Ceturtdienā, 12. maijā, trijos pēcpusdienā man bija norunāta tikšanās ar Vigo Rogu Jaunajā Rīgas teātrī. Gatavojoties sarunai, palasījos vēstures grāmatās. Kārļa Ulmaņa vārds vairāk saistās ar vīru Valsts prezidenta amatā. Bet toreiz, 1919. gadā, filmas darbības laikā, viņš bija Latvijas pagaidu valdības Ministru prezidents. Ulmanis līdz šim uzņemtajās filmās un izrādēs redzēts brieduma gados, bet Vigo Roga, šķiet, ir pirmais, kurš Ulmani spēlētu tik jaunu. Bermontiādes laikā valstsvīram bija četrdesmit divi.

Gatavojoties filmai, "Talantu aģentūras" vadītāja Brigita Lībiete būrusies pa scenāriju un piedāvājusi režisoram aktierus galvenajām un epizodiskajām lomām: – Manu ideju, ka Kārli Ulmani varētu tēlot Vigo Roga, acumirklī pieņēma vienīgi režisors Aigars Grauba, citi ilgi šaubījās. Savukārt aktierim bija liels uztraukums – tāda atbildība nācijas priekšā!

Ienāca prātā, ka Vigo Roga ar saviem trīsdesmit septiņiem gadiem ir tikai par pieciem jaunāks nekā Ulmanis filmā.

"Rīgas sargi" nav pirmā Vigo Rogas kinoloma. Viestura Kairiša filmā "Pa ceļam aizejot" viņš tēlo Daukas tēvu. Aktrise Elita Kļaviņa, filmā Daukas māte, teic: – Filmā Viģis ir mans vīrs, kurš, kā es atceros, gājis bojā jūrā… Tā ir ģeniāla epizode. Skaistākie, emocionāli spēcīgākie mirkļi filmā pieder tieši Viģim… Viņam piemita kinoticamība, kaut kas ļoti labs priekš kino, viņš neko īpaši "neiztaisīja", viņš vienkārši bija. Un tas bija ļoti spēcīgi.

Kino viņam tikusi arī galvenā loma. Jāņa Putniņa mazliet sirreālā detektīvā "Paslēpes" viņš spēlē pusmūža krīzē nedaudz apjukušu, īsto vērtību meklējumos apmaldījušos vīrieti. Kaut kādu nenokārtotu formalitāšu dēļ filma pēc pirmizrādes tā arī vēl nav nonākusi uz lielajiem ekrāniem.

… Tās ceturtdienas rītā starp citām 12. maija aģentūru ziņām viena uz mirkli vai piekala skatienu datora ekrānam: 10. maijā, otrdien, miris aktieris Vigo Roga. Man tajā dienā vairs nebija, kurp steigties.

Otrdienas rītā Jaunajā Rīgas teātrī Vigo Roga bija Čehova lugas "Trīs māsas" izrādes mēģinājumā. Māra Ķimele viņam bija uzticējusi nozīmīgo Čebutihina lomu. Režisore saka: – Jutu, ka šis tēls Viģim būs ārkārtīgi piemērots! Izrādē vientuļš, nesaprasts, it kā īsti nevienam nevajadzīgs savādnieks, rūcējs, bet tik mīļš… Kā aktieris Vigo bija ļoti dabīgs, iejūtīgs, konkrēts. Ne no teatrālajiem, bet ļoti patiess.

Vigo Roga dzimis un mācījies Jelgavā, no 1988. līdz 1992. gadam studējis Latvijas Konservatorijā tā dēvētajā Daugavpils teātra kursā. Daugavpils teātrī sākās arī viņa aktiera gaitas, uz šī teātra skatuves nospēlētas Džeisona loma Viljama Folknera lugā "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa", titulloma Viljama Šekspīra "Periklā", Ļejjadkins Fjodora Dostojevska "Velnos".

Jaunā Rīgas teātra trupā Vigo Roga strādāja kopš 1997. gada rudens. Viņš bija lielisks Parfens Rogožins Dostojevska "Idiotā", Viktors Rubens Ivaškēviča "Vilku muižas jaunkundzēs", tiesnesis Ļapkins-Tjapkins Gogoļa "Revidentā". Pēdējā viņa ārēji nelielā, bet izrādē ļoti nozīmīgā loma bija Boļšincovs Turgeņeva "Mēnesī uz laukiem". Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos" viņš spēlēja Dūdaru, par kuru aktrise Guna Zariņa, Antonija, teic: – Viģa Dūdars bija tāds neviltīgs, baigi nelaimīgs, viņam Antonija bija vitāli nepieciešama. Kā kolēģis… noslēgts, noslēpumains. Un beigu galā izrādās, cik maz par viņu zinājām…

Aktieris Aleksandrs Radzēvičs pieder pie tiem, kurus pieņemts saukt par ļoti maza auguma cilvēkiem. Dvēseliski vistuvākais Vigo Rogam. Nevis "labdien" vai "čau", bet – sveiks, jelgavniek! – viens otram teikuši, jo abi nāk no Jelgavas. Ārzemju braucienos Vigo Roga, Viģis, kā viņu sauca teātrī, šajā duetā bija ceļvedis. – Man, augumā mazākam, starp lielajiem cilvēkiem nepierastāk orientēties, reizē ar visiem tikt uz priekšu, visu paspēt, ieraudzīt, – teic Aleksandrs Radzēvičs, – ar lielāku kompāniju grūtāk iet kopā, jo mazā auguma dēļ nepārvietojos tik ātri kā citi. Viģis bija tas, kurš palēnināja soli.

Teātrī viņus sauca par brāļiem. Par lielo un mazo brāli.

