Krievija padomju laupījumu neatdod

– Sakiet, lūdzu, Pavļuta kungs, vai piecpadsmit gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts Kultūras ministrijas personā ir radījusi sarakstu ar padomju okupācijas gados uz Krieviju izvestajām kultūras vērtībām? – Šāds saraksts ir, bet tas nav uzskatāms par pabeigtu un kāda Kultūras ministrijas ierēdņa mapē ieliktu. Jo šie jautājumi joprojām tiek pētīti un papildināti. Par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma izvešanu uz Krieviju padomju okupācijas gados un par tā atgūšanu Kultūras ministrijas attiecīgās institūcijas ir veikušas izpēti gan Latvijā, gan, cik tas bijis iespējams, Krievijas Federācijā. Pamatā jārunā par trim jomām – muzejiem, arhīviem un filmām. Šajās jomās visvairāk ir apzinātas vērtības, kuras Latvijai būtiskas, mūsu valstij piekritīgas un atrodas Krievijā. Par vērtībām, kas saistītas ar Latvijas vēsturi un atrodas Krievijas Federācijā, interesējusies arī Nacionālā bibliotēka. Muzeju valsts pārvalde ir veikusi aptauju Latvijas vēstures, Valsts mākslas, Ārzemju mākslas, Rundāles pils, Rīgas vēstures un kuģniecības un Latvijas Kara muzejos. Ziņas par izvestiem un neatdotiem priekšmetiem ir iesnieguši Latvijas Kara un Latvijas Vēstures muzeji. Pārējos tam nav rasti dokumentāli pierādījumi. Latvijas Kara muzejā ir dokumenta kopija, kas liecina: 1940. gada 24. jūlijā pēc Latvijas okupācijas Ļeņingradas Artilērijas vēstures muzejs, pamatojoties uz PSRS Aizsardzības tautas komisāra rīkojumu, pieprasījis nodot Latvijas armijas karogus. – Kas ar tiem noticis? – Muzejs atbild, ka tā fondos šo karogu nav. Tomēr nav pierādījumu, ka Latvijas armijas simboli būtu gājuši bojā. 1950. gadā no Latvijas Vēstures muzeja Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtam deponēja 11 etnogrāfiskus mūzikas instrumentus, kuru deponējuma termiņu ik pa laikam pagarināja. 1969. gadā atguvām piecus eksponātus, pārējo deponēšanas laiks atkal pagarināts. Kopš 1980. gada vidus Latvijas Vēstures muzejs vairs nesaņēma atbildes uz pieprasījuma vēstulēm. Pēc neatkarības atgūšanas tas izsūtījis vairākas vēstules un divas reizes mēģinājis noskaidrot minēto priekšmetu likteni. Bet atbildes nekonkrētas, izvairīgas – it kā mūzikas instrumentus vairs nevarot atrast… Arhīvos zudumi ir krietni lielāki. Ar dokumentu atgūšanu mums klājas smagi. Krievijas likumi nepieļauj oriģinālus atdot, tādēļ tiek risināts jautājums par mūsu dokumentu kopiju iegūšanu, par kurām mums arī bieži vien jāmaksā. Vēlamies iegūt vismaz kopijas no atslepenotiem PSKP CK stratēģiskajiem dokumentiem, kuri saistīti ar Latviju, kā arī Latvijas Valsts prezidenta arhīva dokumentus par laiku no 1920. līdz 1991. gadam. 2003. gadā noslēgti četri starpinstitūciju līgumi par dokumentu kopēšanu no dažādiem Krievijas arhīviem. Šo līgumu ietvaros 2003. gadā un pērn atlasīti un mikrofilmēti dokumenti par represiju organizēšanu no PSRS Iekšlietu ministrijas ieslodzījumu vietu galvenās pārvaldes. Krietni esam cietuši, arī runājot par Latvijas filmām. Krievijas Valsts filmu fondā pašlaik atrodas vienpadsmit līdz 1940. gadam ražotu Latvijas filmu oriģinālu (pozitīvu kopiju), tajā skaitā pirmā 1934. gadā Latvijā veidotā skaņu pilnmetrāžas filma "Gauja", divdesmito un trīsdesmito gadu hronikas, kā arī divdesmit piecas ārzemju filmas ar subtitriem latviešu valodā, kas varētu būt nonākušas Krievijā kā trofejas Otrā pasaules kara laikā vai tūlīt pēc tam. Tāpat Krievijā atrodas PSRS laikā Rīgas kinostudijā uzņemtu filmu oriģināli – 164 spēlfilmas, 46 animācijas filmas, 10 pilnmetrāžas dokumentālās filmas. Esam centušies filmas atgūt. Bet Krievijas Valsts dome 1997. gadā pieņēma likumu par kultūras vērtībām, kuras Otrā pasaules kara rezultātā pārvietotas uz PSRS un nu atrodas Krievijas Federācijā (papildus ir vēl atsevišķs prezidenta dekrēts), ka viss aizvestais nu ir Krievijas īpašums. Tātad šo pieeju kaimiņvalsts attiecina arī uz Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uzņemtajām filmām. Nemainoties juridiskajai situācijai no Krievijas viedokļa, labākajā