Elvis Mihaiļenko — Eiropas boksa zvaigzne

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Jūrmalnieks Elvis Mihaiļenko ir pirmais no Latvijas bokseriem, kurš ieguvis kādu no tituliem profesionālajā ringā — čempiona titulu pussmagajā svarā WBA International versijā. Viņš ir arī Eiropas Savienības čempions pussmagajā svarā un pasaulē visatpazīstamākais no Latvijas bokseriem.

Latvijas boksera Elvja Mihaiļenko cīņas turpmāk rīkos Universum Box-Promotion — tā pati organizācija no Hamburgas, kas rīko slaveno brāļu ukraiņu Kličko cīņas un kas rīkoja slavenā "Tīģera" Dariuša Mihaļčevska cīņas. Elvis ir kļuvis par pirmo Latvijas bokseri, kas nokļūst tik ietekmīgas boksa organizācijas paspārnē.

Elvis profesionālajā ringā jau bija aizvadījis vairāk nekā desmit cīņas, taču Latvijā nebija īpaši pazīstams. Iespējams, ka pirms tam — amatieru ringā — nekādus īpašus panākumus viņš arī nebija guvis, kaut gan nevar teikt, ka Elvis profesionālā boksa ringā ir "nokritis no debesīm". Amatieru ringā viņš aizvadījis 71 cīņu un 57 no tām uzvarējis. 1999. gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu svarā līdz 81 kg, un palika tikai gads līdz Sidnejas olimpiskajām spēlēm, taču jau tad Elvis saprata, ka uz tālo Austrāliju diez vai tiks. Ne tāpēc, ka zemu vērtēja savas izredzes pretendentu turnīros, ne tāpēc, ka viņu neņēma Latvijas izlasē, bet gan — naudas trūkuma dēļ...

"Man nebija iespēju pienācīgi sagatavoties atlases turnīriem, no federācijas palīdzību gaidīt bija velti, bet man pašam nebija tik daudz līdzekļu, lai pilnvērtīgi sagatavotos. Man nebija pašmērķis tikai aizbraukt uz Sidneju, bet tur — kā būs, tā būs. Es negribēju olimpiskajās spēlēs būt saviem konkurentiem par treniņmaisu," tā toreizējo situāciju raksturo Elvis. "Mans treneris Andrejs Dolgovs tolaik bija kikbokseru izlases treneris, un arī es iesaistījos šajā sporta veidā, kaut gan pilnībā pāriet uz kikboksu nemaz negrasījos — tādā veidā varēju kaut kur trenēties, man bija treneris. Uzvarēju pat Eiropas čempionātā Rīgā, taču arī tad uz kikboksu pāriet negribēju. Man bija tikai 23 gadi un negribējās vēl mest visu pie malas, ticēju, ka varu boksā kaut ko sasniegt, un meklēju iespēju to izdarīt. Turklāt tad vēl avīzēs izlasīju, ka bokseri, ko es savulaik esmu sitis amatieru turnīros ārzemēs, jau cīnās par tituliem profesionālajā ringā, un tas manī tikai nostiprināja pārliecību nepamest boksu."

Uz Angliju ar 200 dolāriem

Elvis nolēma pievērsties profesionālajam boksam un doties uz Angliju. Bijušais klasesbiedrs iedeva divu cilvēku tālruņu numurus, kas varētu Londonā palīdzēt ar apmešanos, un ar 200 ASV dolāriem kabatā Elvis devās uz Angliju. Avantūra? Zināmā mērā tā noteikti bija avantūra, taču — cik tagad atzītu lietu savulaik likušās kā avantūras... Pazīšanās Anglijas boksa aprindās Elvim nebija, pusotru mēnesi viņš laikrakstos lasīja sludinājumus un meklēja klubu, kurā varētu pieteikties. Pirmajā no boksa klubiem Elvis netika, taču vēlāk izrādījās, ka labi vien bija — tur bokseri tika turēti burtiski vergu lomā. Taču tieši tajā klubā Elvim iedeva Peacock Gymnasium boksa kluba telefona numuru. Elvis toreiz angliski vēl tik labi nerunāja, tāpēc zvanīja viņa paziņas un izstāstīja, ka te ieradies tāds Elvis Mihaiļenko no Latvijas, un arī to, ko viņš amatieru ringā paveicis. Labi, lai atnākot — bez īpašas sajūsmas tika teikts otrā galā. Divus mēnešus Elvi vēroja, bet tad ar viņu parakstīja līgumu. 2000. gada maijā Mihaiļenko aizvadīja pirmo cīņu profesionālajā ringā. No īrētās istabas pie poļu čigāniem Elvis pārcēlās uz kluba piešķirtu dzīvokli, epizodiski viņam vajadzēja piestrādāt apsardzē, par ko Anglijā ļoti labi maksāja. Ar kluba atbalstu Elvis uz līzinga nopirka auto. Skaidrs, ka nekādus miljonus viņš nepelnīja, un skaidrs, ka neviens viņam uzreiz neļāva cīnīties par tituliem. Sākumā Elvis kā iesācējs tika pamests pa rokai kādam no jau pieredzējušākiem bokseriem, taču viņš tos visus uzvarēja. Lai tiktu līdz klasiskai 12 raundu cīņai, vispirms jāaizvada vairākas četru un sešu raundu cīņas, 12 raundu cīņai vispirms ir jānobriest gan fiziski, gan psiholoģiski.

"Profesionālais bokss — tā ir arī izrāde," tagad atzīst Elvis. "Amatieru boksā ir tikai četri raundi, tur vajag ātrāk savākt punktus, bet šeit nav, kur steigties. Pirmajās cīņās es, piemēram, sešos raundos noguru tikpat daudz, cik tagad pagurstu 12 raundos. Jāprot sadalīt spēkus, jābūt psiholoģiski gatavam boksēties ilgāku laiku. Varu tikai pateikties trenerim Dolgovam, kurš savulaik mani iemācīja būt agresīvam, boksēties tuvcīņā un vidējā distancē, kam profesionālajā boksā ir īpaši liela nozīme. Sparingcīņās tiekoties ar nesenajiem amatieriem, pat ar bijušajiem pasaules un olimpiskajiem čempioniem, varu redzēt, ka ir grūti tik ātri pārslēgties uz pavisam citu cīņas manieri un taktiku, uz citu domāšanu ringā."

Lai profesionālajā boksā kaut kur "izsistos", ar meistarību un dūrēm vien nepietiek. Ir nepieciešams labs menedžeris jeb promoter, kas rīko boksa pasākumus. Elvis trāpījās pie aģenta Roja Hildera un promoter Entonija Bovera, kuri pamazām virzīja viņu uz augšu pa profesionālā boksa kāpnēm.

Pirmais tituls

Vienalga, cik tālu profesionālajā ringā tiks Elvis Mihaiļenko, īpašu vietu viņa biogrāfijā ieņems cīņa ar rumāni Alehandro Lakatušu 2002. gada 3. oktobrī Madridē — Elvis jau bija Eiropas čempions pussmagajā svarā, taču Madridē viņam bija pirmā cīņa par daudz vērtīgāku titulu (WBA International versijā), turklāt pret jau ļoti pieredzējušu bokseri, turklāt vēl "viņa laukumā" (Lakatušs ir rumāņu čigāns un jau vairākus gadus dzīvo Spānijā). Gadu iepriekš Lakatušs bija cīnījies par pasaules čempiona titulu ar poli Dariušu Mihaļčevski un zaudējis tam tikai pēc punktiem.

"Lakatušs bija nedaudz pašpārliecināts, turklāt viņš nebija gaidījis, ka centīšos uzspiest savu cīņas manieri, ka strādāšu ringā kā pirmais numurs," atceras Elvis. "Lakatušs bija neapšaubāms favorīts, bet es... biju spēcīgāks! Vēlāk apskatījos cīņas videoierakstu un pārliecinājos par to vēlreiz. Visa publika bija Lakatuša pusē, un vari iedomāties, kāds bija tās sašutums, kad uzvaru atdeva man... Turklāt uzvaru man atdeva arī spāņu tiesnesis! Zāli viņš varēja atstāt tikai policijas apsardzībā."

Pēc šīs uzvaras Mihaiļenko cena krietni pieauga. Čempiona tituls WBA International versijā ir pēdējais pirms pasaules čempiona titula vienā no četrām profesionālā boksā versijām, taču līdz šim Elvim vēl tā arī nav izdevies paspēkoties par kādu no pasaules čempiona tituliem. Pirmkārt, viņš zaudēja pieredzējušajam nigērietim Pīteram Obo un nenosargāja titulu WBA International versijā, otrkārt, boksēt aizvien vairāk traucēja labās rokas trauma, treškārt, Elvja aģents un promoters tomēr nebija tik ietekmīgas personas profesionālajā boksā, lai "izsistu" savam aizbilstamajam vietu cīņā par kādu no četriem tituliem. Tiesa, tobrīd — pēc zaudējuma Obo — Elvis nemaz nebija gatavs spēkoties par pasaules čempiona titulu. Viņš gan kļuva par Eiropas Savienības čempionu, uzvarēja Latvijas čempionātā Romānu Dāboliņu, taču jau tad Elvis boksēja praktiski ar vienu roku. Bija nepieciešama operācija.

