Vai monstri drīkst būt cilvēki? (6)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Tāds ir galvenais jautājums, kuru uzdod vācu režisora Olivera Hiršbīgela skandalozā filma "Sakāve", kas veltīta Hitlera dzīves pēdējām desmit dienām.

"Sakāve", apsteidzot Holivudas blokbasterus, kļuvusi par vienu no ienesīgākajām vācu valodā uzņemtajām filmām, vienlaikus izraisot arī skandālu - Hitlers pirmo reizi pasaules kino vēsturē attēlots kā cilvēciska būtne.

Vai Oliveram Hiršbīgelam bija tiesības uzņemt tādu filmu? Un kas galu galā ir "Sakāve"? Mākslinieciski augstvērtīgs izlēciens vai pirmais solis, ko sper kāds vācietis, lai atbrīvotu savu tautu no mūžīgās vainas apziņas par fašisma noziegumiem? Vai tiem ir noilgums? "Sakāve" pagaidām nesniedz atbildi uz šiem jautājumiem, taču rosinājusi no cita redzes punkta paraudzīties uz lielummānijas mākto Hitleru, kas iztēlē jau redzēja sevi kā visas pasaules valdnieku. Filma vēsta par 1945. gada pavasara desmit dienām, kad karš tuvojās beigām un gan Hitleru, gan viņa radīto Trešo reihu gaidīja briesmīgs, bet likumsakarīgs iznākums. Filma ir tikai viena no daudzajām versijām par Ādolfu un Evu Braunu - Hitlera draudzeni, kā tagad teiktu. Pirms pāris gadiem redzējām arī režisora Aleksandra Sokurova variāciju par šo tēmu - filmu "Molohs". Tomēr duets Hitlers un Brauna joprojām ir 20. gadsimta traģiska mistērija un mīts, kamēr Filma "Sakāve", kurā redzamas arī daudzas no šajā rakstā pieminētajām epizodēm, jau savukārt nopelnījusi ap 100 miljoniem eiro.

Olivers Hiršbīgels kļuva pazīstams pēc skandalozās filmas "Eksperiments". Arī jaunās filmas trumpis ir pārsteidzošais dokumentālisms, kas brīnumainā veidā notur līdzsvaru uz farsa un īstenības robežas. Filma ir jāredz ne tikai talantīgo aktieru Bruno Ganca (Hitlers) - viena no izcilākajām šāgada lomām, Julianas Kēleres (Eva Hitlere), Aleksandras Marijas Laras (Ģertrūde Junge) dēļ. Iespējams, tā pirmoreiz raugās uz Eiropas un pasaules vēsturi ar jaunā gadsimta acīm.

Hitlera sievietes

Daudzi laikabiedri un vēsturnieki atzīst, ka Hitlers nebija spējīgs just patiesu draudzību. Varenības zenītā kaut kas līdzīgs draudzībai viņu saistīja vienīgi ar bruņošanās rūpniecības ministru un galma arhitektu Albertu Špēru. Vadonis bija ļoti noslēgts. No personīgiem sakariem Hitlers vairījās īpaši pēc nākšanas pie varas, iespējams, lai nemazinātu vēsturisko diženumu ar parastām cilvēcīgām attiecībām. Viņš rūpīgi ievēroja distanci starp sevi un apkārtējiem.

Kā apgalvo Ērihs Fromms, Hitlers bija auksts, bikls cilvēks ar sadistiska un destruktīva rakstura iezīmēm. Viņa seksuālās tieksmes bija perversas, sadistiskas, tāpēc fīreram patika zemāko slāņu sievietes. Taču kā daudzu kultūras žanru cienītājs Hitlers pazina arī daudzas "smalko aprindu" dāmas.

Vairāk vai mazāk tuvas attiecības Hitleram bija ar kinoaktrisēm Renāti Milleri, Olgu Čehovu (krievieti), Mariku Reku (ungārieti), Zāru Leanderi (zviedrieti), Ingu Leju, Junitu Mitfordu, Vinifredu Vāgneri (slavenā komponista vedeklu), Martu Dodu (ASV diplomāta meitu). Čehova, Reka un Leandere bija vairāku slepeno dienestu aģentes, kas izspiegoja Trešo reihu un īpaši tā vadoni. Millere un Leja (Darba Frontes šefa Roberta Leja sieva) izdarīja pašnāvību (vai arī tika nogalinātas), izlecot pa logu. No "vienkāršajām" sievietēm vadonim visciešākās attiecības bija ar radinieci - 1908. gadā dzimušo Angeliku Raubolu. Viņa mira traģiskā un noslēpumainā nāvē 1931. gada 18. aprīlī. Pēc vienas versijas tā bija pašnāvība, pēc citas - slepkavība.

