Tiesības vai pienākums dzīvot

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Spāņu režisors Alehandro Amenabars (33) jau agrā bērnībā zaudēja ticību dzīvei pēc nāves. Jo, kad nomira viņa trusītis, katoļu mācītājs puisēnam paziņoja, ka truši pēc nāves vispār nekur nenonākot – ne paradīzē, ne ellē.

Viens no labākajiem Eiropas režisoriem par savām filmām ir saņēmis prestižas godalgas daudzos festivālos, un viņa jaunā filma "Prom jūrā" ieguva Oskaru un Zelta globusu kā labākā ārzemju filma.

Uz reāla cilvēka dzīvesstāstu balstītā filma Spānijā un pasaulē ir izraisījusi emocionālu diskusiju par vieglo nāvi – eitanāziju.

Amenabars ir pazīstams režisors ar filmām "Diplomdarbs", "Atver acis" un "Citi", kura bija viņa pirmā filma angļu valodā ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Ideja uzņemt filmu "Prom jūrā" Amenabaram radās, izlasot spāņu jūrnieka Ramona Sampedro grāmatu "Vēstules no elles", kurā viņš dienasgrāmatas veidā un vēstulēs apraksta savas izjūtas un izmisīgo cīņu ar Spānijas likumdevējiem par tiesībām labprātīgi pielikt punktu savai dzīvei. Sampedro divdesmit piecu gadu vecumā, nirstot ūdenī, nebija novērtējis dziļumu un lauza mugurkaulu, kļūstot par invalīdu uz mūžu. Gandrīz pilnībā paralizētais vīrietis divdesmit deviņus gadus nogulēja uz gultas un jau no paša sākuma uzstāja, ka vēlas izbeigt savu dzīvi. Tomēr Spānija, gluži kā vairākums valstu, neatbalstīja eitanāziju, un līdz ar to cilvēks, kurš viņam palīdzētu injicēt letālo devu, tiktu notiesāts uz ilgiem gadiem cietumā.

Par spīti savam nekustīgajam dzīvesveidam, Sampedro nezaudēja humora izjūtu, viņš iemācījās rakstīt, turot zīmuli ar lūpām, un tad varēja pievērsties dzejai un dienasgrāmatai. Viņam bija daudzas pielūdzējas, kuras Sampedro uzskatīja par vīrieša ideālu. Galu galā, pateicoties kādam joprojām nezināmam palīgam, kas, kā domā viņa ģimene, bija viena no viņa draudzenēm, 1998. gadā Sampedro tomēr aizgāja aizsaulē, un diskusijas par eitanāzijas likumību Spānijas presē uzbangoja kā vēl nekad. Tagad, kad Amenabars ir uzņēmis filmu, kas balstīta viņa dzīvē, šī diskusija ir atsākusies un kļuvusi vēl plašāka, jo filma, iegūstot balvas starptautiskos kinofestivālos, tiek rādīta visā pasaulē.

Domas par nāvi

Savā grāmatā Sampedro uzdeva retorisku jautājumu, vai dzīvot ir tiesības vai pienākums un vai tiešām cilvēks, kurš labprātīgi vēlas izbeigt savas šīszemes gaitas, nedrīkst to darīt nez kādu reliģisku apsvērumu dēļ. Sampedro ir pirmais, kurš griezās ar lūgumu Eiropas tiesā, lai tā atbalstītu viņa tiesības mirt, un pirmais, kuram tas tika atteikts. Lai arī filmā "Prom jūrā" ir jūtama Amenabara attieksme pret šo problēmu, viņš apgalvo, ka tā ir filma nevis par nāvi, bet gan par dzīvi. Kādā intervijā viņš atzīst, ka, nonācis līdzīgā situācijā kā Sampedro, viņš būtu izvēlējies dzīvot, kaut gan neviens no mums īsti nevar būt pārliecināts, kā rīkotos tik traģiska likteņa sitiena gadījumā.

