Kā pazaudēt miljonu

Nedēļā pirmoreiz — desmit, kas augšāmcēlušies! Latvijas miljonāru vidū nav mazums ļaužu, kuri ir zaudējuši nevis vienkārši lielu, bet ļoti lielu naudu.

Zemes pircējs–pārdevējs Gatis Saknītis stāsta, ka eksčekista Alda Plauža un pats savas vieglprātības dēļ zaudējis miljonus, baņķieris Valērijs Belokoņs deviņdesmito gadu sākumā kurpju darījumā ASV zaudējis tiem laikiem ārkārtīgi iespaidīgos 200 tūkstošus dolāru, tirgonis Raimonds Gerkens "pazaudētu" kuģa kokmateriālu kravu pusmiljona vācu marku apjomā izmaksājis vairākus gadus, bet vēl 300 tūkstošus dolāru zaudējis dzīvokļa apzagšanā, kamēr pats līksmi smējis krievu humorista Genadija Hazanova koncertā, Kirovs Lipmans britu partneru dēļ par apjomīgu metālu kravu zaudējis veselu pusotru miljonu… Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt, taču īpašu vietu tajā ieņem ļaudis, kuri ir piedzīvojuši sāpīgu bankrotu vai ir bijuši tam pietiekami tuvu, taču spējuši atgūt gan zaudēto (vai vismaz tā daļu), gan arī miljonāra statusu. Nedēļa apkopojusi datus par desmit lielāko summu zaudētājiem, kuri tomēr ir spējuši finansiāli augšāmcelties, sniedzot arī vērtīgu pamācību un morāli visiem, kuri ir gatavi mācīties no citu kļūdām un citu sasniegumiem. Jo, kā atzīst tagadējais datoru vairumtirdzniecības megakompānijas Elko grupa akcionārs Egons Mednis, kādreiz daudzas kļūdas tika piedotas vai arī bija iespēja tās likvidēt ar pāris veiksmīgiem darījumiem, — bet nu jau vairs ne… Viņu joprojām uzskata par miljonāru 1. Aleksandrs Lavents Kritiena gads: 1995. Zaudējumu kopsumma: 25 miljoni latu. Morāle: aprēķinus nedrīkst balstīt tikai uz dzelžainu ekonomisko loģiku, turklāt vienmēr kāds miljons jāatliek nebaltai dienai. Kad bijušais Bankas Baltija Uzraudzības padomes priekšsēdētājs un — ar dažādu kompāniju starpniecību — lielākais akcionārs Aleksandrs Lavents teic, ka pirms bankas kraha bijis bagātākais cilvēks Latvijā, tie nav tukši vārdi: pat žurnāla Pastaiga publicētā mūsdienu 100 bagātāko Latvijas miljonāru saraksta pirmās vietas ieguvējs Valērijs Kargins viņa priekšā tolaik stāv miera stājā un pēc izsaukuma "uz tepiķa" bez ierunām ierodas pat nakts vidū. Bankas Baltija sabrukums, protams, sākas pirms 2005. gada maija, taču tieši tad dažās dienās visiem — tostarp arī pašam baņķierim — kļūst skaidrs, ka viņš tiešām ir zaudējis visu: nav attaisnojušies ne ekonomiskie, ne politiskie aprēķini, un taisnība izrādās tam pašam V. Karginam, kurš tagad saka — bijis acīm redzams, ka Bankas Baltija boss Latvijas politiku un tās likumus īsti nesaprot. Jā, bet nu kopš 2003. gada janvāra, atbrīvots no apcietinājuma pēc Strasbūras tiesas sprieduma un tam sekojuša Latvijas Augstākās Tiesas Senāta lēmuma, A. Lavents ir atgriezies civilajā dzīvē. Ar ko viņš nodarbojas, skaidrs tā īsti ir tikai viņam pašam: eksbaņķiera laulība ir šķirta jau aizpērn, uz viņa vārda reģistrētas tikai trīs jau sen reālo darbību pārtraukušas kompānijas (Lupar, Lepar, Depar), taču — dīvaini vai ne — jūs neatradīsiet nopietnu biznesa cilvēku, kurš A. Laventu uzskatītu par ko citu kā miljonāru. Tiesa, ne vairs Latvijas bagātāko cilvēku. Viņu nolobīja kā sīpolu 2. Ainārs Gulbis Kritiena gads: 1996. Zaudējumu kopsumma: 10 miljoni latu. Morāle: ideju ģeneratoram jābūt sistemātiskākam un savaldīgākam. Atšķirībā no finanšu impērijām, kurām parasti kraha brīdis nosakāms samērā precīzi, ar Software House Rīga (jeb vienkārši SWH) uzņēmumu grupu ir gluži citādi — tā, sākot jau no 90. gadu vidus, izšķīst pamazām un neuzkrītoši. Jeb, citiem vārdiem sakot, pa kripatiņai vien kreditori un izbijušie biznesa partneri SWH bosam un lielākajam īpašniekam Aināram Gulbim kā sīpolam noloba visas desmit un vairāk ādas, beigu beigās viņu atstājot vārda tiešā nozīmē pie sasistas siles — kārotā Ventspils nafta aiziet gar degunu, par dārgu naudu privatizētie valsts uzņēmumi sevi neatpelna, no Ventspils tranzītbiznesa nākas aiziet, beigu beigās tiek atņemta arī Apvienotā Baltijas banka, un vēl tagad uzņēmēju moka atskaņas no šiem aizgājušajiem gadiem — piemēram, pēc mantota vekseļa prāvu summu atprasoša Aivara Lemberga izskatā. Tiesa, galvenais vaininieks visā šajā procesā ir pats A. Gulbis — faktiski visi viņa un SWH toreizējā biznesa pazinēji saka vienu un to pašu: ja kompānijas boss ir impulsīvs, nesistemātisks un vienlaikus kāro noķert neskatāmus zaķus (t. i., nespēj fokusēties uz atsevišķiem stratēģiskajiem virzieniem, bet mēģina vienlaikus pelnīt visdažādākajās nozarēs, tā sadrumstalojot finansiālos un administratīvos resursus), nekas labs beigu beigās iznākt nevar. Rīgas Centra rajona tiesas lēmums 1996. gada 25. septembrī, ar kuru tiek arestēti SWH īpašumi (vairāk nekā 40 kompāniju), ir likumsakarīgs tāpat kā visas grupas krahs 1996.–1997. gadā un arī A. Gulbja pazušana no biznesa dzīves lielās skatuves uz vairākiem gadiem. Pati kompānija Software House Rīga nepavisam nav mirusi, cita lieta — ka tā ir tikai nožēlojama atblāzma no kādreizējā gandrīz visvarenā uzņēmuma: 2003. gada apgrozījums — 71 tūkstotis latu, zaudējumi — virs 150 tūkstošiem. Taču ne jau tā un arī ne Uzņēmumu reģistrā fiksētā līdzdalība vairākos nelielos uzņēmumos tagad nodrošina A. Gulbim miljonāra statusu, bet gan viņa kapitāldaļas (kā liecina faktiski visi eksperti, ierasti atrodoties "aiz" ārzonas kompānijām) ietekmīgajā gāzes kompānijā SIA Itera Latvija. Savukārt pats A. Gulbis, salīdzinot ar 90. gadiem, nu ir manāmi klusāks un neuzkrītošāks — papildus aktīvam darbam, nododot medijiem dokumentus par savu naidnieku A. Lembergu, TV kameru priekšā pēdējos gados viņš parādījies tikai reizi. Arī, protams, runājot par to pašu tik nīsto Ventspils mēru. Atteicās no gaisa pilīm 3. Jūlijs Krūmiņš Kritiena gads: 2001. Zaudējumu kopsumma: 6 miljoni latu. Morāle: blefs neko nedod, toties sāpīgi lēmumi ļauj turpināt kūpināt cigāru uz jahtas klāja. Visu 2001. gadu Man–Tess koncerna vienīgais īpašnieks Jūlijs Krūmiņš piebārsta presi ar optimisma caurvītiem paziņojumiem: kompānija pārkraujot dažādu kravu rekordapjomus, gūstot miljonu peļņu, notiekot jauna naftas produktu pārkraušanas termināļa celtniecības darbi, tiekot plānots pabeigt Vernisāžas kompleksu un iekārtot visu apkārtējo teritoriju, celt jaunu viesnīcu Vecrīgā, ar Krievijas kompānijām Lukoil un Jukos tiekot pārrunāta Man–Tess naftas produktu pārkraušanas termināļa pārdošana. Patiesība izrādās gluži cita — kravu plūsma strauji apsīkst, uzņēmums strādā ar zaudējumiem, jaunā termināļa celtniecība