Tajā otrdienā, braucot uz mēģinājumu, Aleksandrs Radzēvičs bija paņēmis līdzi maisiņu ar alus kausu paliktnīšiem. Mazajam brālim tie bija sakrājušies kā bijušajam sportistam no sacensību braucieniem, bet Viģim – no viesizrāžu ceļojumiem. Abi šos suvenīrus kolekcionēja. Ar dubultniekiem mainījās. – Otrdien mēģinājumi mums bija dažādos laikos, nesatikāmies, – atceras Aleksandrs Radzēvičs, – bet sapratu, ka Viģis teātrī ir bijis, jo esam vienā grimētavā. Nodomāju, atstāšu maisiņu ar paliktņiem darbā. Trešdien satiksimies un tad jau… Bet nesanāca.

Izrādē "Tālāk" virs skatuves titros uzraksts: "Cilvēks – tas skan lepni." Šos vārdus izrādē teica Vigo Roga. Man vienmēr tajā mirklī caur muguru pārskrēja skudriņas, atceras Aleksandrs. Viņa Vācijas un Holandes ceļojuma fotogrāfiju albuma pirmajā lappusē nu ir, viesnīcas numuriņu gaidot, uzņemta bilde – sēž Viģis viens pats, paceltu galvu un skatās debesīs. Un zem tās paraksts – cilvēks, tas skan lepni. Dzīvē Viģis nekad neesot izturējies, kā uz pjedestāla uzkāpis.

– Viņš visu laiku nevarēja izrauties no Rīgas, atbraukt uz Jelgavu, – atminas Aleksandrs Radzēvičs, – un, kad viņš bija Jelgavā, tad tur nebija manis. Sen tiku aicinājis, bet paciemoties pie manis mājās Viģim tā arī nesanāca.

Tās otrdienas vakarā slikti kļuva pēkšņi. Vigo Roga nebija viens, mājās saimniekoja arī dzīvesbiedre Ilze. Kad atbrauca "ātrie", viņš jau bija miris. Sirds nepietiekamība.

Elita Kļaviņa atminas, ka ar Viģi bijis ļoti patīkami spēlēt, jo viņš absolūti atdevīgi ļāvies partnerim: – Pieķēru sevi pie atziņas, ka ļoti labprāt spēlēju kopā ar Viģi, jo ar viņu bija vienkārši un viegli. Viņš nedemonstrējās, bet noticēja un atdevās tai situācijai, mirklim. Viņam piemita bērna tiešums.

"Latviešu stāstos" Elita Kļaviņa un Vigo Roga spēlēja vienā komandā. Gaidot līdz beigu uznācienam, aizkulisēs esot kopā, Vigo regulāri, it kā starp citu, apjautājies – un kā bērniem, vai veseli? – Spēlējot pēdējā stāstu izrādē, viņš zināja, ka mans mazais ir slims, – atminas aktrise, – un arī auklītei tajā vakarā bija jādodas kaut kur prom. Viģis mudināja: nu ko tu te sēdi, nekas nenotiks, ja šoreiz nepaklanīsies skatītājiem, dodies taču mājās… Viņam ģimene un cilvēciskas attiecības bija ļoti svarīgas. Viņš ļoti labi kontaktējās ne vien ar aktieriem, bija liels draugs visiem skatuves strādniekiem, tehniskajam personālam. Jo vispirms pamanīja cilvēku.

Kad no dzīves aiziet trīsdesmit septiņu gadu vecumā, to īpaši grūti pieņemt. Vigo Roga par veselību nesūdzējies. – Man tas bija pēkšņi, – saka Elita Kļaviņa, – tagad atskatoties liekas, varēja kaut ko just un domāt… Viņam spriedzes brīžos dažreiz degunā parādījās asins pilieni. Bet vienmēr jau cilvēkam liekas, tie mazie dīvainie simptomi, nē, nē, ar kolēģiem, tuviniekiem, mani… nekas nopietns tas nevar būt…

Pēdējo nedēļu laikā Vigo Rogam bijis pagrūti. Režisore Māra Ķimele tagad saka: – Domāju, būs jārunā ar viņu, jo… smagi pašam, smagi kolēģiem… Rītos mēģinājumos viņš smaržoja pēc kā stiprāka. Jau bija it kā tam ticis pāri pirms krietna laika. Toreiz – ar Alvja Hermaņa palīdzību, kuram viņš var pateikties par savas dzīves pēdējiem gadiem… To teātrī visi zināja.

Režisores teiktais patiesībā ir kā atgādinājums, ka dzīve nav tikai melnbalta. Tāpat kā ikviens no mums.

… Filmā "Rīgas sargi" ir uzņemta apmēram puse no epizodēm ar Kārli Ulmani. Vigo Roga nospēlējis notikumus valdības namā, kas uzņemti tagadējā Saeimas ēkā. Ir epizodes no valdības pārcelšanās uz Cēsīm Bermonta uzbrukuma laikā, kas tapušas bijušajā Rīgas domē Valdemāra ielā. Vigo Rogas spēlētais Ulmanis ir parakstījis līgumu ar sabiedrotajiem. "Rīgas sargu" režisoram Aigaram Graubam nebija viegli pieņemt lēmumu: – Aiz cieņas pret aktieri un darbu viņam pēdējā filmā mēs saglabāsim "Rīgas sargos" ar Vigo Rogu uzņemtos kadrus. Taču tajos viņš vairs nebūs Kārlis Ulmanis. Jo šā tēla līnijai ir nofilmēta tikai puse. Bet Kārļa Ulmaņa lomai vajadzīgs viens aktieris no sākuma līdz beigām. Kurš tas būs, šobrīd vēl pateikt nevaru.