Azbestu saturošo atkritumu lieta: valsts pret iedzīvotājiem

Latvijā kopumā ir aptuveni 2,3 miljoni tonnu azbesta atkritumu. No tiem 2,2 miljoni tonnu ir azbesta cementa plāksnes jeb šīferis, aptuveni 20 tūkstoši tonnu – siltumizolācijas materiāli, 15 tūkstoši tonnu – citi azbestu saturoši materiāli.

Valsts pieņemtajiem noteikumiem attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu teorētiski jābūt paredzētiem, lai aizsargātu iedzīvotāju veselību un vidi, tomēr, pētot situāciju no praktiskās puses, šķiet, attiecībā uz azbesta atkritumiem drīzāk tiek veicināta veselības un vides sagraušana, jo katram iedzīvotājam, kam pieder ēka ar azbestu saturošo šīferi, nu ir pienākums līdz 2010.gadam no tā atbrīvoties likumdošanā noteiktajā kārtībā. Par to, protams, būs jāmaksā pašiem, jo neviens par velti jumtu nenoņems un neaizvedīs, un valsts to par velti arī nepieņems azbestu saturošo atkritumu poligonā Brocēnos. Līdz galam arī nav skaidri šo normatīvu izstrādāšanas principi, nav arī izprotams, kāpēc termiņš ir tieši 2010.gads? Kāpēc iedzīvotājiem tiek uzlikts pienākums, ko – skaidri zināms – tie nespēs paveikt, ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju valstī?

Paši velkam cilpu kaklā

Pirmkārt, saskaņā ar pašreizējo likumdošanu azbesta šķiedras saturošie atkritumi Latvijā ir jāapglabā tiem speciāli izveidotos poligonos. Latvijā tas pašlaik ir izdarāms tikai vienā vietā – Brocēnu novada «Dūmiņos». Otrkārt, Latvijas likumdošana nosaka principu «piesārņotājs maksā». Šeit arī sākas problēmas, jo jebkurš Latvijas iedzīvotājs, uz kura mājas vai citas ēkas jumta joprojām atrodas šīferis, tikai un vienīgi pats atbild, lai šīferis likumā paredzētajā kārtībā nonāktu azbesta atkritumu poligonā. Šis pasākumu komplekss attiecīgi ietvers izmaksas par jumta atbilstošu noņemšanu un transportēšanu no jebkura Latvijas rajona uz Brocēniem, kā arī izmaksas par atkritumu noglabāšanu poligonā.

Kā izrādās, vismaz no vienas problēmas būtu bijis iespējams izvairīties, jo, kā stāsta Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas priekšsēdētāja Rūta Bendere, Eiropas Savienības likumdošana pieļauj, ka azbesta šķiedras saturošie atkritumi var tikt apglabāti arī sadzīves atkritumu poligonos tam īpaši paredzētās vietās – tātad daudz tuvāk katram iedzīvotājam. Rūta Bendere stāsta, ka Brocēni kā vienīgā azbesta atkritumiem paredzētā vieta radīs milzīgas transporta izmaksas. Savukārt Vides ministrija (VIDM) norāda, ka tā savā rīcībā ņēma vērā prasības pārejas periodam, kas tika noteiktas Latvijas Iestāšanās līgumā ES, t.i., Latvija līdz 2004.gada 31.decembrim nodrošinās, ka azbesta atkritumus apglabās atbilstoši ES direktīvas 1999/31/EK par atkritumu apglabāšanu poligonos prasībām. Skaidrojot prasības, kas ietvertas mūsu likumdošanā, VIDM atzīmē, ka attiecīgajā direktīvā nav skaidri un nepārprotami paskaidrots, kāda veida poligonā azbesta atkritumus drīkst apglabāt. Tagad sanāk – it kā vajadzēja speciālo poligonu, it kā ne... Atliek vien minēt, kāpēc vajadzēja pieņemt stingrākas prasības un strikti noteikt, ka Latvijā tas iespējams tikai speciālā poligonā, ja direktīva to strikti neprasīja?

Toties tagad VIDM strādā pie likumdošanas grozījumiem, lai pārņemtu Padomes lēmumu 2002/33, tādējādi nosakot konkrētas prasības azbesta apglabāšanai sadzīves atkritumu (!) poligonos. Teorētiski šādi grozījumi ir apsveicami, bet jāvaicā – kam tie tagad ir vajadzīgi, ja par valsts finansējumu jau ir ierīkots speciāls poligons? Turklāt pašlaik nekas neliecina, ka kādā no uzceltajiem vai topošajiem reģionālajiem sadzīves atkritumu poligoniem kāds vēlētos veidot novietni azbestu saturošajiem atkritumiem.

