Tolerance cīņā ar terorismu neder jeb Karā kā jau karā

Sprādzieni Londonā ir pierādījuši vizmaz vienu — iecietība un mājvietas piedāvāšana neskaitāmajām islāmistu organizācijām, no kurām daudzas atbalsta terora kā cīņas formas izmantošanu, nav apdrošināšanas polise pret terorismu pašā Lielbritānijā*. Spriežot pēc atklātībā nonākušajiem britu lēmumprojektiem, kas noteic, ka musulmaņi paši būs atbildīgi par ekstrēmisma iznīdēšanu savās rindās, un pēc nodomiem krimināli sodīt cilvēkus, kas izvieto internetā bumbu izgatavošanas aprakstus, kā arī krimināli sodīt par netiešu kūdīšanu uz terorismu, t. i., tā apjūsmošanu un attaisnošanu (ļoti slidens formulējums, kas liek jautāt, vai turpmāk drīkstēs mēģināt izprast teroristu motīvus, jo motīvu izpratne un iejušanās bieži vien robežojas ar attaisnošanu. — aut. piez.), un aizliegt apmācīt terorisma taktikā Lielbritānijā un aiz tās robežām, daudzas no šīm organizācijām būs spiestas mainīt silto mājvietu. Tomēr politiķu rosīšanās, lai nomierinātu sprādzienu satrauktos prātus un radītu vismaz minimālus priekšnoteikumus cīņai ar islāma terorismu Eiropā, nespēj aizēnot to faktu, ka visa iepriekšējā cīņa pret to būtībā ir bijusi neefektīva. Ir pagājuši pieci gadi cīņā ar to, bet uzvara nav pavirzījusies ne par mata tiesu tuvāk. Jā, ir dažas veiksmes — piemēram, leģitīmas, vēlētas valdības izveidošana Irākā, kas ļauj cerēt uz plašas sabiedrības iesaistīšanos gan valsts atjaunošanā, gan cīņā ar terorismu, Pakistānas un Saūda Arābijas specdienestu aktīva iesaistīšana šajā cīņā (iepriekš tie bija saistīti ar radikālā islāma kustību atbalstu) u. c. Tomēr tas nespēj noslēpt fundamentālās neveiksmes — to faktu, ka ASV vadītās kampaņas Afganistānā un Irākā tikai paplašinājušas islāma ekstrēmisma sociālo bāzi, to, ka "arābu ielas" izpratnē veiksmīgi teroristi ir mocekļi un varoņi, bet Osama bin Ladens — kaut kas līdzīgs mūsdienu Saladīnam (leģendārs Ēģiptes sultāns un musulmaņu varonis Krusta karu periodā. — aut. piez.), kas ved musulmaņus taisnīgā cīņā pret Rietumu "krustnešiem". Tipisks partizāņu karš Citas stratēģijas izveidei Rietumiem (tai skaitā arī mums) vispirms vajadzētu pārskatīt savus stereotipus par terorismu un pamēģināt vismaz pafilozofēt par to, kādos apstākļos Rietumiem būtu izredzes uzvarēt islāma terorismu. Stereotipi ir vairāki. Pirmais no tiem — terorisms ir atsevišķu reliģiozu fanātiķu nodarbošanās, kas, apstulbuši no naida pret Rietumu sabiedrību, neatzīst nekādus noteikumus un morālās normas, un vienīgais, ko viņi vēlas — izplatīt pasaulē islāmu. Tā vienkārši nav taisnība — visus pazīstamākos pēdējā laika terora aktus veikuši vīrieši no labi situētām ģimenēm, ar labu izglītību, kas vismaz vairākus gadus pavadījuši Rietumu valstu vidē un labi adaptējušies to apstākļos. Bez šaubām — nozīmīgākā mūsdienu terorisma daļa ir saistīta ar islāmu, lai gan tas drīzāk ir saistīts ar konkrētajiem apstākļiem, nevis pašu islāmu kā tādu (ir taču tādas pilnīgi modernas un no terorisma brīvas islāma valstis kā Indonēzija un Malaizija, moderna valsts Turcija. — aut. piez.). Taču jāņem vērā, ka galvenie