Reiz lācis redzēja sapnī, ka viņam gadījušies trīs trekni kumosi.
Vakara pasaciņa: Muļķa lācis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No rīta pamodies viņš devās tos meklēt — kazi sapnis piepildās. Pēkšņi lācis tālumā ieraudzīja kazlēnu un kājoja turp, bet kazlēns, redzēdams, ka aizbēgt neizdosies, neapjuka vis, piegāja pie lāča un zemu paklanījās.
— Vai tad tu mani pazīsti? — lācis viņam vaicāja.
— Protams, — kazlēns atbildēja. — Visi pazīst ciema vecākā kungu. Bet es jo vairāk, es taču biju tava tēva galma dziedonis.
— Tad uzdziedi jel man arī, — lācis lūdza.
Kazlēns sāka skaļi blēt, un to izdzirda gans. Viņš atskrēja ar suņiem, krietni nomilnoja lāci, un vēl suņi šo sakoda — tik tikko šim izdevās izsprukt.
Gāja lācis tālāk, te viņam pretī nāk divi auni. «Tos nu gan es apēdīšu,» lācis nodomāja.
Viņš uzsauca auniem, un šie, redzēdami, ka projām netiks, sarunāja un gāja lācim klāt.
— Mēs ļoti priecājamies, — šie saka, — ka kļūsim par maltīti ciema vecākā kungam.
Un auni sāka ķīvēties, kuru no viņiem lācim ēst pirmo. Beidzot viens ieteica:
— Ar ciema vecākā kunga atļauju mēs mērosimies spēkiem badīdamies. Uzvarētāju lai viņš apēd pirmo.
Viņi ievēlēja lāci par tiesnesi, atkāpās kādus piecus sešus soļus un tad kā likās ar ragiem lācim sānos! Tas, nabadziņš, nogāzās ka beigts, bet, kad atjēdzās, no auniem vairs nebija ne vēsts.
Stundas divas lācis nogulēja zem koka, tad piecēlās un devās ceļā. Pretī nāca kamielis. Lācis nodomāja: «Tas būs pats labākais: gan treknāks, gan gaļas vairāk.»
Viņš ierēcās pilnā rīklē:
— Ei, kamieli, apstājies! Es redzēju sapnī, ka man tevi jāapēd.
— Lai miers ar tevi, ciema vecākā kungs, — atbildēja kamielis.
— Kā tad tu mani pazīsti? — lācis vaicāja.
— Kurš gan tevi nepazīst, — kamielis atteica. — Bet es jo sevišķi, esmu taču tava tēva ziņnesis. Raugi, arī pašlaik nesu tev ziņu no tēva.
— Kur tad tā ir?
— Uzrakstīta man uz naga, — kamielis atbildēja.
Lācis pietupās, lai vēsti izlasītu, bet kamielis tā iespēra šim pa krūtīm, ka šis aizlidoja pa gaisu soļus desmit. Tikai pirms saules rieta lācis nāca pie atmanās un saprata, kā bija jātulko sapnis.