Reiz vilks ēda jēru un, ātri rīdams, aizrijās ar kaulu.
Vakara pasaciņa:Vilks, dzērve un lapsa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā lai to dabū laukā? Vilks nu apsolīja lielu maksu tam, kurš šo kaulu izvilks. To padzirdusi, atnāca dzērve. Viņa iebāza savu garo kaklu vilkam rīklē un kaulu izvilka. Tad prasīja apsolīto maksu. Taču vilks, dzērvi izsmiedams, teica:
— Vai tev, dzērvīt, ar to vien nepietiek, ka tu savu galvu sveiku un veselu izvilki no manas rīkles? Par tik lielu laimi tev vajadzētu man vēl piemaksāt.
Tā pateicis, vilks ierūcās un gāja tālāk pa mežu. Te ieraudzīja jautri lēkājam vāverīti. Viņš to noķēra un vaicāja:
— Saki, vāverīt, kāpēc tu allaž tik jautra?
— Uzlaid mani kokā, tad pateikšu, — vāverīte atbildēja.
— Labi, — vilks bija ar mieru un palaida vāveri vaļā.
Vāvere uzskrēja eglē un, notupusies uz zara, sacīja:
— Jūs, vilki, nespējat būt jautri tāpēc, ka jums ļaunas sirdis.
To pasacījusi, vāvere jautri pārlēca no zara uz zaru un sāka lupināt egles čiekuru.