mūsdienu terorisma perēkļi — Palestīna, Afganistāna, Irāka un Čečenija — ir reģioni, kur notiek aktīva un diezgan nedraudzīga Rietumu civilizācijas iejaukšanās. Pietiek tikai salīdzināt 1937. gada lorda Pīla komisijas dokumentus britu Palestīnas sadalīšanas jautājumos ar 1947. gada ANO rezolūciju Nr. 181, un kļūst skaidrs, ka arābiem paredzētā teritorija ir samazinājusies vairākkārt. Afganistāna karo jau vairākus gadu desmitus, čečeni — jau 150 gadu ar pārtraukumiem, Irāka — jau gandrīz 15 gadus. Jāatgādina, ka tad, kad parasti citē pazīstamo Osamas bin Ladena 1998. gada fatvu (dekrēts, kuru izdot ir tiesības reliģiskajam līderim), kurā viņš saka — "nogalināt amerikāņus un viņu sabiedrotos — gan mierīgos iedzīvotājus, gan karavīrus — ir katra musulmaņa personisks pienākums", parasti aizmirst to nocitēt līdz galam. Tālāk ir rakstīts: "..lai piespiestu viņu armijas aiziet no islāma zemes sakautas un turpmāk nespējīgas apdraudēt musulmaņus". Jāatzīst, ka šāds formulējums nozīmē — teroristi izmanto tipisku partizāņu taktiku un dara to efektīvi — ar šādu taktiku viņiem izdevās "izsist" no sabiedroto rindām Spāniju, kā arī panāk maksimālu psiholoģisko efektu. Respektīvi, nevajag sevi pārliecināt, ka pretinieki ir kaut kādi pustraki fanātiķi, runa ir par labi organizētu un izplānotu karu pret ASV un tās sabiedrotajiem. Upuri — nevainīgi? Otrs stereotips. Par teroristu upuriem kļūst "nevainīgi cilvēki — sievietes, bērni un sirmgalvji, kas nekad nav piedalījušies nekādos uzbrukumos musulmaņiem, bet bieži vien pat kritiski vērtē savu valstu pozīciju". Pirmajā brīdī šī tēze šķiet patiesa, taču tikai pirmajā. Šobrīd ASV, Lielbritānija un pārējie sabiedrotie, arī Latvija, karo. Kad Otrā pasaules kara laikā amerikāņi, krievi, briti un vācieši bumboja cits cita pilsētas, nogalinot mierīgos iedzīvotājus, tas netika uzskatīts par teroru. Tieši tas pats notiek arī tagad. Pilnīgi visos karos XX gs. otrajā pusē karojošo valstu mierīgo iedzīvotāju zaudējumi pārsniedza kritušo karavīru skaitu. Tad kādēļ tāds sašutums? Tas, ka Latvija tāpat kā pārējās Rietumvalstis ir t. s. demokrātijas, ir tikai papildu pamudinājums teroristiem. Tā kā šo valstu pilsoņi atbild par savu valdību darbu un ar savu balsojumu vēlēšanās apstiprina vai noraida politisko spēku piedāvājumu, tad teroristi cer, ka uzbrukumu rezultātā pilsoņi koriģēs savu valdību darbību un tās atteiksies no dalības koalīcijā. Karā visi līdzekļi labi. Jā, šāds karš nav cēls un bruņniecisks, taču karš tāds nav jau vismaz gadsimtu. Teiktais nepavisam nenozīmē, ka karā iesaistīto valstu pilsoņiem būtu jānostājas pret savām valdībām un jāpanāk kara pārtraukšana. Tā ir tikai viena iespējamā reakcija, cita ir konsolidēšanās ap savu valdību un iesāktā turpināšana, tiesa, apzinoties, ka tas gandrīz neizbēgami novedīs pie jauniem terora aktiem. Kāda ir cena, kuru Amerikas un Eiropas tautas ir gatavas maksāt par savu valstu politiku — tas jālemj šīm valstīm pašām. Cīņas veids — pilsonisko brīvību ierobežošana Trešais stereotips. Karam ar terorismu ir jābūt karam, kuru risina kaut kur tālu projām, citā teritorijā, uzvara