Eva Brauna piedzima 1912. gada 6. februārī Minhenē Amatniecības skolas pasniedzēja Friča Brauna ģimenē. Māte Franciska (kādreizējā alpīniste) bija mājsaimniece. Evai bija māsas: vecākā - Ilze un jaunākā - Grēta. Kautrīgā, slaidā meiča ar āriskajiem sejas vaibstiem drīzāk bija simpātiska, nevis skaista. Viņa gribēja kļūt par aktrisi vai kinorežisori. Lai tuvotos savu sapņu piepildījumam, pretojoties vecāku iebildumiem, Eva Brauna kļuva par Hitlera "galma" fotogrāfa Hofmaņa asistenti. Viņa necieta politiku, Eva fotografēja, filmēja, sportoja, dejoja, daudz lasīja un skatījās filmas Tiesa, arī smēķēja un labprāt iedzēra šampanieti. Ar vadoni viņa iepazinās 1929. gadā.

Skandāls Berlīnes veikalā

Doma par laulībām Hitleru šausmināja. Tam bija vairāki iemesli. Vadonis baidījās pēc precībām zaudēt daļu savas personības magnētisma. Viņš teica: "Daudzas sievietes mani atbalsta tāpēc, ka neesmu precējies. Politikā ir tāpat kā kino - kad aktieris apprecas, viņš pārstāj būt par pielūdzēju elku." Cits iemesls bija fīrera patmīlība. Hitlers vairījās no visa, kas varētu apēnot viņa personību. Viņš esot teicis: "Tikai sievas man vēl trūka! Viņa ar savu pļāpāšanu man traucētu strādāt. Cik lielas problēmas radītu bērni! Kāds vēl izdomātu manu dēlu pasludināt par manu pēcteci. Tādam cilvēkam kā es nav izredžu radīt cienīgu dēlu. Tas ir kā likums. Piemēram, Gētes dēls bija nekam nederīgs cilvēks."

Taču tad pēkšņi Hitlers pievērsa uzmanību Evai. Pēc Angelikas nāves viņš jutās vientuļš, un vienkāršā, bet elegantā Eva bija ideāla vadoņa mīļākā - viņa vienmēr turējās ēnā. Kaut gan "svarīgo lomu" viņai uzticēja jau 1932. gada sākumā, Vācijā par Evu Braunu zināja ļoti maz cilvēku. Kad 1938. gadā Hitlers devās valsts vizītē uz Itāliju, viņš brauca atsevišķi, bet Evai apmaksāja ceļu un viesnīcu izdevumus.

Finansiāli Eva kļuva turīga - Hitlers viņai un Hofmanim piešķīra monopolu un autortiesības publicēt savas fotogrāfijas, un līdz pat mūža galam Brauna fīrera kancelejas štatu sarakstos bija noformēta kā privātsekretāre. Viņa saņēma 450 reihsmarku lielu algu, un piedevām vadonis mīļākajai deva naudu, kad vien viņai to vajadzēja. Eva pirka visu, ko gribēja. Viņai uzdāvināja arī villu Minhenē un mersedesu. Braunai piederēja viens no pirmajiem Vācijā ražotajiem televizoriem.

Nereti kopā ar draudzeni un neuzkrītošu apsardzi viņa devās "sirojumos" pa Berlīnes vai Minhenes veikaliem. Taču reizēm gadījās kuriozi. Reiz Berlīnē Eva iegriezās kādā īpaši dārgu ādas izstrādājumu veikalā, kura īpašnieki bija ASV ebreji. Pārdevēja viņai negribīgi pasniedza dažādas dārgas lietas, ko Eva izvēlīgi aplūkoja. Visbeidzot Brauna lūdza no skatloga atnest īpaši dārgas krokodilādas ceļasomu komplektu. "Bet to jūs nemaz nevarat nopirkt," nicīgi teica pārdevēja. "Tūlīt nesiet šurp komplektu, un žigli!" iešņācās Eva. "Jūs to nevarat nopirkt pat par savu sekretāres gada algu," ietiepās pārdevēja.

Eva lika pasaukt veikala pārvaldnieku, kurš laiku un enerģiju velti nešķieda. Pēc viņa rīkojuma apsardze Evu un draudzeni burtiski izmeta no veikala. To nu nevajadzēja darīt - kad pārvaldnieks pa logu ieraudzīja, ka "sekretāre" (kas Eva formāli arī bija), atlētisku vīru pavadīta, iekāpj mersedesā, viņš atjēdzās. Veikala vadībai izdevās noskaidrot, kas bija izvēlīgā sekretāre, un vakarā Brauna reihskancelejā saņēma veikala dāvinājumu - krokodilādas ceļojuma somu komplektu, citas ekskluzīvas mantas, rožu klēpi un atvainošanās vēstuli. Tomēr bija par vēlu. Eva palika principiāla un dāvanas nosūtīja atpakaļ. Tā sauktajā kristāla naktī veikalu pilnīgi izdemolēja un izlaupīja.

Vēsturei versiju netrūkst

Alberts Špērs savos memuāros raksta: "Evas jūtas Hitleru maz interesēja. Viņai dzirdot, fīrers nekautrīgi izteicās par sievietēm. Piemēram, ka dižam cilvēkam vajadzīga meitene seksuālo vajadzību apmierināšanai un pret tādu personu jāizturas bez īpašas līdzjūtības." Tāpēc Brauna bieži jutās nelaimīga. To apliecina ieraksti viņas dienasgrāmatā. Piemēram, 1935. gada 11. martā: "Es vēlos tikai vienu - smagi saslimt un kaut uz nedēļu par viņu aizmirst. Labāk es viņu nekad nebūtu satikusi. Esmu izmisumā. Ellē noteikti ir labāk."

Tomēr gluži svešas pateicības jūtas Hitleram nebija. Kā zināms, Hitlera māte mira no vēža. Viņu ārstēja ebreju izcelsmes ārsts, kurš vēlāk dzīvoja Vīnē. Kad Vācija okupēja Austriju, pie ārsta ieradās nacistu slepeno dienestu aģenti. Ārstam izsniedza dokumentus izceļošanai uz Dienvidameriku. Tur viņu gaidīja prāva mūža pensija un harmoniskas vecumdienas.

Nesen publiskota arī dažu pētnieku versija par to, ka fīreram bijis ārlaulības dēls. Pirmā Pasaules karā Hitlers cīnījās Rietumu frontē. Kādā okupētā Francijas ciemā viņam bijusi iemīļotā. Kara laika mīlas auglis bijis dēls. Pēc Francijas sakāves 1940. gadā fīrers ieradās okupētajā Parīzē un slepeno dienestu aģentiem pavēlēja sameklēt bijušo mīļāko. Hitleru gaidīja tikšanās ar dzīves krietni vien papluinītu sievieti - bijušo prostitūtu, tagad lēta bordeļa saimnieci. Taču dēlu viņa bija uzaudzinājusi un izskolojusi. Vilšanos fīrers neesot izrādījis un par dēla audzināšanu bijis pateicīgs. Mātei tikusi piešķirta pensija, dēls aizvests uz Vāciju, kur absolvējis kādu universitāti. Kara beigās viņi pazuduši. Runā, ka abi devušies uz Dienvidameriku, kur viņus gaidījusi nodrošināta dzīve. Taču pagaidām dokumentālu apstiprinājumu šai versijai nav.

Trešā reiha cenzores privātā dzīve

Vairākas reizes Brauna mēģināja noindēties, taču apsardze viņu izglāba. Tiek uzskatīts, ka šīs pašnāvības bija simulācija, lai pievērstu vadoņa uzmanību. Laika gaitā Evas ietekme uz Hitleru kļuva aizvien lielāka, un galu galā no viņas baidījās pat trešā reiha "pelēkais kardināls" Martins Bormans. Maz zināms ir fakts, ka Brauna būtībā uzņēmās Reiha galvenās cenzores funkcijas. Viņa sekoja visiem kultūras jaunumiem. Hitleram pašam nebija ne laika, ne vēlēšanās iepazīties ar šīs jomas aktualitātēm. Eva viņam rakstīja atsauksmes un recenzijas par visu redzēto un lasīto. Pateicoties tieši Braunai, Vācijā pirms kara demonstrēja pēc Margaretas Mičelas romāna "Vējiem līdzi" uzņemto filmu un lielā metienā izdeva arī grāmatu. Abiem filma ļoti patika.

Ar laiku Eva, šķiet, patiesi iemīlēja Hitleru. 1944. gada 20. jūlijā notika atentāts pret vadoni, kurā viņu ievainoja. Uzzinot par notikušo, Brauna vispirms noģība un, nākusi pie samaņas, krita histērijā, līdz piezvanīja Hitlers un savu mīļāko nomierināja. Sarunas beigās Eva kliedza: "Es tevi mīlu! Es nevaru dzīvot bez tevis. Dievs tevi izglāba!"