Interesanti, ka pēdējo gadu laikā ir radītas divas starptautiski atzītas filmas, kurās visai tieši tiek attaisnota eitanāzija – Amenabara "Prom jūrā" ar izcilo un filmā neatpazīstamo Havjeru Bardemu galvenajā lomā un Klinta Īstvuda "Miljons dolāru mazulīte" ar Hilariju Svanku galvenajā lomā, kas arī ir saņēmusi Oskaru. Eitanāzijas pretiniekiem tā šķiet apgrēcība un nepieļaujama vieglprātība – kā patiešām traģiskais amerikānietes Terijas Šiavo dzīvesstāsts. Daudzi pat salīdzina viņas vīra rīcību, nolemjot viņu bada nāvei, ar nacistu, īpaši Gebelsa, atbalstu lēmumam nogalināt bērnus invalīdus, kas tika popularizēts 1939. gada vācu filmā "Es apsūdzu".

Par un pret eitanāziju

Attieksme pret eitanāziju pasaulē ir dažāda – tikpat atšķirīga kā pret nāvessodu. Vienīgās valstis, kuras legalizējušas tiesības uz vieglu nāvi, tiesa, stingrā mediķu uzraudzībā, ir Nīderlande un Beļģija, kurās eitanāziju atbalstoši likumi tika pieņemti 2002. gadā. Pasīvā eitanāzija ir atļauta, piemēram, Austrijā, ja neārstējami slimais pacients ir izteicis tādu vēlēšanos savā testamentā, kā arī Francijā un Dānijā, kur pastāv "mediķu testaments" un kur 1992. gada likums paredz, ka ārstiem ir jārespektē neārstējamo un avārijās smagi cietušo pacientu vēlmes.

Zviedrijā par eitanāziju drīkst lemt ārsts, Norvēģijā – pats pacients vai viņa ģimene, ja viņš nav spējīgs pieņemt lēmumus. Šķiet, ka viens no labākajiem kompromisiem ir atrasts Šveicē, kur ārsts drīkst pacientam nodrošināt nāvējošu zāļu devu, kuru pacients injicē sev pats. Eitanāzija ir aizliegta ar likumu Grieķijā un Polijā, bet Vācijā un Ungārijā "palīgam" draud piecu gadu cietumsods, savukārt par to vēl debatē Lielbritānijā, Spānijā, Portugālē un Itālijā.

Pret eitanāziju vēršas arī daudzu valstu invalīdu organizācijas, kas uzskata, ka tās popularizēšana, piemēram, kino, var mudināt daudzus neglābjami slimos pacientus nomāktības un depresijas brīdī izšķirties par pašnāvību, bet, kā minēts to paziņojumos plašsaziņas līdzekļos, depresija ir pārejoša, tāpēc neviens nedrīkstot pārāk klausīties tādu pacientu vārdos un liegt viņiem dzīvot un "iespēju lasīt rītdienas avīzi", kā viens no pazīstamākajiem ASV kinokritiķiem Rodžers Eberts raksta savas filmas "Prom jūrā" recenzijas noslēgumā.

Laimīgā bērnība

Alehandro Amenabaram intervijās tiek bieži jautāts, kāpēc visās viņa filmās tieši vai netieši tiek runāts par nāvi – vai pie tā vainojama kāda bērnības trauma vai kas cits. Amenabars to noliedz, atzīstot, ka viņam bija visnotaļ laimīga bērnība un viņš uzauga mīlošu vecāku ģimenē. Alehandro piedzima Santjago Čīlē Pinočeta 1973. gada apvērsuma priekšvakarā, kad viņa māte spāniete, kuras ģimene bija pārcietusi Spānijas pilsoņkaru, un tēvs čīlietis nolēma pārcelties uz dzīvi Spānijā.

Skolā viņš nemācījās īpaši labi, bet daudz lasīja grāmatas un komiksus. Vecāki viņam neļāva skatīties ne TV, ne kino, tā ka pirmās filmas viņš noskatījās tikai desmit gadu vecumā. Pirmā filma, kuru viņš atceras, ir Disneja "Pinokio", bet daudz lielāku iespaidu uz viņu esot atstājušas divas šausmu filmas –"Svešie" un "Auri" (The Howling). Līdzīgi citiem bērniem un jauniešiem viņam patika šad tad pabaidīties, skatoties kino. Iespējams, ka tas sasaucās ar viņa bērnu dienu bailēm no tukšiem gariem gaiteņiem, puspievērtām durvīm un skapjiem, kur, kā viņam likās, mitinās rēgi.

