Vēl nesen nu jau mūžībā aizgājušais Valters Frīdenbergs grāmatas par sava drauga Mārtiņa Freimaņa dzīvi prezentācijā, Dzintaros. 28. augustā tika atklāta koncertu sērija ar tādu pašu nosaukumu “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”. Šajos koncertos visā Latvijā uzstājās arī viņa audzēknis un draugs, mūziķis un TV personība Valters Frīdenbergs (30). Sarunā ar TVNET viņš toreiz atklāja, ka Freimis atmiņā palicis kā cilvēks, kurš dzīvoja savu dzīvi, kā pats vēlējās, un reti teica nē.
Publicējam atkārtotu interviju ar Valteru no šī vakara.
Kādu tu atceries Freimani?
Viņš bija čoms. Mums bija 10 gadu atšķirība, bet nekad nepateiksi, ka viņš bija vecāks. Viņš vienmēr gan pret mani, gan pārējiem “Putnu balles” dalībniekiem izturējās kā pret savējiem.
Viņš neaudzināja kā tēvs, viņš bija čoms, deva labus padomus no savas pieredzes.
Nu tā viņu arī atceros – kā čomu, pie kura varēja aizbraukt, ar kuru varēja gan papriecāties, gan pabēdāties, ja bija tāda nepieciešamība. Viņš bija blakus, un ne tikai man, bet ļoti daudziem cilvēkiem. Tāpēc jau arī daudzi viņu atceras ar labu vārdu. Un es ceru, ka atcerēsies vēl un vēl.
Kāds viņš bija kā cilvēks?
Jāsaka, ka Freimis bij traks. Un traks labā nozīmē, jo viņam laikam bija 25 gadi, kad viņš paņēma “Putnu balli” savā paspārnē. Tad, kad man bija 25, viņa jau diemžēl vairs nebija, un tad es padomāju – vai es varētu tagad paņemt sešus jauniešus, kuri īsti nezina, kas tur būs un ko iesākt? Rakstīt viņiem dziesmas, taisīt mēģinājumus, ierakstus, izdot albumu, braukt uz “Eirovīziju”... viņš gāja avantūrās, un “Putnu balle” pilnīgi noteikti bija viena no viņa avantūrām. Viņš nekad neteica nē. Vai tas ir labi, vai slikti, tas laikam katram pašam jāspriež. Viņš vienmēr bija traks “cilvēks jā”.
Guntars Račs sarunā ar mani albuma prezentācijā par Mārtiņu teica: “Ja viņš būtu bijis mazliet atklātāks un atļāvies beidzot pasūdzēties, ko viņš nedarīja, mēs būtu viņu izglābuši.” Kāds ir tavs viedoklis?
Vienmēr var teikt “ja nu”. Protams, cilvēki pēc kāda mīļā aiziešanas domā, ko viņi varēja darīt citādāk. Vai Freimis būtu gribējis citādāk? Es domāju, ka nē. Man šķiet, ka viņš dzīvoja to visu savu dzīvi, gan skatuves, gan sadzīves, tieši tā, kā viņš to gribēja darīt.
Jā, varbūt, vedot pie kaut kādiem ārstiem vai uz pārbaudēm, varētu kaut ko atklāt, kaut ko mainīt, varbūt izglābt. Bet tā bija tā Freimaņa dzīve. Tā bija viņa izvēle, ko es respektēju.
Es arī savā sadzīvē un ikdienā pieturos pie tā, ka, nu, tā ir mana dzīve un es to gribu dzīvot tā, kā man pašam prieks. Lai es tajā pēdējā minūtē varu padomāt, ka, jā, eu, viss bija ļoti forši, tieši tā, kā vēlējos. Es domāju, ka šādi Freimis dzīvoja - uz pilnu klapi. Ir jau tie “ja nu”, bet vai viņš pats gribētu tādu “ja nu”?
Kā zināms, Freimaņa dzīve aprāvās 33 gadu vecumā 2011. gada 27. janvārī plkst.1.20 Latvijas Infektoloģijas centrā, kur viņš tika ievietots 18. janvārī ar smagu elpceļu slimību.
/nginx/o/2018/07/19/10919477t1h46b9.jpg)