Drīz viņa saņēma Hitlera vēstuli: "Mana dārgā! Neuztraucies, ar mani viss ir labi, tikai esmu mazliet noguris. Es ceru drīz ierasties un atpūsties Tavos apskāvienos. Man ļoti ir vajadzīgs miers, tomēr galvenais pienākums man ir pret vācu tautu. Aizsūtu Tev frenci, kas man bija mugurā tajā traģiskajā dienā. Tas vēlreiz apliecina, ka mani sargā providence un ka jābaidās ne tik daudz no ienaidniekiem, cik no draugiem."

1945. gada pavasarī Eva ieradās pie Ādolfa Berlīnē un sāka dzīvot viņa pazemes bunkurā. Hitlera priekšlikumu atstāt pilsētu viņa kategoriski noraidīja. Par Braunas noskaņojumu liecina vēstules draudzenei Gerdai un māsai Grētai.

"Berlīne, 22.04.1945. Mana dārgā Gerdiņ! Šīs, šķiet, ir manas pēdējās Tev adresētās rindas. Es pat baidos rakstīt Grētai un ļoti lūdzu Tevi izskaidro pati viņai visu, tikai pēc iespējas delikātāk. Es jums nosūtīšu visas savas dārglietas - kas katram pienākas, uzzināsiet no testamenta. Mēs esam nolēmuši cīnīties līdz galam, bet briesmīgā stunda jau ir tuvu. Ja Tu zinātu, kā es baidos par vadoni. Ko vēl es varu pateikt? Katrā ziņā Dievam es vairs neticu. Vēlu Tev visu to labāko, bet galvenais - mīlestību un laimi, mana uzticamā draudzene! Manā vārdā atvadies no vecākiem, nodod sveicienu mūsu draugiem, bet par mani nepārdzīvo. Es miršu tāpat kā dzīvoju. Tu taču zini - man tas nemaz nav grūti.

P.S. Paturi manu vēstuli pie sevis, līdz uzzini par mūsu bojāeju. Varbūt beigas nemaz nebūs tik sliktas, bet viņš jau ir galīgi zaudējis ticību uzvarai, un es baidos, ka visas mūsu cerības ir veltīgas."

Kamēr dzīvo - ceri!

Nākamajā dienā Eva rakstījusi māsai: "Berlīne, 23.04.1945. Dārgā māsiņ! Man ir ļoti sāpīgi Tev rakstīt par tādām lietām. Tomēr jebkurā mirklī viss var beigties. Pats vadonis jau zaudējis ticību laimīgam iznākumam, bet mēs visi šeit, mani ieskaitot, turamies pēc principa - "Kamēr dzīvo - ceri!". Lūdzu, galvu augšā un nekrīti izmisumā! Vēl viss nav zaudēts. Protams, dzīvi mēs nepadosimies. Zelta aproci ar smaragdiem es nenoņemšu līdz pašam galam, bet pēc tam tā tiks Tev. Atceries, ka Tev pieder arī mana briljantu aproce un kaklarota ar topāziem, kuru vadonis man uzdāvināja dzimšanas dienā.

P. S. Tikko runāju ar vadoni, un, manuprāt, tagad viņš nākotnē raugās daudz pārliecinošāk."

Taču jau pēc piecām dienām - 28. aprīlī - Hitlers nodiktēja politisko un personīgo testamentu. Personīgajā testamentā viņš rakstīja: "Cīņas gados es uzskatīju, ka radīt ģimeni - tā būtu mana bezatbildība. Tagad, kad mana laicīgā eksistence tuvojas galam, es nolēmu apprecēt meiteni, kas ilgus gadus man bija uzticīga. Tagad, labas gribas mudināta, viņa ieradās aplenktā pilsētā, lai dalītu manu likteni. Es personīgi un mana dzīvesbiedre kaunpilnas bēgšanas vai kapitulācijas vietā izvēlējāmies nāvi. Mūsu pēdējā vēlēšanās: lai mūsu līķi tiek sadedzināti tur, kur es 12 gadus katru dienu un nemitīgi strādāju vācu tautas labā."

Sauciet mani par Hitlera kundzi!