apstājas, tiek pārdota jau esošā Man–Tess viesnīca un beigu beigās arī tik milzīgus līdzekļus prasījusī Vernisāža, savukārt Lukoil Baltija R ģenerāldirektors Haimss Kogans par it kā pārrunāto termināļa pārdošanu ieminas, ka "droši vien Krūmiņš vēlas pārdot, bet nevar atrast pircēju, tāpēc reklamē savu preci". Īsi sakot, nedaudz ekscentriskais un sevi paslavēt vienmēr gatavais miljonārs vēl nav "uz sliedēm", kā par bankrota situāciju žargonā izsakās finansisti, bet strauji tām tuvojas… Kādā intervijā laikrakstam Biznes & Baltija J. Krūmiņš par mežonīgajiem deviņdesmitajiem bija izteicies tā: "Kāpēc liels daudzums cilvēku, kuri strādāja kopā ar mani tajos gados, pazaudēja savu naudu, bet es ne, 1991.–1992. gadā bagāto taču bija nu ļoti daudz! Es te domāju un nonācu pie secinājuma: viegla nauda, kura viegli pelnījās, tikpat viegli tērējās — dārgām mašīnām, zeltam un visādiem krāmiem. Es, lūk, domāju: kas tad paglāba mani? Un sapratu: mani bagātība tajos gados vairs nevarēja sabojāt, tad es jau biju galīgi un neglābjami bagāts..." Vai šis pats faktors paglābj miljonāru arī 2001. gadā, kad pat toreizējais Man–Tess ģenerāldirektors Staņislavs Čaikovskis atzīst — jā, situācija tiešām ir "diezgan sarežģīta"? Tikai daļēji — patiesībā J. Krūmiņš veic veselu virkni nepatīkamu un pašcieņu graujošu pasākumu, kuri komplektā ar pārmaiņām tranzīta tirgū arī glābj pazīstamo miljonāru: tiek pārdoti visi zaudējumus nesošie un papildu biznesi, miljonārs atsakās no jaunajām gaisa pilīm (piemēram, iedomātās darbības mediju jomā), tiek pārstrukturēti iespaidīgie kredīti, uzlabojas attiecības ar partneriem… Kā rāda Lursoft dati, 2004. gadu Man–Tess beidz ar pieklājīgo 315 tūkstošu, Man–Tess osta — 58 tūkstošu, Man–Tess tranzīts — 156 tūkstošu latu peļņu. Aizmuka ar pilnām kabatām 4. Raits Gailis Kritiena gads: 1995. Zaudējumu kopsumma: 5 miljoni latu. Morāle: laikus aizmukt — liela māksla; aizmukt ar pilnām kabatām — vēl lielāka. Deviņdesmito gadu sākumā Raits Gailis plašākās aprindās kļūst pazīstams ar grūti pārspējamu švītību, dārgiem cigāriem un pāri visam — ar stāstu par mēslu vezumu, kas taranēts ar ekskluzīvo Dodge Viper sporta auto. Daudz mazāk ir to, kuri zina, ka aiz ārējā spožuma atrodas arī biznesa domāšanā visnotaļ neordināra personība — R. Gailis ir spilgts un tiešām talantīgs biznesa ideju ģenerators, kurš spēj "izvilkt" arī šķietami neglābjamus projektus, piesaistīt vajadzīgos cilvēkus un noslēgt fantastiskus darījumus. Taču talantīgais ideju ģenerators beigu beigās tomēr aizspēlējas — faktiski nav šaubu, ka par Depozītu bankas krahu lielā mērā jāpateicas ne tikai kopējam nozares kraham, bet arī viņa pārāk sashēmotajām shēmām. Tiesa, liktenīgajā 1995. gada aprīlī pats R. Gailis jau ir tālēs zilajās — turklāt, kā vienā balsī apgalvo gan bijušie kompanjoni (savstarpējās attiecības aizbraucēja un palicēju starpā kopš tā laika ir abpusējas netīksmes caurvītas), ceļā devies ar nepavisam ne tukšām kabatām. Ierosinātā krimināllieta gan neko prātīgu nav devusi, bet izplatīts ir uzskats, ka R. Gailis iztīrījis visu, kas nu bijis tīrāms. Līdz ar to par īstiem zaudējumiem R. Gaiļa gadījumā runāt ir nedaudz pārspīlēti — kā Nedēļai saka viens no viņa bijušajiem kompanjoniem, savu naudiņu jau R. Gailis vismaz daļēji atguvis, tikai gaidīto peļņu nav spējis "izcelt". Un peļņa acīmredzami bija gaidīta itin prāva — tiesa, arī ar aizvesto ir bijis pietiekami, lai Krievijā biznesu veiksmīgi turpinātu, laiku pa laikam tēvzemē interesi par sevi uzjundot ar kādu interviju vai paziņojumu presei. Tiesa, pēdējos gados nekas būtiski jauns par Latvijas vērienīgāko "ekonomisko bēgli" nav dzirdēts. Konfekte no skudras sū.. 5. Ivars Muzikants Kritiena gads: 1995. Zaudējumu kopsumma: 4 miljoni latu. Morāle: pat no skudras sū…. pēc kāda laika un lielu darbu var uztaisīt konfekti. Nu, jā, 1995. gada 28. aprīlī Latvijas Banka aptur Depozītu banka darbību, Raits Gailis jau ir devies tālēs zilajās ar visu čemodāniņu, bet pie sasistās un nudien pilnīgi tukšās siles paliek bankas reālais vadītājs un arī prāvs akcionārs Ivars Muzikants. Vai bankas krahā vismaz daļēji nav bijusi arī viņa vaina? Nezinot ļoti sīkas detaļas, to grūti pateikt — katrā gadījumā oficiālas apsūdzības baņķierim netiek izvirzītas un arī krimināllietas saistībā ar bankas krahu, cik zināms, jau izbeigtas. Jebkurā gadījumā — 1995. gada otrajā pusē baņķieris ir piedzīvojis sāpīgu un faktiski visaptverošu bankrotu — acīmredzami nav nekādu noslēptu "rezerves" miljonu un citu likvīdu aktīvu. Un tad… jā, tad piecu gadu laikā I. Muzikants kopā ar kompanjoniem no kaut kā eksistējošās 1992. gadā dibinātās apdrošināšanas sabiedrības Balta, vēl sīkākās Rīgas apdrošināšanas sabiedrības un privatizētās apdrošināšanas sabiedrības Latva izveido īstu konfekti — Latvijas lielāko apdrošināšanas grupu Balta. Savukārt Baltas, kuras kontrolpakete, neraugoties uz papildinvestoru piesaisti, paliek I. Muzikanta un kompanjonu īpašumā, vērtību 2001. gadā parāda dāņu apdrošināšanas kompānija Codan, katru Baltas akciju iegādājoties par diezgan astronomiskajiem 4,5 latiem, tādā veidā I. Muzikantu nekavējoties un bez variantiem ieceļot acīmredzamo Latvijas miljonāru skaitā. Rezultātā eksbaņķieris pašlaik var pamatoti teikt, ka viņa īpašumu vērtība ir kaut kur zem desmit miljoniem latu. Visas olas vienā grozā 6. Vladimirs Komogorcevs Kritiena gads: 1998. Zaudējumu kopsumma: 3 miljoni latu. Morāle: nevajag salikt visas olas vienā grozā vai cisternā. Vēl 1997. gada pavasarī naftas tranzītuzņēmuma Lat–West–East akcionārs un prezidents eksčekists Vladimirs Komogorcevs presei gari un plaši stāsta gan to, ka Lat–West–East kā Krievijas koncerna Jukos–Rosprom ģenerālpārstāvis sākot sagatavošanās darbus degvielas uzpildes staciju iepirkšanai, gan to, ka Lat–West–East esot visas iespējas piedalīties "Ventspils privatizācijā", gan to, ka Jukos esot ieinteresēts, lai Lat–West–East un cita viņam piederoša kompānija Vudisona termināls realizētu Jukos stratēģiskos plānus Baltijā un visā Ziemeļrietumeiropā. Paiet nepilni divi gadi, un Rīgas apgabaltiesa atzīst Lat–West–East (tobrīd "latviskotu" kā Lat–Vest–Ist) par maksātnespējīgu; oficiālais iemesls — pēc tam, kad uzņēmums vairākus gadus sekmīgi darbojies kā naftas kravu ekspeditors Ventspils ostā, tas zaudējis ievērojamus līdzekļus jau 1995. gadā par maksātnespējīgu atzītajā Alejas komercbankā un darījumos ar Ventspils naftu. Par pēdējiem droši zināms tikai tas, ka laikā, kad Ventspils nafta vēl bija valsts uzņēmums, tā no Lat–West–East par dīzeļdegvielas uzglabāšanu un pārkraušanu ieturējusi vairāk nekā 4,1 miljonu dolāru un vēl izņēmusi arī 32 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas. Papildus tam skaidrs, ka arī saistība ar tolaik vēl tiešām visvareno Jukos nemaz nav bijusi tik cieša un Krievijas koncernam vajadzīga. Taču Lat–West–East bankrots nenozīmē V. Komogorceva personisko bankrotu — tiesa, tiek zaudēti lieli līdzekļi, bet ne visi — jo galu galā šis nepavisam nav vienīgais naftas biznesmeņa uzņēmums. Ja paraugāmies Uzņēmumu reģistra datu bāzēs, redzam, ka V. Komogorcevs joprojām ir septiņu uzņēmumu valdēs. Tiesa, nozīmīgākie no tiem (Vudisona termināls un Latgales nafta) formāli pieder diviem Īrijas un ASV ofšoriem ar vienādu nosaukumu Woodison Trading, taču reti kurš šaubās, ka to reālo īpašnieku vidū ir arī bijušais Lat–West–East boss. Toties pašam savi brieži 7. Jurijs Šabašovs Kritiena gads: 1998. Zaudējumu kopsumma: 3 miljoni latu. Morāle: nevajag salikt visas olas vienā grozā vai cisternā. Par Juriju Šabašovu var teikt gandrīz vai vārds vārdā visu to pašu, ko par viņa ilggadējo biznesa partneri Vladimiru Komogorcevu — bija Lat–West–East, izbija Lat–West–East, bet palika un vietā nāca citi ar naftu un ostām saistīti uzņēmumi. Vienīgā atšķirība — J. Šabašovam amatu dažādās uzņēmējsabiedrībās ir vēl nedaudz vairāk nekā viņa kompanjonam, kuram turklāt nav arī sava briežu dārza, bet attiecības ar Ventspils naftu un tās vadoņiem abiem joprojām ir saspīlētas. Brēc, kad tevi mizo! 8. Boriss Medvedevs Kritiena gads: 2001. Zaudējumu kopsumma: 2 miljoni latu. Morāle: reizēm pat "nolobīšanu" atmaksājas uztvert bez skaļiem protestiem. Vairākus gadus Boriss Medvedevs ir viens no redzamākajiem Skonto impērijas metālu tirdzniecības un ostu biznesa pārstāvjiem. Tā tas ir līdz pat 2001. gada rudenim, kad kompānijas Skonto–metāls īpašnieku ārkārtas sapulcē tās dalībnieki paziņo, ka — citēsim sapulces protokolu — "ir pamats aizdomām, ka sabiedrības direktors Boriss Medvedevs ar nolūku veic darbības, kas vērstas uz to, lai kravu un naudas plūsmu no sabiedrības kontrolētām kompānijām novirzītu uz kompānijām, kuras atrodas tikai B. Medvedeva kontrolē. (..) Sabiedrības direktors B. Medvedevs ir pārsniedzis savas pilnvaras un nodarbojas ar krāpšanu". Apmēram šajā pašā laikā B. Medvedeva īpašumu reģistrā notiek milzu pārmaiņas — faktiski visus savus vērtīgākos īpašumus viņš trieciena tempā nevis pārdod, bet vienkārši atdāvina Skonto grupas bosam Guntim Indriksonam. Gandrīz vai vienīgais izņēmums ir Jūrmalas nekustamais īpašums, kas saskaņā ar noslēgto laulības līgumu tiek B. Medvedeva laulātajai draudzenei. Faktiski nav ne mazāko šaubu (lai gan tālaika notikumus tajos iesaistītās personas kategoriski atsakās komentēt), ka uzņēmēja "grēki" ir izrādījušies pietiekami, lai nu jau bijušie kompanjoni likumīgā veidā atņemtu faktiski visus šeit esošos īpašumus. Taču… paiet daži gadi, un uz laiku no Latvijas biznesa vides pazudušais B. Medvedevs atgriežas — ar jaunām kompānijām un jauniem biznesa plāniem, kuriem vairs nav nekā kopēja ar pašķīdušo Skonto grupu. Pašlaik, saskaņā ar Lursoft datiem, viņam pieder kapitāldaļas sešos lielākoties nesen dibinātos uzņēmumos, turklāt reti kurš šaubās, ka arī aiz Lielbritānijā reģistrētās kompānijas Euroinvest (UK) Ltd. — vienīgā Rīgas stividorkompānijas LaCon īpašnieka — stāv tas pats B. Medvedevs. Katrā gadījumā tieši viņš ir LaCon valdes priekšsēdētājs. Dzīve bez publicitātes 9. Aleksandrs Šenkmanis Kritiena gads: 1995. Zaudējumu kopsumma: 2 miljoni latu. Morāle: bez publicitātes dzīve bieži vien ir ērtāka. Neapšaubāmi — vismīklainākā persona mūsu desmitniekā, kura vienmēr ir visvisādi vairījusies no faktiski jebkādas publicitātes. Tā tas bija Bankas Baltija laikos, kad A. Šenkmanis bija, ļoti iespējams, otrā persona pēc reālās ietekmes bankā — iespaidīgs akcionārs caur 2003. gadā likvidēto SIA Baltijas iniciatīva un arī bankas Uzraudzības padomes priekšsēdētāja vietnieks (priekšsēdētājs, kā zināms, bija pats Aleksandrs Lavents). Savukārt pēc bankas bankrota A. Šenkmanis pilnībā pazūd no Latvijas biznesa ārēm, lai tajās atgrieztos jau pilnīgi jaunā veidolā — kā Jūrmalas jauno izpildītāju konkursa Jaunais vilnis ģenerālsponsors un organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Tiesa, arī jaunajā veidolā viņš ir tikpat nerunīgs un izvairīgs — kā par savām tagadējām nodarbēm Krievijā (zināms tikai tik daudz, ka viņš ir konsorcija Russkaja staļ pirmais viceprezidents un pēdējā laikā manīts ebreju misticisma — kabalistikas — entuziastu lokā), tā par Bankas Baltija bankrota apstākļiem un savu lomu tajā. Taču pilnīgi skaidrs, ka bankas krahā zaudētie līdzekļi pie viņa atgriezušies ar uzviju — vai citādi krievu humorists Mihails Zadornovs par viņu presē izteiktos ar vārdiem: "Viens no retajiem biznesmeņiem, kurš ar lielu naudu tomēr nav zaudējis spēju smaidīt..." Holdings, kas aizgāja pa burbuli 10. Igors Petrovs Kritiena gads: 1995. Zaudējumu kopsumma: 2 miljoni latu. Morāle: reizēm ir jēga no nulles sākt kādā citā pasaules malā — ar saprotamāku mentalitāti un pasaules uzskatu. Kam gan vairs šodien kaut ko izsaka korporācija Bonus? Bet 90. gadu pirmajā pusē tas bija viens no vissazarotākajiem holdingiem Latvijā — sava banka un vērtspapīru tirgotāji, sava juvelierizstrādājumu kompānija un pāris preses izdevumu, savas transporta un ekspedīcijas kompānijas. Un visas šīs nelielās, bet gana iespaidīgās impērijas priekšgalā stāvēja tās lielākais īpašnieks un Bonus Corporation prezidents Igors Petrovs. Taču tad pienāca 1995. gads, izrādījās, ka arī Bonus piederošā Kredo banka ir tikai piepūsts burbulis, — un līdz ar to nebūtībā aizgāja arī viss holdings, atsevišķām tā sastāvdaļām turpinot darbību jau ar citiem nosaukumiem. Savukārt pats I. Petrovs, kā ar sašutumu stāstīja lietu pārņēmēji, administratori un likvidatori, bija paspējis likvīdākos īpašumus pārdot un pazust kreditoriem (kuru vidū bija arī iespaidīgas un līdz ar to gana bīstamas Krievijas bankas) nezināmā virzienā. 1995. gadā, jau pēc banku krīzes kulminācijas, I. Petrovs vēl uz dažām dienām apmeklēja Latviju, lai tad plašākai sabiedrībai atrādītos tikai salīdzinoši nesen, pārsteidzot kāda augstākās sabiedrības pasākuma dalībniekus ar savu klātbūtni. Zinātāji stāsta — bijušais Bonus impērijiņas vadītājs spējis gana apjomīgu biznesu no jauna uzbūvēt daudzu Latvijas uzņēmēju "apsolītajā zemē" — Ukrainā.

Uz augšu