Tiesu varas dīvainības (29)

Pirms dažām nedēļām tieslietu ministre Solvita Āboltiņa publiski ierunājās par iespējamo korupciju tiesnešu vidū, pretī viņa saņēma Rīgas apgabaltiesas tiesnešu boikotu gadskārtējai tiesnešu konferencei. Sašutuma pilnu reakciju par līdzīgiem izteikumiem pirms pāris gadiem izpelnījās arī Valsts prezidente. Tai pašā laikā joprojām nav sācis reāli darboties jau pirms desmit gadiem pieņemtais Ētikas kodekss, jo nav izveidota tajā paredzētā padome, ko veidotu paši tiesneši. Kādi secinājumi jāizdara par tiesnešu darbu jeb daudziem viņu pieņemtajiem spriedumiem, kas ir šo amatpersonu darba izpausme, Nedēļa piedāvā meklēt savā publiski pieejamās informācijas apkopojumā. Sabiedrībā pazīstami autovadītāji — tiesnešu favorīti Par smagas autoavārijas izraisīšanu vainu pastiprinošos apstākļos (lietots alkohols vai narkotikas) iespējami paredzēto sodu amplitūda Krimināllikumā ir visa plaša — tas paredz gan nosacītus sodus, gan cietumsodu līdz pat piecpadsmit gadiem. Kaut arī šobrīd Latvijas cietumos reālu cietumsodu izcieš vairāki desmiti autovadītāju, viņu vidū meklēt sabiedrībā pazīstamus uzvārdus ir veltīgi. Viena no pirmajām (un savā ziņā spilgtākajām) autoavārijām, kas šādā sakarībā pievērsa sabiedrības uzmanību, notika 1995. gadā, kad agrā rīta stundā aģentūras Mis Latvija vadītāja Inta Fogele, būdama alkohola reibumā, nenovaldīja stūri un iebrauca sabiedriskā transporta pieturā pie rūpnīcas VEF. Bojā gāja kāda sieviete, un dažādas pakāpes ievainojumus guva vēl divi cilvēki. I. Fogeles asinīs tika konstatētas 1,7 promiles alkohola, kas atbilst visai smagai dzēruma pakāpei, taču tiesa viņai piesprieda četrus gadus cietumsoda nosacīti. 1998. gadā, neuzmanīgi izvēloties ātrumu apdzīšanas brīdī, avāriju izraisīja aktieris Jānis Paukštello, un tajā gāja bojā vīrietis, divu mazu bērnu tēvs. Vainīgā asinīs konstatēja 0,5 promiles alkohola un tika piespriesti divi gadi cietumsoda nosacīti. 1999. gada augustā toreizējais Rīgas domnieks Dāgs Auzuleja, kurš pirms tam vairāku gadu garumā bija iesaistīts vismaz četros ceļu satiksmes negadījumos, Brīvības ielā notrieca divus cilvēkus. Kaut arī domnieka asinīs bija 1,26 promiles alkohola, līdz notiesājošam spriedumam nenonāca, jo abi notriektie, lūk, arī izrādījās iedzēruši. 2000. gada janvārī ar alkohola saturu asinīs 2,11 promiles avāriju izraisīja basketbolists Aigars Zeidaks, kurš ietriecās Saeimas autobāzei piederošā Volvo. Vieglus savainojumus guva vēl četras personas. Sods — trīs gadi nosacīti. Par skandalozāko uzskatāma bijušā Valmieras rajona padomes priekšsēdētāja Valda Miglava lieta, kas aizsākās 1999. gadā, kad viņš dzērumā sabrauca meiteni un aizbēga no notikuma vietas, atstājot viņu nomirt. Tikai šogad pēc daudzkārtējiem citiem smagiem ceļu satiksmes pārkāpumiem, kas pieļauti dzērumā, V. Miglavs beidzot nonāca aiz restēm, kur izcietīs trīs gadus ilgu reālu cietumsodu, lai gan pirms tam bija gan atteikumi ierosināt krimināllietu, gan attaisnojoši spriedumi. Par sabiedrībai nesaprotamāko tiesnešu spriedumu noteikti uzskatāms pirmās instances spriedums Denisa Veremeičika lietā, kurš, būdams narkotiku reibumā, uzbrauca