviem cilvēkiem viņi kļuvuši, saņemot no ordeņa lēņu grāmatas. Vecāko no tām jau 1320. gadā ieguvis Tontegode Pliķos no ordeņa mestra Jorkes. Tomēr par kuršu ķoniņu nosaukts tikai Peniķis no Ķoniņu ciema ordeņa mestra Pletenberga 1504. gadā dotajā grāmatā.

Kādas tiesības un pienākumus kuršu ķoniņiem deva šīs ordeņa grāmatas, labi var redzēt 1454. gadā Vācu ordeņa mestra Mengedes Jāņa Oktkalvas Peniķim dotajā grāmatā, kurā teikts: «Grāmatas uzrādītāju Oktkalvas Peniķi un visus viņa likumīgos mantiniekus esam apžēlojuši un atbrīvojuši no visām mūsu ordeņa šķūtīm un klaušām, bez pienākuma iet jekbkāda kunga vai viņa kalpotāju gaitās, izņemot, ja mūsu ordenim ir vajadzīgas kara gaitas.«

Savi ģerboņi

A. Švābe secina, ka brīvo kuršu vienīgais tiešais pavēlnieks bija Kuldīgas komturs un ka viņi neietilpa nevienas muižas administratīvajā vai tiesas varā. Līdz ar to ķoniņi tiesiski neatšķīrās no vācu muižniekiem, taču viņu pakļautībā nenonāca citi latviešu zemnieki un savus laukus viņiem vajadzēja apstrādāt pašiem. Kuršu ķoniņiem, tāpat kā vācu muižniekiem, bet atšķirībā no citiem latviešu zemniekiem tika piešķirtas biškopības, medību un zvejas tiesības.

1504. gadā Valtera Pletenberga Andrejam Peniķim dotajā grāmatā apstiprinātas Peniķa tiesības uz jaunu lēņa novadu, kas tam piešķirts kā atlīdzība par piedalīšanos Livonijas karā kaujās pret Ivanu III pie Pleskavas. Hronists Jānis Renners apraksta arī kuršu ķoniņu piedalīšanos cīņās pret krieviem 1559. gadā pie Tērbatas.

Kuršu ķoniņiem bija savi ģerboņi. Tie parādās gan ciemu zīmogos, gan Lipaiķu baznīcas logos, tajos tēloti ķoniņu pienākumi pret ordeni. Kā viens no galvenajiem pienākumiem jāmin kuršu ķoniņu piedalīšanās kara gaitās kā vieglajiem jātniekiem jeb tā sauktajiem dragūniem. Tas parādās arī Dragūnu dzimtas vārdā. Sausgaļiem un Dragūniem turklāt bija jāpilda vēstnešu pienākums. Savukārt Kalēji, spriežot pēc ģerboņa un dzimtas nosaukuma, visticamāk, būs pildījuši kalēju pienākumus ordeņa labā.

Cīņas un zaudējumi

Kurzemes hercogistes laikos ķoniņi vairs netiek uzskatīti par līdzvērtīgiem muižniekiem un tiem sāk uzspiest dažādus pienākumus. Pēc lielā mēra 1711. gadā kuršu ķoniņus ieraksta Kuldīgas kroņa muižas inventārā un sāk prasīt dzimtļaužu klaušas, tiesa, mazākos apmēros nekā citiem latviešu zemniekiem. Cariskās Krievijas laikos pēc 74 gadus ilgas prāvošanās ķoniņiem izdodas atgūt zaudētās tiesības un privilēģijas. 1854. gadā senāts atzīst, ka kuršu ķoniņu zeme nav zemnieku zeme, tāpēc muiža tai nevar uzlikt klaušas. Tomēr tiesiski kuršu ķoniņi netiek pielīdzināti Kurzemes bruņniecībai un netiek ierakstīti tās matrikulā. Tikai tiesneša Anša Gaiļa pēctečus, kuri izceļoja uz Lietuvu un Prūsiju, pārvācojās un kļuva par fon Gaiļiem, 1845. gadā nolēma uzņemt Kurzemes bruņniecības matrikulā.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas zemes agrārreforma sākotnēji neatstāja nekādu iespaidu uz kuršu ķoniņiem – viņi turpināja dzīvot savos ciematos un atšķirībā no vācu muižniekiem viņu zeme netika atsavināta. Tikai 1929. gadā Saeima pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu viensētās, ar ko arī tika iznīcinātas kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības.