Viena no viņa pirmajām saskarsmes reizēm ar nāvi bija šā raksta sākumā minētais skumjais gadījums ar viņa mīļo trusīti. Pēc vidusskolas Amenabars izvēlējās studēt Arhitektūras un tēlotājmākslas fakultātē, mācoties uzņemt kino. Naudu studijām viņš pelnīja, tīrot kinostudijas grīdas un gatavojot butaforijas, piemēram, krokodila zobus, muļķīgām spāņu komēdijām. Tiesa, studijas viņš tā arī nepabeidza, izkrītot scenāriju rakstīšanas eksāmenā, kas šobrīd liekas vairāk nekā absurdi, jo viņš ir atzīts par vienu no labākajiem spāņu scenāristiem un ir septiņu filmu scenārists, ieskaitot "Vaniļas debesis" ar Tomu Krūzu, Penelopi Krusu un Kameronu Diazu lomās.

Kad divdesmit trīs gadu vecumā Amenabars ķērās pie savas izaicinošās un pēc skaita trešās filmas – "Diplomdarbs" (1996) –, viņš jau bija ticis skaidrībā par to, kādu ceļu vēlas iet kino. Viņam ir trīs autoritātes – Alfrēds Hičkoks, Stenlijs Kubriks un Stīvens Spīlbergs. Spīlbergs fascinējot ar spēju radīt psiholoģisku un emocionālu kino vēstījumu, Kubriks – ar prasmi vienkāršiem līdzekļiem panākt maksimālu rezultātu, Hičkoks – ar nepārspējamo talantu un teju vai matemātiski izskaitļoto formulu, lai panāktu baisuma sajūtu kino.

Supermeņa mūzika

Amenabars ir ne tikai scenārists, režisors un epizodiski arī aktieris, bet arī filmu mūzikas autors, kaut arī mūzikas jomā ir autodidakts. Pirmā filma, kas Alehandro ieinteresēja, pateicoties mūzikai, bija "Supermenis", kuru viņš noklausījās septiņu gadu vecumā. Drīz vien Alehandro lūdzis vecākiem nopirkt filmas mūzikas ierakstus – ja jau viņam neļāva skatīties kino, vismaz mūziku viņš drīkstēja klausīties. Septiņu gadu vecumā zēns sāka strinkšķināt ģitāru un turpināja to darīt divus trīs gadus, kamēr vecākiem tas apnika un Ziemassvētkos viņš saņēma jauku dāvanu – mazītiņas elektroniskās klavierītes. Lai arī mūzikas skolā Alehandro tā arī nemācījās, tomēr pēc dzirdes viņš spēlēja itin braši, un, to novērtējot, vecāki nākamajos Ziemassvētkos uzdāvināja mazliet lielākas klavierītes. Bet nākamajā gadā – vēl lielākas.

Amenabars ir komponējis mūziku visām savām filmām. Pirmajās lentēs skanēja tikai elektroniska mūzika, jo to mikroskopiskā budžeta dēļ nebija iespējams noalgot mūziķus, bet tagad jau viņš to var atļauties. Tiesa, pamatā mūziku viņš raksta tāpat, elektroniski, izmantojot speciālu datorprogrammu.

Amenabars uzņem filmas ar pāris gadu starplaiku, apgalvojot, ka viņam esot vispirms jātiek vaļā no iepriekšējās iespaida. Pārcelties uz Holivudu viņš negrasoties, jo tur jūtoties kā izmēģinājuma trusītis, un, kā zināms, ar trusīšiem viņam ir visai bēdīga pieredze.

***

Alehandro AMENABARS

- Viens no talantīgākajiem spāņu režisoriem, kurš pamatoti tiek minēts līdzās Pedro Almodovaram

- Dzimis spānietes un čīlieša ģimenē 1972. gada 31. martā Santjago Čīlē

- 6 filmu režisors, 7 filmu scenārists un 11 filmu mūzikas autors

- Uzņēmis festivālos godalgotās filmas Diplomdarbs, Atver acis un Citi

- Viņa jaunās filmas "Prom jūrā" pamatā ir paralizētā spāņa Ramona Sampedro dzīvesstāsts

- "Prom jūrā" saņēmusi Oskara, Zelta globusa un citas balvas, kā arī pērn atzīta par labāko Eiropas filmu

- Šī filma ir aktualizējusi debates par eitanāzijas likumību

- Lai arī vai visās Amenabara filmās tieši vai netieši runa ir par nāvi, viņš apgalvo, ka viņu nāve interesē tikai kā daudzkrāsainas dzīves noslēgums

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu