Neatņemama šo darbu sastāvdaļa ir aktiera Oļega Basilašvili aktierspēle. 26. septembrī viņš kļuva par gadu vecāks.

Aktieris no zvaigžņu plejādes Basilašvili dzimis 1934. gada 26. septembrī Maskavā. 1956. gadā viņš pabeidza Maskavas Dailes teātra studiju. Pēc sadales jaunais aktieris nokļuva Staļingradas teātrī, taču, saskāries ar to, ka teātra vadība mērķtiecīgi virzās uz aktiermākslas iegrožošanu rāmjos, viņš atteicās tur strādāt. No 1957. gada Basilašvili ir teātra "Ļenkom" aktieris. Viņa pirmie radošie soļi sakrita ar dzīves uzplaukumu valstī, tostarp arī kultūras un teātra sfērā. Tāpēc nav nejaušība, ka Basilašvili ir no aktieru paaudzes, kas ienākusi ar veselu zvaigžņu plejādi.

Šajā laikā teātris atrodas plaukumā, repertuārs sāk kļūt daudzveidīgāks. Uz valsts lielāko teātru skatuvēm iezīmējas jauns varonis — atklāts, brīvs no līdzšinējām teātra klišejām, taisnīgs, virzīts uz meklējumiem.

Darbs Lielajā teātrī Teātrī var runāt par Basilašvili un Tatjanas Doroņinas duetu. 1959./1960. gada sezonas sākumā abus uzaicināja uz Lielo dramatisko teātri. Basilašvili ar pirmo lomu neieguva nedz savu neatkārtojamo balsi, nedz vajadzīgās aktiermākslas krāsas. Šajā laikā galvenais viņam bija liels iekšējais darbs, kas iekļāvās ikdienas mēģinājumu procesā. Basilašvili izgāja Tovstonogova skolu, kas bija Maskavas Dailes teātra skolas turpinājums. Tā uz Lielā dramatiskā teātra skatuves izveidojās ne ar ko nesalīdzināmais Tovstonogova ansamblis, kurā Basilašvili drīzumā ieņēma sev cienīgu vietu. Viņa pirmā vērā ņemamā loma šajā ansamblī ir jūras virsnieks Kuklins A. Šteina lugas "Okeāns" iestudējumā (1961). Basilašvili Kuklins bija sava veida samierinošais posms starp streikotāju Časovņikovu Sergeja Jurska izpildījumā un lietišķo, mērķtiecīgo, principiālo Platonovu Kirila Lavrova tēlojumā.

Talantīgs, ar vāju garu Nav nejauši, ka par savējo Basilašvili var saukt Čehova repertuāru. Ar 17 gadu starpību viņš Čehova izrādēs nospēlēja divas galvenās lomas: Andreju Prozorovu izrādē "Trīs māsas" (1965) un Ivanu Voiņicki "Tēvocī Vaņā" (1982). Andreja loma aktierim kļuva par augstāko sasniegumu 60. gados. Viņa spēlēšanas maniere uzsvēra netaisno divkauju starp inteliģentajiem, smalkajiem Čehova varoņiem un skarbo realitāti. Cīņas gaitā varoņi nodod ne tikai sevi, bet arī cits citu. Soli pa solim cilvēks kļūst sīkāks, zemiskāks, zaudē savu pievilcību un mainās līdz nepazīšanai pat plastiski. Vēlākais varonis Voiņickis aicina uz dumpošanos, pat uz sava ienaidnieka slepkavību. Taču tas ir tikai garīgi salauztas personības nervozs uzliesmojums. Talantīgi, inteliģenti un tīri cilvēki, bet ar vāju garu, tādi, kas noliedz cīņu un apzināti plūst pa straumi — tā ir viena no Basilašvili radošās darbības līnijām.

Atklājas TV un kino Spēja precīzi savienot varoni ar viņa īpašībām sevišķi izpaudās Basilašvili televīzijas lomās. Aktieris spēja atklāt visu cilvēka iespējamo muļķību un ierobežotību, vienlaikus nezaudējot cilvēcisko apbrīnu. Tāds bija Maņilovs, ko Basilašvili atveidoja Beļinska uzvedumā ("Mirušās dvēseles", 1969) Ļeņingradas telestudijā. Aktiera laikabiedram ir vērā ņemama vieta arī kino. Tas parasti ir sarežģīts, inteliģents cilvēks, viņam bieži raksturīgs konformisms, kas izpaužas lietišķā cīņā ar spējīgāku kolēģi. Nu, piemēram, Samohvalovs Eldara Rjazanova filmā "Dienesta romāns", kas uzņemta 1977. gadā. Basilašvili varonim raksturīga arī samierināšanās ar to, ka viņš it kā izpilda citu cilvēku vēlmes. Un atkal jāmin Rjazanova filmas, kas tapušas 20. gadsimta 80.—90. gados: "Stacija diviem", "Paredzējumi", "Apsolītās debesis". Tas ir kā jauns varonis — cēlsirdīgs romantiķis ar plašu nesavtīgu dvēseli, kas ir pārāk tīra jaunajam, pragmatiskajam laikmetam. 1979. gadā Basilašvili uz Lielā dramatiskā teātra skatuves uzstājas ne tikai aktiera, bet arī režisora lomā. Viņš ironiski un smalki realizē Torntona Vaildera "Mūsu pilsētiņas" ideju, nospēlēdams tajā Autoru.

Zivju eļļā cepti kartupeļi Aktiera bērnība saistīta ar kara gadiem. Basilašvili stāsta: "Nekad neaizmirsīšu 1941. gadu, milzīgās rindas. Mamma cēlās pulksten piecos no rīta un līdz pulksten trijiem stāvēja rindā pēc eļļas. Pēkšņi vecmāmiņa kaut kur dabūja kartupeļus. Viņa vannas istabā krāmējās pa antresolu un sauca: "Ak Dievs!" — tur bija liela trīslitrīga pudele ar zivju eļļu. Nezin kāpēc vecmamma līdz karam man deva zivju eļļu ar sāli, lai es būtu veselāks. Viņa sāka cept tajā kartupeļus. Smirdoņa dzīvoklī bija drausmīga, bet mums šķita — dievišķīgs aromāts. Nāca kaimiņi un prasīja: "Jūs ko, zivis dabūjāt?" Tas bija visgaršīgākais ēdiens manā dzīvē."

Aktieris ļoti mīlēja vecmāmiņu: "Viņa bija labi izglītota, tikai nezināja valodas. Veica visus mājas darbus. Ja grīda nespīdēja kā spogulis, viņa nevarēja nomierināties. Viss bija ideāli tīrs. Mājiniekiem bija jāsēžas pie galda tieši pulksten trijos dienā. Visiem kopā, lai kādos darbos arī nebūtu. Ja kāda nebija mājās, visi sēdēja un gaidīja. Tāda, lūk, bija vecmāmiņa."

Pēc tam apcietināja vectēvu Neparasts un traģisks ir Basilašvili vectēva liktenis. "Mans vectēvs no tēva puses Nošrevans Kaisosorovs Basilašvili bija cara armijas pulkvedis. Kad viņa pulks atradās Polijā, viņš iemīlējās manā vecmāmiņā. Militāristiem bija aizliegts precēties ar ārzemniecēm. Vectēvu no armijas atlaida. Viņš atgriezās mājās, un kā bijušajam pulkvedim viņam uzticēja vietu policijā. Reiz viņš noķēra divus bandītus un ieslodzīja tos cietumā. Viena uzvārds bija Džugašvili. Kriminālnoziedzniekus tajā laikā sēdināja pie politiski ieslodzītajiem. Toreiz, kā mēs tagad labi zinām, viens tāds politieslodzītais pievērsa viņu savai "gaišajai ticībai". Kad Sarkanā armija ieņēma Gruziju, vectēvs saprata, ka viņam ir beigas. 1939. gadā lielais vadonis to tomēr atcerējās. Vectēvu arestēja un iesēdināja cietumā. Viņu ļoti sita, pēc tam vectēvs visus krievu vārdus sāka runāt no otra gala. Satikos ar viņu Tbilisi evakuācijas laikā. Māja, kurā dzīvojām, piederēja mana tēva brālim. Onkulis bija partijas biedrs. Vienā no istabām pie sienas atradās Staļina un Berijas portreti. Vectēvs bija slims cilvēks, taču viņš nebija vājprātīgs. Atceros vienu epizodi. Viņš sēž un ar pirkstu rāda uz Staļina portretu: "Kas tas tāds?" Mamma atbild: "Tas ir mūsu mīļais vadonis un skolotājs biedrs Staļins." Citādi teikt nedrīkstēja — uzreiz iesēdinātu cietumā. Vectēvs pēkšņi saka: "Viņš ir bandīts." Visi kļuva mēmi. Vectēvs turpināja: "Es viņu iesēdināju," un ar roku parādīja žestu uz leju. Pēc nelielas pauzes piebilda: "Pēc tam viņš iesēdināja mani.