Tikumi un paražas

Interesantas ir liecības par kuršu ķoniņu dzīvesveidu. Vācu ceļotājs Reinholds Lubenaus 1585. gadā Ziemassvētkos bija ieradies pie kuršu ķoniņiem ceļā uz Rīgu. Viņš raksta, ka ķoniņi devušies medīt savā svētajā mežā, kur citā laikā nedrīkstot ne cirst kokus, ne medīt. Samedītos zvērus salikuši uz gara galda un apsprauduši ar vaska svecēm, lai mielotu vecāku dvēseles. Pēc tam paši ēduši un cienājuši vācu ceļiniekus. Šī svētbirzs esot saukusies par Elku valku.

Par kuršu ķoniņiem 1761. gadā raksītijis arī Lipaiķu draudzes mācītājs Kārlis Heinsius, pie kura draudzes pieder Ķoniņu, Pliķu, Kalēju un Ziemeļu ciemi.

Viņš raksta: «Augstākminētie 4 ciemi sastāv no 24 vai 25 saimniecībām atkarībā no tā, kā viņi savu zemi ir sadalījuši. Ķoniņciems ir diezgan liels ciems. Tajā ir 6 dzīvojamās mājas, kurās dzīvo 10 saimnieki, pie tam četrās mājās katrā galā dzīvo pa saimniekam. Kalējos ir 4 dzīvojamās mājas, kurās dzīvo 5 saimnieki, Ziemeļos – 4 mājas un 6 saimnieki, un Pliķos – 3 mājas un 4 saimnieki.» Mācītājs kuršu ķoniņus nosauc par diezgan lieliem blēžiem, jo sākumā tie nav gribējuši ļaut ganīt mācītāja lopus kopējās ganībās. Tikai ar piedraudēšanu par brīvības atņemšanu viņi to atļāvuši.

K. Heinsius raksta, ka kuršu ķoniņi neatšķiroties no pārējiem kurzemniekiem, tikai runājot ļoti sliktā kurzemnieku valodā un neviens neprotot ne lasīt, ne rakstīt. Apģērba ziņā kuršu ķoniņi atšķiroties ar platu dzeltenas ādas jostu, kuras gali apkalti ar misiņu, sasprādzējot to ar lielu misiņa sprādzi.

Kārļa Heinsius darbības laikā ķoniņi daudzas privilēģijas jau bija zaudējuši, tomēr, pēc mācītāja vārdiem: «Ķoniņi vēl tagad ir pa pusei dzimtkungi, jo, kad tēvs nomirst, dēls manto mājas ar tām piederošo zemi bez muižkunga piekrišanas. Bez tam viņiem ir arī priekšrocības Lipaiķu baznīcā. Viņiem šeit ir ne tikai logos ievietoti ģerboņi, bet arī vienīgais baznīcas zvans ir viņu dāvināts. Viņu priekšteči ir dāvinājuši šo zvanu ar nosacījumu, ka uz mūžīgiem laikiem par velti tiks apzvanīti viņu mirušie, bet arī šo priekšrocību viņi jau kopš 1708. gada pamazām ir zaudējuši, un tagad, nomirstot kādam no viņējiem, par apzvanīšanu jāmaksā ja ne vairāk, tad vismaz viens zekseris.«

Mācītājs piemin, ka kuršu ķoniņiem esot ļoti daudz mājlopu, tāpēc svētkus viņi var svinēt daudz bagātīgāk nekā pārējie kurzemnieki. Diemžēl par svētku tradīcijām Heinsius nekā vairāk nevar pastāstīt. Mācītājs raksta, ka «ielūgumu piedalīties viņu svētkos nekad neesmu izmantojis, lai kļūtu līdzdalībnieks viņu muļķībās». Heinsius arī raksta, ka kuršu ķoniņu vīrieši nekad neprecas ar zemniekiem, tikai viņu meitas reizēm tiekot izprecinātas bagātiem saimniekiem.

Liekas, kuršu ķoniņi vienmēr labi apzinājušies savu atšķirību no citiem zemniekiem un bijuši lepni par to, kā arī vienmēr to sargājuši, rūpīgi glabājot savas ordeņa dotās brīvības grāmatas. Kad Kārlis Heinsius tās aizņēmies, lai iztulkotu no lejasvācu dialekta, ķoniņi drīz vien tās prasījuši atpakaļ. Kā atšķirības zīme ķoniņu ciematā bija uzcelts arī stabs ar Peniķu ģerboni galā. Tāpat ciemā glabājies alus kauss, no kura drīkstējuši dzert tikai Peniķi.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu