Kad Zariņam gribas bliezt

– Lūkojoties atpakaļ uz savu karjeru TV – kā to vērtējat? – Es nezinu, vai tā ir karjera, jo nekad savu darbu šādi nevērtēju. Man patīk dzīvot pēc principa: nevis eju uz darbu, bet dzīvoju dzīvi. Un tie nav tikai skaisti vārdi. Televīzijas darbs man aizsākās Picā TV – nenormāla ideja, tāds "kreizī" pasākums, un man, cilvēkam, kuram vienmēr paticis laist muļķi, ākstīties, strādāt visādas ēverģēlības, tas likās ļoti interesants projekts, tieši tāds, kāds vajadzīgs. Tāpēc savu gājumu TV neuztveru kā karjeru. – Bet no Picas TV aizkadra balss 11 gados esat "izaudzis" līdz Latvijā viena no diviem informatīvi analītisko ziņu raidījuma veidotājiem – vai tad to nevar saukt par karjeru? – Var, tomēr šo izaugumu jeb karjeru neesmu veidojis apzināti. Vienmēr esmu darījis tikai to, ko gribējis. Piemēram, tas pats kotlešraidījums, kā saucu "Miksli", sākās nejauši. Bija vajadzīgs ļa–ļa–ļa – sarunu raidījums, un tapa sarunas virtuvē. Ja runājam par "Nedēļu" – man tas ļoti patīk! Ziņas vienmēr bijušas mans interešu objekts, bez tām nevaru dzīvot, esmu informatīvais narkomāns. Ja neklausos radioziņas – mīļākā stacija ir "Svoboda" krievu valodā, neredzu TV ziņas, ik pa 10 minūtēm nepārskatu ziņu aģentūru lentes, man kļūst slikti, iestājas lomkas. Caur un cauri esmu ziņu cilvēks. Taču nav bijis tā, ka pēkšņi TV ekrānā uzradās gatavs baigi nopietnais Zariņš – ziņu cilvēks. Viss gāja soli pa solim. Sākumā bija Pica TV, kur aizkadrā intervēju, tad parādījos kadrā, sekoja "Mikslis", tad "Nedēļa". Jā, man gan ir teikuši: pēc TV kanoniem viens cilvēks nevar vadīt nopietnu raidījumu, pretendējot uz augstu līmeni, tajā pašā laikā skraidot pa virtuvēm. Pieņemu, ka tā nevajadzētu būt, tomēr Latvijā ne vienmēr Amerikas žurnālistikas kanoni strādā... – Pašu nemulsināja šī pretruna starp augsto politiku ziņās un skraidīšanu pa virtuvēm? – Nē! Ja to var pieņemt skatītāji, tad tas ir normāli. Vēlreiz atkārtoju – nekad apzināti neesmu gājis uz kaut ko: uz virtuves raidījumu vai ziņām. Vienmēr esmu darbojies pēc principa: sanāk – sanāk, nesanāks – nebūs. Viss noticis organiski. Es neeju uz darbu, bet dzīvoju dzīvi... Un vēl kas. Televīzija nodrošina to priekšrocību vai arī nelaimi – kadrā redzamo cilvēku padarīt atpazīstamu. Mana seja šajos gados ekrānā jau ir kļuvusi par sava veida brendu, tāpēc var likties, ka baigo karjeru esmu taisījis. Pamatā tā ir tikai atpazīstamība – neizbēgamais TV lāsts, kas sākumā gan visiem baigi patīk. – Tagad tā jums piegriezusies? – Protams! Būtībā atpazīstamību pieņemu kā normu, kas bieži apgrūtina dzīvi. Tagad ļoti labi saprotu Rietumu slavenības, kuras žurnālistiem dauza kameras; es spēju iedomāties šīs sajūtas, kad tev gribas bliezt... Labi vēl, ka Latvija ir maza zeme un pie mums pārsvarā uz pazīstamiem cilvēkiem tikai skatās, it kā tiem pēkšņi būtu izaugušas divas galvas. – Parunāsim par to, ko var redzēt ekrānā... Mūsu televīzijās kadrā pārsvarā vieni vienīgi jauni "zaķi cilpo", jūs esat viens no retajiem tās paaudzes pārstāvjiem, kam jau dzīves pieredze uzkrāta. Nav dīvaina jušana? – Brīžiem tas kompleksus uzdzen, bet ko tas līdz? Ja sākšu iebilst: par daudz jauno, man teiks: "Ko tu, vecais, ņemies, tevi skaudība māc." Tomēr kadrā vajadzētu iet cilvēkiem, kam ir ko teikt. Diemžēl pie mums TV strādā ļoti daudz gadījuma cilvēku. Nesaukšu uzvārdus – tiem nav nozīmes, jo tā ir tendence. Baisa tendence. Dzīves pieredze dod daudz, piemēram, es jautājumos varu peldēt visos virzienos, atceroties bijušos laikus, iekārtas. Bet ko var pastāstīt no skolas sola nācis jaunietis? Un tas ir mīts, ka izklaides raidījumus ir viegli taisīt, jo tajos dzīves gudrības nenoder. Nav nekā grūtāka kā uztaisīt labu izklaidi. – Kā jums ir izdevies noturēties jaunuļu maliņā nenostumtam? – Nezinu. Pats sev esmu jautājis: cik ilgi vēl? Diemžēl tas ir nenormāli grūti atbildams jautājums. Laikam jau, kamēr neteiks: "Vecīt, tu kadrā izskaties jokains", kamēr pēc manis ir pieprasījums, strādāt var. Ziņās, manuprāt, ir jāstrādā vismaz 30 gadus veciem cilvēkiem. Runā, ka CNN ziņu lasītājiem minimālais vecuma cenzs ir 40 gadi, sievietēm ap 35, un 20 gados var tikai laika ziņu vadītājiem kartes pienest. Pasaulē sen izpētīts, ka skatītāji vairāk uzticas nobriedušam cilvēkam. Kad tev ziņas lasa divdesmitgadīgs smuks zaķis, kurš klapē ar savām lielajām acīm, pirmajā mirklī liekas – viss ir jauki, bet pēc tam sāc domāt: laikam jau tam, ko viņa saka, man jātic. Bet, ziņas skatoties, nebūtu jāšaubās. Ziņas ir ziņas. – Jums "Nedēļā" vienmēr līdzās arī sēž jauni, smuki "zaķi": savulaik Signe Reinholde, tagad Elīna Bīviņa... – Televīzijas nedrīkst vākt modelīšus: smuka meitene un – aiziet kadrā! Cilvēki ir jāvērtē. Kad Signe nāca strādāt, man likās: šitā ilgi nerullēs. Par viņu zināju: mācās žurnālistos, piedalījusies misīšu konkursā – ko nu daudz gaidīt. Taču piedzīvoju pārsteigumu! Signe izrādījās ar aknām. Tāpat Elīna. Man diezgan nācies strādāt kopā ar gados jaunām kolēģēm, un pārsvarā viņām visām izrādījies spēcīgs tvēriens. – Ir domāts: kā būtu, ja kadrā līdzās sēdētu sieviete labākajos gados? – Man nebūtu iebildumu. Vecumam taču nav nozīmes, vienīgi – pārāk jauns vai pārāk vecs priekš televīzijas nav labi. – Kāpēc mūsu TV kompānijās kadrā tikpat kā nestrādā jūsu vecuma sievietes? Ziņās viņu vispār nav. – Man liekas, ka mūsu producēšana lielā mērā vadās pēc principa: rullēs, kā var. Neviens plānus nekaļ: kā tas izskatīsies pēc pieciem gadiem, kādus žurnālistus likt pāros utt. Tomēr galvenais iemesls, manuprāt, ir tas, ka nobriedušai sievietei, strādājot lielajā vai TV žurnālistikā, ir baigi grūti savienot ģimeni, bērnus ar darbu. Vīrietim tas ir nosacīti vieglāk. Neesmu šovinists, tomēr darba ritma dēļ žurnālistiku vairāk