Pirmajā cīņā pēc operācijas Elvis aizstāvēja savu Eiropas Savienības čempiona titulu — 12. martā Cvikavā viņš pārliecinoši pieveica vācieti Kaju Kurcavu. Taču joprojām bija neskaidrība par nākotni — kad un ar ko būs jācīnās, par ko būs jācīnās?

Mihaiļenko nomaina Mihaļčevski?

Iespējams, ka tā ir tikai sakritība, bet, iespējams, ka tomēr nē. "Tīģeris" Dariušs Mihaļčevskis, kurš deviņus gadus bija pasaules čempions WBO versijā, nesen paziņoja par savas karjeras beigšanu. 37 gadus vecais bokseris vispirms neaizstāvēja titulu WBO versijā, bet tad ar nokautu zaudēja cīņā par čempiona titulu WBA versijā francūzim Fabrisam Tiozo un acīmredzot saprata, ka viņa valdīšanas laiks beidzies. Burtiski tajās pašās dienās Universum Box-Promotion, kas kopš 1991. gada rīkoja visas Mihaļčevska cīņas, piedāvāja sadarbību Elvim Mihaiļenko. Neviens Elvim neteica, ka viņš aizstās "Tīģeri" (abi boksējas vienā svara kategorijā), taču tas fakts, ka Latvijā bija ieradies Universum Box-Promotion galvenais cīņu rīkotājs Heidijs Tauabs, liecina, ka šī organizācija ar Elvi rēķinās ļoti nopietni. Kas attiecas uz Mihaļčevski, tad Elvis ir ticies ar viņu sparingcīņās Hamburgā, kad polis gatavojās cīņai ar Tiozo, bet Elvis — cīņai ar Kurcavu, turklāt Elvis arī iepriekš jau bija aizvadījis sparingcīņas Hamburgā, tā ka viņu tur jau bija redzējuši klātienē un kā bokseri pazina.

"Tā ir ietekmīgākā boksa cīņu organizācija Eiropā un viena no ietekmīgākajām pasaulē. Daudzu bokseru sapnis ir nokļūt tās paspārnē, tā ka tas ir ļoti svarīgs pavērsiens manā boksera karjerā," saka Elvis. "Tagad došos uz Hamburgu, kur vispirms parakstīšu līgumu, bet tad aizvadīšu 2–3 nedēļas ilgu treniņnometni. Iespējams, ka jau jūlija sākumā man būs pirmā cīņa — tajā laikā ungārs Zolts Erdei aizstāvēs savu pasaules čempiona titulu pussmagajā svarā WBO versijā, bet es varētu aizvadīt kādu sešu raundu cīņu, kas būs iekļauta boksa vakara programmā. Rudenī man būs jāaizstāv Eiropas Savienības čempiona tituls, un nav neiespējams, ka šī cīņa notika Rīgā. Kad varēšu spēkoties par kādu no pasaules čempiona tituliem — to rādīs laiks. Katrā ziņā tagad man būs daudz vairāk iespēju to darīt, viss ir atkarīgs no manis paša — no tā, cik labi boksēšos. Pluss noteikti ir tas, ka pašreiz pasaules čempiona tituli pussmagajā svarā visās četrās versijās pieder eiropiešiem."

Profesionālā boksa Meka ir Amerika, un Elvis sapņo kādreiz nokļūt arī tur. Tagad šis sapnis var piepildīties ātrāk, jo Universum Box-Promotion ir cieša sadarbība ar pašu Donu Kingu, kas ir slavenākais boksa cīņu rīkotājs pasaulē un kas savulaik rīkoja leģendārā Muhameda Ali cīņas. Pirms vairākiem gadiem šķita neticami, ka Elvis Mihaiļenko gūs atzinību profesionālajā ringā, taču tas ir noticis (Elvja rēķinā ir 22 cīņas, no kurām 20 viņš ir uzvarējis, vienā zaudējis, bet vienā fiksēts boksā tik reti sastopamais neizšķirts). Tagad nepilnus 29 gadus vecais Elvis Mihaiļenko var kļūt par pirmo Latvijas bokseri, kas cīnīsies par pasaules čempiona titulu. Un tas ir pat ļoti ticami.

    Uz augšu