tajā ir atkarīga no tā, cik efektīvi tiks iznīcināti teroristu atbalsta punkti Tuvajos Austrumos, bet režīmi, kas tos atbalsta, tiks nomainīti ar demokrātiskiem. Tas nedaudz atgādina veco anekdoti par dzērāju, kas meklē atslēgas nevis tur, kur tās pazaudējis, bet gan tur, kur gaišāks. Spridzina šeit, cīnāmies tur. Bez tam, ja atceras pagājušo gadsimtu — franču un amerikāņu sakāves Indoķīnā, krievu — Afganistānā, Alžīrā, Mozambikā un Kongo, ir puslīdz skaidrs, ka galīgās uzvaras Irākā un Afganistānā var nebūt nekad. Vai tas nozīmē, ka karš būtu jāpārtrauc? Nepavisam ne, tikai jāmaina karadarbības vieta un metodes. "Karš pret terorismu", kurā šobrīd piedalāmies arī mēs, nekad nav izvirzījis sev uzdevumu iznīdēt jebkuru terorismu. Tā mērķis ir iznīcināt "globālo terorismu", citiem vārdiem to, kas spēj aizsniegties līdz Eiropas un Amerikas pilsētām. Tieši šeit arī jācīnās pret konkrētiem teroristiem, nevis pret abstrakto "terorismu". Diemžēl pamatmetode šajā karā acīmredzot būs visu aizdomīgo — to, kas etnisku vai reliģiozu, apmeklēto valstu un citu iemeslu dēļ nokļūs aizdomīgo sarakstā, pilsonisko brīvību ierobežošana. Tonija Blēra ierosinātā globālā aizdomīgo saraksta veidošana jau ir solis šajā virzienā. Lai samazinātu turpmāko terora aktu iespējamību Eiropā un Amerikā, vienlaikus būtu jāizdara divas lietas — jāsamazina Rietumu klātbūtne Tuvajos un Vidējos Austrumos, bet jāuzsāk reāla cīņa pret agresīva multikulturālisma un islāmizācijas izpausmēm Rietumu sabiedrībās, jo šis process rada teroristus pašnāvniekus, kas nekad nav bijuši Tuvajos Austrumos, bet gan visu iepriekšējo dzīvi pavadījuši Ņūkāslā vai Liverpūlē. Tas nenozīmē aizliegt imigrāciju, taču tas nozīmē pārtraukt mečetu un lūgšanu namu celtniecību, aizliegumu strādāt jau esošajos dievnamos mullām no arābu valstīm, kā arī visu reliģisko izpausmju aizliegumu publiskajā sfērā. Imigrācijai būtu atkal jākļūst tādai, kāda tā bijusi agrāk — ekonomiskai. Imigrantiem būtu jāpiešķir tiesības strādāt un dzīvot, izmantot visas pastāvīgo iedzīvotāju tiesības, taču jāliedz iespējas iegūt pilsonību un vēlēšanu tiesības, kas ļauj izveidot ietekmīgas lobistu grupas. Un, protams, katram imigrantam būtu skaidri jāapzinās, ka viņš jebkurā brīdī var tikt izsūtīts atpakaļ uz savu dzimteni, nokļūstot aizdomīgo sarakstā. Vēlreiz jāuzsver, ka runa būtu par abpusēju procesu — Rietumi pārstāj iejaukties Tuvajos Austrumos, taču arī islāmticīgie pārstāj ierasties Eiropā ar savām prasībām. Tāpat būtu jāievieš stingri ierobežojumi militāro tehnoloģiju un bruņojuma eksportā uz tām valstīm, kuru pilsoņi ir aktīvi teroristisko aktu dalībnieki, un jāpiespiež pievienoties šim embargo visas nozīmīgākās bruņojuma ražotājvalstis. Cīnīties pret terorismu un vienlaikus apbruņot potenciālos teroristus ir pilnīgi neloģiski. Un vēl — būtu nopietni jārevidē nodomi (un arī mēģinājumi) ātri radīt demokrātiju Tuvajos Austrumos. Ja šobrīd pēkšņi uz burvju mājiena to izdotos ieviest visā Tuvo un Vidējo Austrumu zonā, pie varas nāktu politiskie spēki, kas Rietumu sabiedrībai ir daudz nelabvēlīgāki par esošajiem režīmiem — tas ir fakts, ko neapstrīd gandrīz neviens. Ir jāatbalsta demokrāti — par to neviens nestrīdas —, taču jāļauj, lai modernizācijas process arābu valstīs notiek pakāpeniski un iekšējo spēku spiediena rezultātā, nevis Rietumu politiskās un militārās ietekmes dēļ. Norobežoties ir iespējams Visbeidzot — ceturtais stereotips. Pašreizējā globalizētajā pasaulē nav iespējams norobežoties no arābu valstīm, turklāt tās vajadzīgas Rietumiem kā naftas un lēta darbaspēka avots un preču tirgus. Neviens no šiem argumentiem nav pietiekami stiprs. Neviens nenoliedz Saūda Arābijas naftas lauku nozīmi ASV ekonomikā, taču tikai 25,4% ASV importa un 13,5% patēriņa veido arābu nafta. Un kā tā tiek izmantota? Kāds Amerikas analītiķis pirms dažiem gadiem teicis — ja katrs ASV no jauna saražotais automobilis tērētu tikpat daudz benzīna kā Eiropā ražotie, tad ASV varētu vispār iztikt bez naftas importa no Persijas līča valstīm. Tāpat pārspīlēta ir noieta tirgu nozīme. Tikai 4,1% Eiropas Savienības un 2,9% ASV eksporta nonāk arābu valstīs. Arābu valstīm pārdotais bruņojuma apjoms 2003. gadā bija 9,6 miljardu USD vērtībā, kas ir 17 reizes mazāk par summu, kas tiek tērēta cīņai pret terorismu. Savukārt, kas attiecas uz arābu darbaspēku — šobrīd Eiropā bezdarbs ir 10% un jaunas darbarokas nav tik ļoti nepieciešamas, bez tam tikai 44% imigrantu, kas ierodas Eiropā, strādā, pārējie dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Tādēļ visnozīmīgākais solis cīņā pret terorismu varētu būt arābu valstu ekonomiskā blokāde — ne tādā formā kā Irākas blokāde, bet gan pakāpeniskā atkarības samazināšanā no naftas. Ja atmet atsevišķu grupējumu intereses, kurām attiecības ar arābu valstīm ir svarīgas, tad Rietumi spēj norobežoties no Austrumiem, ja vien to vēlas. Tās, protams, ir tikai idejas, kas radītu priekšnoteikumus uzvarai pār agresīvo islāma terorismu Eiropā un Amerikā. Tas, cik tālu Rietumu sabiedrība būs gatava iet šīs uzvaras vārdā, joprojām ir atklāts jautājums, jo virkne iespējamo pasākumu ir ļoti sāpīgi. Taču tā tas notiek jebkurā karā — uzvar tā puse, kas uzvaras vārdā ir gatava atdot vairāk. Mūsu pretinieki nežēlo savas dzīvības, bet Rietumi nevēlas pārsēsties no džipiem kompaktklases mašīnās uzvaras vārdā. Iespējams, liela nozīme būs tam, vai teroristiem izdosies sarīkot vēl kādu lielu terora aktu. Tāpat atteikšanās no idejas radīt demokrātisku sabiedrību Tuvajos Austrumos tagad būtu neapšaubāma savas taktiskās sakāves atzīšana. Taču reizēm, lai gūtu uzvaru, vispirms ir jāpiedzīvo sakāve. Katrā ziņā — ļoti jāšaubās, vai, nemainot pašreizējos imigrācijas noteikumus Eiropā un neierobežojot vidi, kas piesaista terorismam pašus eiropiešus, nevis iebraucējus no Tuvajiem Austrumiem, ir iespējams radīt drošības tīklu, kas spētu pasargāt Londonu, Madridi, Berlīni, Varšavu un nākotnē varbūt arī Rīgu (pie mums pagaidām vēl nedarbojas gandrīz neviens islāma terorismu veicinošais faktors — aut. piez.) no turpmākajiem terora aktiem. Un ja tā — nākamais sprādziens ir tikai laika jautājums. *Raksts tapa, kad vēl nebija zināms par atkārtotiem sprādzieniem 21. jūlijā.