pieskaitu vīriešu profesijām. Piemēram, "Nedēļā" mums nākas strādāt ne tikai darba dienās, bet arī sestdienās, svētdienās, vakaros, pat naktīs. Brīvu dienu principā nav. Nu kurš vīrs mājās pacietīs tādu sievu?! Tāpēc daļa sieviešu aiziet. Bet, ja paliek, tad ļoti daudzām mūsu profesijā diemžēl ir neveiksmīga personiskā dzīve. – No tā, ka ikdienā esat iekšā politiskajā žurnālistikā, labi apzināties, kādi akcenti liekami, kas jānoklusē pat tad, ja liekas – par to vajadzētu kliegt, nenogurstat? – Nē, jo tā ir spēle, kuras noteikumus esmu pieņēmis. Visu pat saviem tuvajiem cilvēkiem nevajag teikt, kur nu vēl politikā, žurnālistikā... Protams, mana informētība par notiekošo ir ļoti liela, es neesmu parastais vēlētājs, tomēr bieži daudz kas uzzināts pa kaktiem un pārbaudīt to nevar. Viens gan – ilūzijas šīs zināšanas sagrauj. – Mēdz teikt: dziļāk mežā – vairāk malkas... Kompromisos labā informētība liek slīgt vairāk? – Tas ir smags jautājums... Svarīgi atrast līdzsvaru, lai pēc tam pats ar sevi vari sadzīvot. – Un bieži nākas līdzsvaru meklēt? – Par laimi – ne pārāk. Te varu piesaukt "Nedēļā" aizsākto, nu jau leģendām apvīto pedofilijas skandālu. Sākumā domājām uztaisīt sižetu par to, ka arī Latvijā darbojas pornobiznesi, taču, paraujot to diedziņu, kā no Pandoras lādes nāca un nāca... Parādoties pazīstamiem uzvārdiem, kas likās pietiekami ticami, mums bija dilemma: publiskot tos vai ne. Nekad neviens nevar būt simtprocentīgi pārliecināts savā taisnībā, turklāt starp tiem cilvēkiem bija ļaudis ar autoritāti mūsu acīs. No vienas puses, žurnālista uzdevums ir ziņot par atklāto, no otras – iekšējā balss saka: bet tu taču cieni šo cilvēku... Tā bija kompromisu cīņa, kas gan sapurgāja daudzas attiecības. Šis piemērs visspilgtāk parāda, ka kompromisi ir jāmeklē, taču ne vienmēr tos var rast. Pats uz baigajiem ekscesiem cenšos neiziet, jo Latvija ir maza. Var vienu, divas spožas revolverreportāžas uztaisīt tā, ka otrs cilvēks tiek līdz ar zemi nolīdzināts, bet jautājums: vai viņš tādu nolīdzināšanu ir pelnījis? Ja pelnījis – okay, ja ne – ko tad? Un ja viņš vēl pēc manas "nolīdzināšanas" paliek darboties sfērā, kas mani interesē, tad, dzīvojot Latvijā, neizbēgami pie viņa nāksies vērsties, taču ar mani nerunās. Un vairs nebūs revolverreportāžu. Nebūs nekādu reportāžu, jo ar tevi cilvēki nerunās. Piemēram, Andris Šķēle pēc pedofilijas skandāla ar "Nedēļu" nerunāja, pat būdams premjers. "Panorāmā" viņš intervijas sniedza, mums tikai caur preses sekretāru... Tāpēc politiskajā žurnālistikā ļoti svarīgi saglabāt distanci – nepielaist par tuvu (tas nav viegli, jo ikdienā gribot negribot politiķus sāc pazīt gandrīz kā savus ģimene locekļus), bet arī par tālu nevari no sevis turēt. Jānobalansē. Man jāteic paldies liktenim – baigajos kompromisos nav nācis krist un pret savu sirdsapziņu neesmu gājis, speciāli kādam darot pāri.