uz ietves, nogalinot trīs cilvēkus, un vēl trīs ievainojot. Kaut arī ekspertīzes slēdzienā tika konstatēts, ka viņš lietojis vairākas, stipras iedarbības narkotiskās vielas un šajā jomā nav iesācējs, tiesnesis Ziedonis Strazds, kurš šobrīd ir Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs, nosprieda, ka tas nav pierādīts. Dīvaini, ka tiesa savā spriedumā arī norādīja, ka Veremeičiks ir tikai 18 gadus vecs un viņam vēl neesot izstrādājusies atbildības sajūta. Kaut arī prokuratūra noziedzniekam prasīja 15 gadu cietumsoda, tiesa nodarījumu pārkvalificēja uz vieglāku pantu un piesprieda tikai četrus gadus atklātā tipa cietumā. Pēc prokuratūras protesta Rīgas apgabaltiesa D. Veremeičikam piesprieda desmit gadus cietumsoda, un, esot jau Olaines cietumā, viņš tika pieķerts lietojam narkotikas, tāpēc tagad pārvietots uz stingrāka režīma cietumu. Tiesnešu aprindās toreiz klīda runas, ka uz šo spriedumu Z. Strazdu varētu būt pamudinājuši kādi visai personiskas dabas iemesli. Interesanti, ka Z. Strazds ir saņēmis rājienu arī no tiesnešu disciplinārkolēģijas. Viņa rīcībā konstatēta tīša likuma pārkāpšana (autora izcēlums), apstiprinot savai tiesai nepiekritīgu īpašuma izsoli skandalozajā Birutas Vaitnieces lietā. Gribas, protams, jautāt, kā tiesneša amatu vispār var savienot ar formulējumu — tīšs likuma pārkāpums… Īstu nesodāmības paraugstundu vairāku gadu garumā savulaik demonstrēja Jūrmalas tiesas priekšsēdētājs Hipolits Miks, kurš aptuveni piecu gadu laikā lielākoties dzērumā pamanījās iekļūt deviņās autoavārijās, un divos gadījumos pat tika ierosinātas krimināllietas, jo bija cietuši cilvēki. Abās reizēs H. Miks centās izvairīties no atbildības, norādot, ka pie stūres bijis cits cilvēks — kādas advokātes palīdze —, un prokuroriem smagi nācās pierādīt pretējo. Protams, ka trīs gadu un sešu mēnešu garais piespriestais sods Mikam bija nosacīts. Paša tiesneša Hipolita Mika pēdējo gadu spriedumos bija vērojama tendence būt visai bijīgam pret maksātspējīgiem apsūdzētajiem, bet maksimāli bargam pret nepilngadīgiem noziedzniekiem. Iecietība narkotiku lietās Vēl 2001. gadā kopīgā Augstākās tiesas un Narkotiku apkarošanas biroja sagatavotā ziņojumā Saeimas Nacionālās drošības komisijai bija minēti visai šokējoši skaitļi. Izrādās, 80% notiesājošo spriedumu, kas pieņemti lietās par narkotiku tirdzniecību, tikuši piemēroti naudas sodi vai nelielu termiņu un nosacīti cietumsodi. Pēdējos gados tiesu prakse šajā jomā gan ir nedaudz mainījusies, tomēr vairāki spriedumi liek domāt par tiesnešu īpašu attieksmi pret konkrēto lietu. 2001. gadā Vidzemes priekšpilsētas tiesa atteicās piemērot apcietinājumu Muratam Mirzajevam, pie kura mājās atrada vairāk nekā 1000 tablešu MDMA, pistoli TT, patronas un sprāgstvielas. Pēc prokuratūras protesta Rīgas apgabaltiesa šo lēmumu atcēla, taču vēlāk pašā procesā M. Mirzajevu punktā par narkotiku tirdzniecību attaisnoja. Tiesa konstatēja, ka, veicot narkotiku izņemšanu no pasta sūtījuma, ir pārkāpta kāda VID iekšējā instrukcija. Rezultātā viņš tika notiesāts tikai uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem cietumsoda par neatļautu šaujamieroča glabāšanu. Aptuveni