Saskaņā ar Ietekmes uz vidi novērtējumu par azbestu saturošo atkritumu poligona izveidi bez Brocēniem par atbilstošām tika atzītas vēl divas vietas – Cēsu rajona Daibē un Daugavpils rajona Demenes pagastā. Daibē, kur tikko izveidots moderns sadzīves atkritumu poligons, iedzīvotāji sabiedriskajā apspriešanā noraidīja iespēju veidot poligonā azbesta atkritumu noglabāšanas vietu. Rūta Bendere stāsta, ka protests radies iedzīvotāju nezināšanas un neinformētības dēļ, jo, piemēram, šīfera plāksne kā tāda nav veselībai un videi bīstama – noglabājot poligonā, tās tiek atbilstoši iepakotas, turklāt azbests ir minerāls, kas nesadalās. Bīstamība rodas, darbojoties ar azbestu saturošajiem materiāliem un azbestu saturošos atkritumus transportējot (!), kad azbesta putekļi var nonākt gaisā, kur tie ļoti ātri pārvietojas. Savukārt attiecībā uz poligona izveidi Demenes pagastā skaidrs, ka valsts diezin vai ieguldīs līdzekļus vēl viena speciālā poligona izveidē, jo īpaši vietā, kur pagaidām plešas tukšs lauks.

Tātad, ņemot vērā iepriekš minētos faktorus, vienīgā vieta azbesta atkritumiem ir Brocēnu «Dūmiņos», un par sava šīfera jumta transportēšanu uz turieni maksās gan alūksnietis, gan daugavpilietis. «Bīstamo atkritumu pārvaldības aģentūras» direktora vietnieks Māris Bremšs saka: «Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka no Daugavpils tos atkritumus neviens nevedīs.» Viņš uzskata, ka ar pieņemto likumdošanu mēģina novirzīt atkritumu plūsmu uz vienu objektu, un, raksturojot izveidojušos situāciju saka, ka «mēs atkal esam vēlējušies būt lielāki katoļi nekā Romas pāvests».

Transportēšanas faktora nozīmīgums atkritumu apsaimniekošanā atklājas arī Ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā: «Poligona atrašanās vietas izvēle ir ļoti svarīga, jo lielie attālumi, kas jāveic, transportējot atkritumus uz poligonu, ietekmēs atkritumu apsaimniekošanas izmaksas kopumā. [..] Jāņem vērā, ka pēdējā gada laikā strauji pieaug degvielas cenas, un šāda tendence prognozējama arī turpmāk, kas rezultātā sadārdzinās arī atkritumu transportēšanu.»

Esošajā situācijā, kad iedzīvotāji nav vainīgi, ka savulaik celtniecībā jumta segumam tika izmantots gandrīz tikai šīferis, likumdošanā ietvertais princips «piesārņotājs maksā» ir absurds, un valsts mērķis aizsargāt iedzīvotāju veselību un apkārtējo vidi pavēršas pretējā virzienā. Ņemot vērā kopējo ekonomisko situāciju valstī, skaidrs, ka šīferis tiks ne vien nepareizi apsaimniekots, bet arī nonāks neatbilstošās vietās.

«Vides Vēstis» jautāja VIDM, ko tā gatavojas darīt, lai nepieļautu šādu scenāriju, un saņēma šādu atbildi: «Pašlaik Vides ministrija ir nodrošinājusi, ka būs iespējams šādus atkritumus apglabāt atbilstoši ES prasībām, jo savu darbību uzsāk azbestu saturošu atkritumu poligons «Dūmiņi» Saldus rajonā. Kā nākamo pasākumu, lai nodrošinātu poligona darbību un novērstu atkritumu nonākšanu tiem neparedzētās vietās, ir paredzēts attīstīt šo atkritumu savākšanas sistēmu. Visādā ziņā tiks pastiprināta kontrole pār to, kādā veidā tiek apsaimniekoti būvju nojaukšanas rezultātā radušies atkritumi un vai šo atkritumu apsaimniekotāji un pārvadātāji ir saņēmuši visas nepieciešamās atļaujas.» Savukārt Vides ministrijas speciāliste Ilze Doniņa telefonsarunā ar «Vides Vēstīm» atzina, ka problēmas ar negatīvām sekām varētu rasties gan, jo īpaši ņemot vērā strikto nosacījumu, ka azbestu saturošos materiālus nedrīkst ekspluatēt ilgāk kā līdz 2010.gadam. Viņa gan bilst arī to, ja iedzīvotājiem ir svarīga viņu un apkārtējās vides veselība, tad viņi būšot gatavi maksāt, jo jautājums esot par dzīves kvalitāti un patērētāja izvēli...

Poligons būs rentabls, bet iedzīvotāji maksās

Valsts SIA «Vides projekti», kuras apsaimniekošanā atrodas azbesta atkritumu poligons, projektu vadītājs Ģirts Tiļļa informēja, ka aprēķinātais tarifs atkritumu noglabāšanai būs Ls 25 par tonnu azbestu saturošo atkritumu, kas ietver arī likumā paredzēto dabas resursu nodokli Ls 10 apjomā. Poligona apsaimniekošanas izdevumus segs no minētā atkritumu noglabāšanas tarifa, taču poligonam ir paredzēta arī rentabilitāte jeb peļņa 5% apjomā no tarifa. Jāpiebilst, ka pagaidām poligona darbības laiks ir paredzēts uz 15 gadiem, nodrošinot 120 tūkstošu tonnu atkritumu apglabāšanu. Matemātiku atstājam lasītāja paša ziņā...

Būtu tikai loģiski, ja valsts, kura pat paredzējusi rentabilitāti no poligona, iedzīvotājiem palīdzētu situācijas risināšanā, tomēr nekas par to diemžēl neliecina. Rūta Bendere uzskata, ka būtu nepieciešams veikt nopietnus aprēķinus, cik maksātu jumtu noņemšana, transportēšana un apglabāšana un cik tas izmaksātu uz vienu Latvijas iedzīvotāju. Viņa uzskata, ka kaut kādām subsīdijām vajadzētu būt.

Ilze Doniņa pastāstīja, ka patlaban no valsts puses nekādas dotācijas nav paredzētas. Kādam par to būšot jāmaksā jebkurā gadījumā – tad kurš maksāšot vairāk un kāpēc? Viņa saka, ka ir pārāk daudz savstarpēji saistītu jautājumu un neskaidrību.

Mistiskais 2010.gads

Otrs absurdais faktors, kas parādās azbestu saturošo atkritumu lietā, ir likumdošanā noteiktais termiņš – 2010.gads, pēc kura azbestu saturošo materiālu ekspluatācija ir aizliegta. Tātad tuvāko nu jau vairs tikai 4,5 gadu laikā no šīfera jumtiem ir jāatbrīvojas. Minētais termiņš ir iekļauts Labklājības ministrijas izstrādātajos MK noteikumos par bīstamo ķīmisko vielu un bīstamo ķīmisko produktu lietošanas un tirdzniecības ierobežojumiem un aizliegumiem. Līdz ar kādreizējās Labklājības ministrijas reorganizāciju tagad par šiem noteikumiem atbild Veselības ministrija (VM).

VM informēja, ka 2010.gads noteikts veselības aizsardzības nolūkos – lai veicinātu kaitējuma cilvēka veselībai un videi samazināšanos, ņemot vērā, ka azbesta un to saturošo izstrādājumu lietošana, atdaloties šķiedrām, var izraisīt azbestozi, mezoteliomu un plaušu vēzi. VM norāda, ka šāds termiņš noteikts sadarbībā ar Vides ministriju, un piebilst, ka tās rīcībā nav jaunu zinātnisku datu, ka azbesta kaitīgo šķiedru kaitīgā ietekme būtu neadekvāti novērtēta. Ņemot vērā arī to, ka ir pieejami alternatīvi izstrādājumi, kas nav klasificēti kā kancerogēni, VM uzskata: nav pamata pārskatīt šo jautājumu un pagarināt cilvēka veselībai un dzīvībai bīstamo produktu lietošanas termiņu.

Savukārt Vides ministrijas speciāliste Ilze Doniņa norādīja, ka noteiktais 2010.gads ir Veselības un Ekonomikas ministrijas pārziņā. Kad «Vides Vēstis» VIDM jautāja par noteikto termiņu, sagatavotā atbilde vēstīja, ka Veselības ministrijai attiecīgos MK noteikumus, iespējams, vajadzētu precizēt un minēto datumu pārskatīt, jo attiecīgā ES direktīva, kas ar šiem noteikumiem ir pārņemta, šādu iespēju pieļauj.

«Vides Vēstis» par noteikto datumu interesējās arī Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamentā un noskaidroja, ka atbilstošā ES direktīva nav tik strikta kā MK noteikumi, ar kuriem šī direktīva ir pārņemta, un termiņi par azbesta izstrādājumu izņemšanu un likvidāciju paliek dalībvalstu, tātad arī Latvijas, pašu ziņā.

Māris Bremšs uzskata, ka prasība ir pārspīlēta, jo jumts esot jāmaina tad, kad tas ir jāmaina, nevis tuvāko piecu gadu laikā, un saistītā veidā šīfera bīstamība nav augsta.

Atliek vien secināt, ka iedzīvotāji ir kļuvuši par situācijas ķīlniekiem. Jautājums paliek atklāts – vai valsts ķīlniekus atbrīvos?

Uz augšu