«Nesaudzīgā imunizācija»

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kaut arī grāmatas nosaukums ir «Nesaudzīgā imunizācija» («Беспощадная иммунизация»), tās autors pats atzīmē, ka termins imunizācija nekādā gadījumā nenozīmē to pašu, ko vakcinācija. Patiesībā tās ir divas diametrāli pretējas lietas...

Grāmatas

Jau tikai virspusēja iepazīšanās ar tēmu parādīja, ka pošu vēsturē viss nebūt nav tik viennozīmīgi, kā šodien to mēģina parādīt un pierādīt masu potēšanas propagandētāji, un turpmākā iedziļināšanās viņa šaubas par vakcinācijas lietderīguma tēmu vēl vairāk palielināja. Datu falsifikācija, faktu manipulēšana, principu trūkums un neizvēlība līdzekļos, alkatība un iedzīvošanās kāre, tādu likumu uzspiešana sabiedrībai, kuri ir pretrunā ar fundamentālajām pamatnostādnēm par personas brīvību, - tas viss nu nekādi neiet kopā ar normāla cilvēka izpratni par labiem nodomiem un rūpēm par cilvēces veselību.

A.Kotoks norāda, ka vakcinācijas problēma ir kompleksa. Tā pieskaras gan medicīnas un bioloģijas, gan psiholoģijas, filozofijas, socioloģijas, kultūras zinātnes, vēstures, statistikas un citu zinātņu aspektiem, tādēļ diez vai atradīsies viens cilvēks, kurš pārzinās tos visus. Jo vairāk tādēļ mums jāuzdod sev jautājums – vai tiešām paļausimies tikai un vienīgi uz to «speciālistu» viedokļiem, kuri visa sava profesionālā mūža garumā «barojas» pie vakcinācijas «siles» ? Vai, pēc kārtējās potes sava bērna neizskaidrojamās kliegšanas un citu problēmu simptomu spiesti, tomēr ieklausīsimies savā mātes (un tēva) intuīcijā un iepazīsimies arī ar citu speciālistu un nespeciālistu redzējumu un spriedumiem, kas pamatoti gan ar zinātniskiem pētījumiem, gan ar ilgstošu un bagātīgu pieredzi?

[1]

Informācija par vakcīnu neefektivitāti un bīstamību tiek cītīgi filtrēta, jo, kā atklāti atzīst paši vakcinētāji – «lieka» informācija var kaitēt vakcinācijas rezultātam: «Brošūru veidotājiem jānosaka tas galvenais, kas pacientam (vai vecākam) ir jāuzzina, lai viņš rīkotos vēlamajā veidā. Nav nepieciešams aizkavēties pie detaļām. Rakstot brošūru, jātiecas pēc vēlamās rīcības radīšanas, nevis pēc dziļām zināšanām» (Parent Comprehension of Polio Vaccine Information Pamphlets // Paediatrics, June 1996) Respektīvi – jāpanāk, lai pēc iespējas lielāks vecāku skaits vakcinētu savus bērnus, un «detaļas», pie kurām nav jāaizkavējas, ir tās, kas varētu dot iemeslu vecākiem atteikties no bērnu vakcinācijas.

A.Kotoks savā grāmatā «Nesaudzīgā imunizācija» raksta: «Pošu kā medicīniskas iejaukšanās unikalitāte ir tajā apstāklī, ka tās pakļauj riskam veselus cilvēkus, un to mērķis nav uzlabot viņu patreizējo veselības stāvokli; to deklarētais labums attiecas uz miglainu nākotni un balstās uz lielākas vai mazākas ticamības pakāpes statistiskām kalkulācijām (bieži tām nav nekādas ticamības vispār – daudzus tādus pētījumus tiešā vai netiešā veidā finansē vakcīnas ražojošās kompānijas), ar kuru palīdzību tiek mēģināts noteikt risku saslimt ar to vai citu slimību vai no tās nopietni ciest. No potējamiem tiek prasīts pakļaut sevi reālam veselības sabeigšanas vai pat nāves riskam (tādu varbūtību neizslēdz arī paši vakcinētāji) viņa paša vai atsevišķos gadījumos citu sabiedrības locekļu hipotētiskā labuma dēļ.» A.Kotoks arī aicina vecākus aizdomāties – kur ir loģika apgalvojumā, ka veselu bērnu (piem., jaunpiedzimušu) obligāti jāpārtaisa par neparedzami slimu (pateicoties vakcīnu negatīvajai iedarbībai), lai viņš pēc tam kļūtu vēl veselāks (hipotētiski – nesaslimtu ar kādu infekcijas slimību)?

Izrādās, ka nav nepieciešami nopietni un dziļi ilgtermiņa pētījumi (reizēm pietiek ar eksperimentiem uz 4 žurkām un 6 jūras cūciņām), lai kārtējā vakcīna tiktu licenzēta un kļūtu par obligātu miljoniem bērnu. Medicīniskos žurnālos eksistē arī raksti, kuros teikts, ka pētījumi veikti uz 1000-2000 bērniem kādā no Āfrikas valstīm, un ir pierādījies, ka ... (seko kaut kāds apgalvojums par vakcīnas «drošību»). Tātad nepārprotami redzams – ir tikuši veikti eksperimenti zem masveida «labdarības kampaņas» maskas (bez maksas!) trešās pasaules valstīs (pie kurām, starp citu, nereti vēl joprojām pieskaita arī pēcpadomju teritorijas, t.sk. Latviju), pakļaujot dzīvības riskam tūkstošiem nevainīgu bērnu.

Pretēji jebkādam veselajam saprātam un eksistējošiem standartiem, kuri tiek pielietoti (vismaz teorētiski tam tā būtu jābūt) attiecībā uz citiem medicīniskajiem preparātiem, uz vakcīnām tiek attiecināta sava veida «nevainības prezumpcija» un tās tiek pielietotas līdz brīdim, kad tiek acīmredzami pierādīts to kaitīgums (piem., vairākas valstis aizliegušas vienas vai otras vakcīnas pielietošanu pēc masveidīgu blakusparādību reģistrācijas un pateicoties vecāku un mediķu spiedienam). Vai mums nebūtu pienācis brīdis aizdomāties, KĀPĒC tiek piedāvātas bezmaksas gripas vakcīnas bērniem līdz 7 gadu vecumam Latvijā?

Kas tad patiesībā stāvēja aiz masu anti-vakcinācijas kustības XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, un kādēļ tā vēl spēcīgāk aktivizējusies šodien?

[1

Kādēļ atteikšanās no potēm izsauc tik daudz agresijas un niknuma medicīniskajās varas iestādēs, tajā pašā laikā, kad paši ārsti pārsvarā savus bērnus nepotē?

Kāpēc bērni dzemdību namos, bērnu dārzos un skolās visbiežāk tiek potēti bez vecāku piekrišanas, reizēm vecākiem par to pat nezinot, vai arī birokrātiska spiediena rezultātā? Kam nepieciešama «obligātā» imunizācija?

Kādēļ pat pieņemtie likumi, kuri aizstāv cilvēka tiesības uz brīvu izvēli vakcinācijas jautājumā, praksē nedarbojas? Kāpēc tieši potes, nevis kādas citas medicīniskas procedūras, kļūst par atsevišķu valsts likumu objektu?

Atbildes uz šiem jautājumiem, kā arī par vakcinācijas patieso vēsturi un būtību, un dabisko imunitāti – turpmākajās publikācijās...

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu