Izzūdošie putni

Japānas dzērve

Kā jau visas dzērves, arī tančo labprāt uzdejo, bet īpaši skaisti, ilgi un labi februārī un martā. Viņas dejo gan pa pāriem, gan bariņā. Deja ir tāda: abi putni, kurus nevar atšķirt pēc dzimuma, jo izskatās vienādi, uz brīdi met pie malas varžu medības un pagriežas viens pret otru. Viens putns sāk klanīties: izstiepj viegli lejup izliektu kaklu uz partnera pusi, galva un kakls lēnītiņām šūpojas augšup, lejup, un tad putns sasit spārnus, dejas solī apdejo apkārt savam partnerim.

Ar katru jaunu apli temps pieaug, līdz beidzot abi putni ir tete-a-tete un reizē palecas gaisā, vienlaikus sasitot spārnus. Dejas laikā kreisā kāja ir piepacelta augstāk par labo, un lēcienā dzērve ar kāju enerģiski sper gaisu. Pamazām lēcieni kļūst aizvien augstāki un apogejā sasniedz divus metrus. Tad abi putni reizē iepleš spārnus un mirkli it kā sastingst gaisā. Ja dzērvēm ir izdevies sevišķi augsts palēciens, tad abi putni sānu pie sāna lēni un graciozi planē lejā, līdz piezemējas gandrīz 40 metru attālumā no vietas, kur sāka savu priekšnesumu. Parasti tūlīt pat dejotāji lietišķi turpina pārtraukto varžu meklēšanu.

Japānas dzērves dejā ir interesants pā – dejas laikā no zemes ar knābi tiek paņemti sīki priekšmeti, kurus putni pamet augstu gaisā. Pēc tam dejotājs strauji apmetas ar muguru pret partneri, iepleš spārnus un nodemonstrē eleganti nostrādāto melno apmalojumu, kas lieliski kontrastē ar sniegbalto spalvu tērpu.

Reizēm putni dejas tūrē pamirst ar krūtežai piespiestu knābi, kā zirgi ar cieši pievilktu pavadu – tā viņi demonstrē savu sarkano cepurīti uz pakauša. Tad piepaceļ spārnus, pasit knābi pret debesīm un smeldzīgi iekliedzas.

Parasti dzērvju horeogrāfiskie dueti uzstājas pilnīgā klusumā, bet, kad dejo viss bars, putni sevi uzmundrina ar kliedzieniem.

Kad kāds no bara putniem aicina uz deju otru, apkārtējie bara locekļi arī sāk palēcienus. Pat kādi divpadsmit putni vienlaikus. Vieni nodejo visu deju, otri atļaujas dažus slinkus palēcienus, trešie ir skatītāji, un ceturtie netraucēti turpina ganīties purvā, sakārto spalvas un nepievērš ne mazāko uzmanību notiekošajam. Parasti viņi atrodas diezgan tālu no dejotājiem. Bet tie, kas tuvumā, nevar no dejošanas atturēties. Dejas uz dzērvēm atstāj tādu pašu iespaidu kā smiekli uz cilvēkiem – tie ir lipīgi.

Dejas māksla jaunajiem putniem nav jāmāca, viņi jau no olas izšķiļas apmācīti. Piecas dienas vecs dzērvēns nebrīvē lēkāja un meta gaisā kāju, klanījās un meta augšup sīkus zariņus, kaut gan nekad mūžā vēl nebija redzējis dejojam pieaugušu putnu.

Mūsdienās pasaulē ir palicis pavisam maz šo apbrīnojamo dejotāju – daži simti putnu.

Baltā dzērve

Baltās dzērves (Grus leucogeranus) izzūd katastrofālā ātrumā. Viņas dzīvo Sibīrijas sūnu purvos un ziemo Indijā. Obas populācijā bija sešdesmit putnu, bet Jakutijas – apmēram trīs simti īpatņu. Par viņām ir ļoti maz zināms. Ko lai dara viņu labā?

Krievu zoologs Flints septiņdesmitajos gados plašajā tundrā pavasarī meklēja baltās dzērves ligzdu, kurā ir divas olas. Viens putnēns parasti ir "rezervei" un dabā visbiežāk iet bojā. Tātad, nenodarot dabai ļaunumu, šo vienu olu var paņemt un ielikt inkubatorā. Tikai kā lai no Polārā loka olu atved uz inkubatoru? Tajos laikos specializētu inkubatoru bija ļoti maz. Rīkojās operatīvi – ar helikopteru līdz lidlaukam, tad ar lidmašīnu uz ASV, kur ir īpaši inkubatori un audzētavas dzērvēm. Te atliek cerēt, ka nebrīvē putni savairosies.

Kalifornijas kondors

Kalifornijas kondors (Gymnogyps californianus) ir melns ar melnu, nevis baltu apkakli un bez sekstes uz galvas, spārnu izpletums gandrīz trīs metri. Kādreiz viņš dzīvoja visā Ziemeļamerikā no Kanādas līdz Floridai, bet ātri izmira no indes. Lopkopji to lika govju un aitu līķos, kas domāti vilku un koijotu iznīcināšanai.

Lielais putns ligzdo Dienvidkalifornijas kalnos, alās un klinšu nišās, kā arī gigantiskās sekvojas dobumos. Kondors vij ligzdu vienu reizi divos gados. Ligzdā ir viena balta ola ar zilganu vai zaļganu nokrāsu. Putnēnu ligzdā baro pusgadu, un vēl divus gadus pieaugušie putni ar viņu auklējas, apsargā un piebaro. Putnēns aug lēni un tikai sešu gadu vecumā ir pieaudzis.

Apmēram 10–12 mēnešu vecumā jaunais kondors dodas pirmajā ilgstošajā lidojumā. Vairošanās periodā lielie putni un mazuļi ir ļoti jutīgi pret izmaiņām apkārtnē, tāpēc putnēni bieži iet bojā, labi, ja četros gados viens paliek dzīvs. Barojas tikai ar maitu, un nav zināmi gadījumi, kad Kalifornijas kondors būtu aizticis dzīvu medījumu.

Vēl ledus laikmetā Kalifornijā un Nevadas kalnos ir dzīvojis kondors, ko saukuši par "neticami briesmīgu putnu", jo viņa spārnu izpletums bijis pieci metri. Tādi milži starp lidojošiem radījumiem uz Zemes vairs nav sastopami.