gadījumā varam runāt tikai par kopiju atgūšanu. Šogad mums izdevās no Krievijas saņemt Oļģerta Dunkera filmas "Cīrulīši" kopiju ar visām izmantošanas iespējām, kas arī ir būtiski. Latvija piedalās vienotas Baltijas valstu politikas kinematogrāfijas mantojuma atgūšanas izstrādē. – Kāpēc Latvija savukārt nevarētu pieņemt likumu, ka vismaz līdz 1940. gadam uzņemtās filmas ir tās īpašums? Lai gan tas ir pats par sevi saprotams. – Manuprāt, uzsvars liekams uz sarunām ar Krieviju visaugstākajā līmenī. Te mēs nonākam pie starpvaldību komisijas. Šo piecpadsmit neatkarības gadu laikā Kultūras ministrija jautājumu par Latvijas kultūrvēsturisko vērtību atgūšanu vairākkārt virzījusi iekļaušanai Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas darba kārtībā. Bet, kā zināms, tās darbs bija ar pārtraukumiem. Kultūrvēsturisko vērtību atgūšana starpvaldību komisijā ir iesaldēta. – Vai ministre par kultūras vērtību atgūšanu ir runājusi ar Krievijas kultūras ministru? – Pēdējo reizi šo jautājumu apsprieda 2003. gadā Krievijā. Konkrēta rīcība no viņu puses diemžēl nesekoja. Helēna Demakova aizvadītā teju pusotra gada laikā kultūras ministres statusā nav tikusies ar Krievijas kolēģi, uzskatot, ka jautājumus ar Krieviju daudz efektīvāk ir kārtot ar mūsu Eiropas Savienības un ASV partneru palīdzību un starpniecību. Ministre uzskata, ka jautājums par kultūras vērtību atgūšanu ir jāskata plašākā kontekstā – saistībā ar komunisma režīma starptautisku nosodīšanu visaugstākajā līmenī un tām starptautisko tiesību sekām, kādas šāds lēmums radīs. Ja mūsu ministrijā runājam par sadarbību ar Krieviju, tad šī – kultūras vērtību atgūšana – ir aktuālākā problēma. Helēnas Demakovas nostāja te ir stingra. Šogad 11. aprīlī ministre tikās ar Latvijas vēstnieku Krievijā Andri Teikmani un aicināja viņu pievērst īpašu uzmanību to materiālu un kultūrvēsturisko vērtību atgūšanai, kas glabājas Krievijas Federācijas arhīvos. Nesen, 30. jūnijā, Helēna Demakova tikās ar ASV Stenforda universitātes Hūvera institūta, kas ir viens no lielākajiem pasaulē, vadību, lai pārrunātu iespējas atgūt vai saņemt kopijas no tajā glabātajiem dokumentiem, kas saistīti ar Latvijas valstiskuma vēsturi. Tur atrodas liecības par tādu mūsu valstsvīru kā K. Ulmanis, F. Cielēns, V. Munters un citu darbību un personiskajiem arhīviem. Institūta vadība pauda gatavību sadarboties. Panākta vienošanās, ka mūsu arhīvu pārstāvis dosies izpētīt dokumentu saturu un izstrādāt atgūšanas plānu. Arī ārlietu ministrs Artis Pabriks par to izrāda interesi. Ministre Helēna Demakova uzskata, ka arhīvu materiālu iegūšana no ASV būs labs arguments sarunās ar Krieviju par līdzīgu jautājumu. – Mūsu lasītāju atmiņās un priekšstatos būs arī izlaupītas baznīcas, aizvesti to zvani un dārgas altāra gleznas… – Lai pierādītu vērtību zudumu, būtiski ir dokumentāri pamatojumi. Kad notikusi laupīšana, nedokumentējot aizvesto, ir neiespējami pierādīt, kas paņemts un kurp aizvests. Ar iespējamu aculiecinieku redzēto ir par maz, lai zinātu, kur un ko meklēt. – Sacījāt, ka okupācijas laikā no Latvijas aizvesto kultūras vērtību saraksts joprojām papildinās. Bet cik apmēram garš tas ir jau tagad? – Līdz šim apzināto zaudēto kultūras vērtību skaits, ja mēs rēķinātu vienībās, būtu mērāms pat tūkstošos. Īpaši, ja uzskaitītu konkrētus arhīvu dokumentus. Filmu oriģinālu vien ir pie diviem simtiem. Tāpēc drīzāk var runāt par dokumentu grupām. Piemēram, prezidenta arhīvs, pirmās brīvvalsts laika Valsts dokumentu arhīvs un tamlīdzīgi. – Ja mēģinātu to rēķināt naudas izteiksmē? – Vēsturisku kultūras vērtību monetāro vērtību ir ļoti grūti noteikt. Tas zaudējums, ka mūsu īpašums mums nav pieejams, nez vai vispār naudā izmērāms. Un ir ļoti bēdīgi, ka Latvijas un Krievijas attiecību režīmu dēļ starpvaldību līmenī diemžēl jautājums par kultūras vērtību atgūšanu patlaban nevar tikt risināts. Šķiet, Vācijas un Krievijas savstarpējās attiecības šobrīd ir labākas nekā Latvijai ar Krieviju. Bet arī Vācijai nav izdevies panākt sev labvēlīgu risinājumu par kultūrvēsturiskā mantojuma atgūšanu.