pēc gada Augstākā tiesa šo kļūdu gan laboja, piespriežot Mirzajevam deviņus gadus ilgu cietumsodu. Savukārt 2002. gadā tiesnese Aina Saulīte, izskatot krimināllietu, kurā par 900 amfetamīna tablešu kontrabandu bija apsūdzēti divi vīrieši, vienam no viņiem piesprieda 5 gadus cietumsoda, bet otru attaisnoja. Pēc prokuratūras protesta Augstākā tiesa apsūdzētajiem piesprieda attiecīgi astoņus un deviņus gadus cietumsoda. Interesanti, ka šī pati tiesnese pagājušajā mēnesī saņēmusi disciplinārkolēģijas rājienu par... tīšu likuma pārkāpumu. Viņa vienpersoniski un nelikumīgi mainījusi drošības līdzekli apcietinātai personai, nomainot to pret policijas uzraudzību. Ir bijuši gadījumi, kad nosacītu sodu saņem, piemēram, lielu apmēru heroīna tirgotāja, pret kuru izmeklēšanas laikā, viņai atrodoties brīvībā, ierosinātas vēl četras krimināllietas par šo pašu noziegumu. Savukārt piespriežot nosacītu sodu kādam Jānim Jansonam, kurš tika pieķerts par marihuānas, heroīna un amfetamīna iegādāšanos lielos apmēros, tiesa kā vainu mīkstinošu apstākli spriedumā minējusi to, ka viņam nav darba, iekrājies parāds par dzīvokli un… noziegumam neesot smagu seku. Gadījumu, kad tiesa piespriež sodus, kas ir vismaz uz pusi mazāki nekā prokuroru pieprasītie, ir desmitiem, un bieži vien apsūdzība, saprotot bezcerību, šajās lietās vairs pat neiesniedz protestus. Bijība pret organizēto noziedzību? Kopš deviņdesmito gadu vidu tiesas priekšā regulāri stājās tā saukto reketieru brigādes. Tā laika likumdošanas specifika bija tāda, ka par "vienkāršu" naudas izspiešanu paredzētais sods bija visai minimāls, bet tad, ja varēja pierādīt, ka šis noziegums izdarīts organizētā grupā, sods bija daudz bargāks. Tieši uz šīs nianses rēķina daudzos tā laika procesos no gariem gadiem cietumā izspruka daudzi tālaika mafijas krusttēvi. Viens no pirmajiem uzskatāmajiem gadījumiem bija Pārdaugavas "brigadiera" Aleksandra Grigorjeva, jeb Grigas prāva, bet tai sekoja Ivana Haritonova tiesa pirmajā instancē, kuras iznākums bija visai neizprotams. Pretēji gaidītajam I. Haritonovs un viņa līdzdalībnieki vairākās epizodēs tika attaisnoti, un viņiem piespriestais sods bija analoģisks laikam, ko viņi jau bija pavadījuši apcietinājumā, tāpēc apsūdzētie tika atbrīvoti tiesas zālē. Arī šajā gadījumā kļūdu laboja tikai Augstākā tiesa, piespriežot I. Haritonovam astoņus gadus cietumsoda, konfiscējot mantu. Vairāku tiesu īpaša bijība vairāku gadu garumā bija vērojama pret Zurabu Šamugiju ar iesauku Adu, kura noziedzīgais grupējums nodarbojās ar dārgu automašīnu zādzībām, turklāt viņš pats veica nozieguma riskantāko daļu — zaga no autoīpašnieku kabatām viņu spēkratu atslēgas. Divu gadu laikā viņš tika attaisnots trīs reizes, kaut arī prokuratūras rīcībā bija pat videokadri no lielveikala Rimi novērošanas kamerām. Pēc operatīvās informācijas Adu šobrīd ir Latvijā vienīgais likumīgais zaglis, bet tas savukārt nozīmē, ka viņam ir pieejama noziedzīgās pasaules naudas kase ar tās visai vērā ņemamiem līdzekļiem. Arī šā gada 5. aprīlī Rīgas centra rajona tiesā diviem auto zagļiem tika piespriests nosacīts sods. Viņi divu gadu laikā bija nozaguši vai mēģinājuši nozagt automašīnas aptuveni 300 000 latu vērtībā. Kaparšmita fenomens Tomēr visus šos gadījumus pārtrumpo kāds cits vārds — par visnesaprotamāko spriedumu autoru krimināllietās joprojām visai pamatoti tiek uzskatīts Rīgas Apgabaltiesas tiesnesis Aivars Kaparšmits. Starp citu, viņa pamatīgajai privātajai mājai Tīnūžos prese pievērsa uzmanību jau deviņdesmito gadu beigās. 2000. gadā, tiesājot tā sauktā Amerikāņa vadīto reketieru grupu, tikai vienam no septiņiem noziedzniekiem tika piespriests reāls cietumsods, pārējie saņēma nosacītus sodus. Tajā pašā gadā par pusaudža nolaupīšanu ar mērķi izspiest naudu no viņa vecākiem apsūdzētā kriminālā autoritāte Vladimirs Mitrēvičs ar iesauku Podsolnuhs saņēma piecus gadus nosacīti. Par vainu mīkstinošu faktu A. Kaparšmits uzskatīja to, ka V. Mitrēvičam ir… divi bērni un viņš ķīlnieku pēc vienas dienas tomēr atlaidis. Izskatot pedofilijā apsūdzētā un kādreiz sabiedrības labākajās aprindās labi pazīstamā Aināra Eisaka lietu, A. Kaparšmits viņam piesprieda 5 gadus cietumsodu, taču uzreiz piemēro amnestijas likumu, samazinot termiņu uz pusi — līdz 2,5 gadiem. Tā sauktajā Lansmaņa spirta lietā, kur par spirta kontrabandu lielos apmēros tika apsūdzēti vairāki muitnieki, lietas prokurors publiskoja informāciju, ka tiesnesis grasās vairākiem apsūdzētajiem mainīt drošības līdzekli un atbrīvot no apcietinājuma. Rezultātā A. Kaparšmits, neminot iemeslus, pieteica pašnoraidījumu un no lietas atteicās. 2002. gada Vjačeslava Goilo tiesas prāvā, kurā viņš tika apsūdzēts par lielas naudas summas piesavināšanos, A. Kaparšmits piesprieda Goilo ne vairāk un ne mazāk kā 3 gadus, 7 mēnešus, 25 dienas — tas ir, precīzi apcietinājumā pavadīto termiņu, un Goilo tika atbrīvots tiesas zālē. Kā vainu mīkstinošs iemesls tika minēts fakts, ka viņam bijusi grūta bērnība un viņš piedzimis cietumā. Prokuratūra spriedumu pārsūdzēja, taču Augstākā tiesa procesu pabeigt nepaspēja — Goilo šogad tika nogalināts. 2004. gada februārī A. Kaparšmits saņēma rājienu par lietas izskatīšanas novilcināšanu lietā, kur četri noziedznieki bija apsūdzēti par divu Indijas pilsoņu sagrābšanu par ķīlniekiem ar mērķi izspiest 20 000 latu. Steigšus izskatot lietu pēdējā dienā pirms likumā atļautā termiņa beigšanās, viņš visus atbrīvoja, izņemot vienu apsūdzēto, kas atradās cietumā par cita nozieguma izdarīšanu. 2004. gada maijā tiesas prāvā pret tā saukto Bolderājas grupējumu ar trīs izspiešanas epizodēm un cilvēku nolaupīšanu, Kaparšmits piesprieda tādus pašu sodus kā pieprasīja prokurors — no sešiem līdz astoņiem gadiem. Tikai sīka nianse — prokurors prasīja reālu cietumsodu, bet Kaparšmits piesprieda… nosacītu. Aizvadītā gada oktobrī šā tiesneša vadībā izčākstēja arī Latvijas "gadsimta lieta" — Latvenergo "trīs miljonu" lieta —, jo Kaparšmita spriedums bija — neviens nav vainīgs, jo nav gūti pierādījumi par to, ka apsūdzētie būtu rīkojušies mantkārīgos nolūkos. Šķiet, ar tādu sarakstu pietiktu, vairākus šaubīgus tiesnešus kopā ņemot. Taču kolēģiem laikam nav ko iebilst... Policisti, prokurori, advokāti Pārsvarā visi šo profesiju pārstāvji, nonākot tiesas priekšā, var cerēt uz nosacītiem sodiem, lai ko viņi arī būtu izdarījuši. Tādu ir saņēmuši četri pašvaldības policijas darbinieki, kuri izmeta no braucošas automašīnas Juglas puķu tirdziņā aizturētu sievieti, tādu sodu piesprieda arī valsts policijas darbiniekiem, kurus apsūdzēja par kāda čigāna nogalināšanu. Viens no retajiem izņēmumiem ir prokurors Staņislavs Nazarovs, kuram piespriestie desmit gadi cietumsoda pārsteidza pat prokuratūru. Tajā pašā laikā Daugavpils prokuroram Aleksejam Margēvičam par kukuļņemšanas mēģinājumu piesprieda astoņus gadus nosacīti. Tomēr ir kāda krimināllieta, kuru arī šajā dīvaino spriedumu virtenē gribētos izcelt īpaši. 2002. gadā par kukuļņemšanu tika tiesāts Ekonomikas policijas darbinieks Sergejs Daņiļins, kurš, kā jau ierasts, saņēma visai simbolisku sodu. Pēc diviem gadiem visu Latviju šokēja gadījums ar kāda uzņēmēja dēla nolaupīšanu un 50 000 latu liela izpirkuma pieprasīšanu. Tikai pēc noziedznieku aizturēšanas izrādījās, ka zēns ir nogalināts, bet, vēl dzīvam esot, viņam tika nogriezti pirksti, ko sūtīt vecākiem. Šā nozieguma organizators un galvenais izpildītājs izrādījās neviens cits kā pieminētais S. Daņiļins. Odziņas vēl tikai būs... Pēdējā laikā atklātībā parādījusies informācija par iespējamu noziedzīgu grupējumu pastāvēšanu, kuros ietilpst tiesu izpildītāji, tiesneši un īpašumu vērtētāji, kas nodarbojušies ar ļaunprātībām, realizējot līdz bankrotam novestu uzņēmēju un privātpersonu mantu. Atšķirībā no krimināllietām, civilprocesa likuma normas ir interpretējamas daudz brīvāk, jo tajās nav konkrētu terminu "no" un "līdz". Tas nozīmē, ka šajās lietās paveras vēl lielāka iespēja korupcijai un neizprotamiem spriedumiem. Savulaik par nu jau likvidēto Saimniecisko tiesu, kur spriedumus aiz durvīm gaidīja tā laika "tiesu izpildītāji" ādas jakās, treniņtērpos un ar beisbola nūjām, ir dzirdēts gluži neticams gadījums. Notiek tiesas sēde, tiek nolasīts tiesas spriedums, kurā atzīts, ka prasītājam A ir pilnīga taisnība un atbildētājs B ir zaudējis. Pēc nedēļas A atnāk uz tiesu saņemt sprieduma norakstu un viņam pasaka — ziniet spriedums ir mainīts, jo nedēļas laikā pilsonis B mums uzrādīja ļoti pārliecinošus un neapstrīdamus argumentus savā labā. Šodien tik rupji lietas vairs kārtotas netiek, taču civillietās neizprotamu spriedumu ir simtiem. Pēdējais spilgtais piemērs ir Rīgas Centra rajona spriedums Aivara Lemberga strīdā ar Ģenerālprokuratūru, kad tiesnese savā spriedumā "nāca pretī" prasītājam tādos punktos, ko pat nebija prasījuši A. Lemberga advokāti. Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija Saeimai rosinājusi no amatiem atcelt septiņus tiesnešus — vidēji vienu gadā, bet vēl vairāki ir atlūgumus iesnieguši paši. Gandrīz pusei šo gadījumu galvenais tiesnešu pārkāpums ir bijis pastiprināta alkohola lietošana. Vairākos desmitos gadījumu tiesneši ir saņēmuši rājienus, tostarp arī par "apzinātu un tīšu likuma pārkāpšanu", taču nevienas lielas korupcijas lietas šajā jomā pagaidām vēl nav bijis. Atliek tikai gaidīt, vai dzīvē realizēsies KNAB vadītāja Alekseja Loskutova nesenais publiskais izteikums par to, ka "korumpēta tiesneša pieķeršana vairs ir tikai tuvākā laika jautājums"…