Naktī uz 29. aprīli Ādolfs Hitlers un Eva Brauna oficiāli apprecējās. Laulību reģistrēja pilsētas pārvaldes ierēdnis Ādolfs Vāgners. Drūmi romantiskas gaisotnes apvītajā, rēgainu sveču gaismā apmirdzētajā ceremonijā piedalījās arī Martins Bormans, Jozefs un Magda Gebelsi, dažas militārpersonas un kalpotāji. Parakstoties laulību apliecībā, Eva aiz ieraduma sāka rakstīt meitas uzvārdu. Tad attapās, nosvītroja burtu B un pirmo un pēdējo reizi dzīvē parakstījās - Eva Hitlere. Kā laulību liecinieki parakstījās Gebelss un Bormans. Sekoja vienkāršs kāzu mielasts ar šampanieti. Tika spēlētas skaņuplates ar Evas iecienītajām dziesmām. Arī Zāras Leanderes dziedāto Teo Manēbena romanci no populārās lielfilmas Reibinošā balles nakts (Eine rauschende Ballnacht). Tā vēstīja par izcilā komponista Čaikovska un fon Mekas platonisko mīlu.

"Nav vērts dēļ mīlas raudāt, Jo vēl ir daudzi, kam viņu dāvāt, Un tādēļ šonakt es tava būšu!"

Kalpotājiem Eva lepni teica: "Tagad sauciet mani par Hitlera kundzi!" Bija piepildījies viņas ilgi lolotais sapnis.

30. aprīļa pēcpusdienā Ādolfs un Eva Hitleri izdarīja pašnāvību. Pirms šā notikuma viņa izturējās mierīgi. Ciānkālija ampulas Evai bija jau sen, arī ar domu par nāvi viņa bija apradusi. Hitleru pāra nodomus izdarīt pašnāvību, šķiet, stimulēja arī viņu ilggadīgā līdzgaitnieku Benito Musolīni un Klaretas Petači traģiskais liktenis. Musolīni un viņa favorīti nošāva komunistu partizāni. Būtībā tā bija linča tiesa. Viņu līķus pēc tam pakāra aiz kājām Milānas tirgus laukumā. Pūlis tos apgānīja, bet dučes un viņa mīļākās īpašumā esošā nauda un dārglietas pazuda.

Pirms pašnāvības Eva paēda pusdienas, izdzēra pāris glāžu šampanieša. Daži krietni sarukušās un kara stipri izpostītās Lielvācijas raidītāji vēl darbojās. Hamburgas vilnī skanēja trešā reiha pēdējais megahits Šim pavasarim nekad nebūs gala!, ko dziedāja Marika Reka. Uz istabu Evu pavadīja viena no Hitlera sekretārēm Ģertrūde Junge. Hitlera kundze no skapja izņēma melnbrūno lapsādu kažoku un uzlika Jungei uz pleciem. "Tas jums atmiņai no manis. Man vienmēr patikuši labi ģērbti cilvēki. Esiet laimīga!" Eva apskāva sekretāri un klusi teica: "Ja pēc kara jums izdodas nokļūt Minhenē, nododiet manas ardievas skaistajai Bavārijai."

Aptuveni trijos dienā Hitleru laulātais pāris vēlreiz atvadījās no tuvākajiem un kalpotājiem, katram paspieda roku un tad iegāja savos apartamentos. Pie durvīm nostājās ar automātu bruņotais adjutants Ginše. Magda Gebelsa, kliedzot: "Mans vadoni, nepametiet mūs! Bez jums mūs gaida gals!" - metās uz durvīm. Ginše viņu apturēja. Raudošā Magda izskrēja blakustelpā. Ap pusčetriem bija dzirdams kluss šāviens.

Kad Ginše atvēra istabas durvis, Eva gulēja uz dīvāna zilā tērpā ar baltu apkaklīti un aprocēm. Melnās zamša kurpes, saliktas glīti kopā, atradās dīvāna galā. Evas acis bija plaši atvērtas. Blakus Evai uz dīvāna atgāzies sēdēja Hitlers. No nelielās šāviena brūces deniņos tecēja asins strūkliņa. Hitlera Valtera sistēmas ierocis mētājās pie viņa labās kājas. Telpā bija stipra mandeļu smarža. Eva bija noindējusies ar ciānkāliju. Noindējuši savus piecus bērnus, nošāvās arī Gebelsu pāris. Pēc kara Hitleru pāra pusapdegušos līķus apraka kādā nomaļā Vācijas vietā. 60. gadu vidū pēc toreizējās PSRS vadības pavēles līķus atkal atraka un kremēja. Pelnus izkaisīja vējā kāda ezera viļņos.

Komentāri (6)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu