36 gadi, miljons kontā un 9. klases atestāts (17)

Krišjāņa Barona ielā iepretim “Bērnu pasaulei” atrodas 19. gadsimta beigās arhitekta Reinholda Šmēlinga (36 gadus viņš bijis Rīgas pilsētas arhitekts) projektētā neorenesanses stila ēka, kas jau sākotnēji būvēta kā skola. Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskola te atrodas deviņus gadus. Viena no piecām Rīgas vakarskolām, kas palikusi no kādreizējām 26.  Smagnēja, respektabla, augstiem griestiem un plašām telpām. Te apgūst pamatskolas un vidusskolas mācību programmu - no 7. līdz 12. klasei. Publika tik raiba, ka vienotu apzīmējumu grūti atrast. Te vienā klasē skolas solā sēž “rūdīti otrgadnieki”, piecdesmitgadīgs vīrs “zelta rokām”, bet bez izglītības, izstīdzējis nenosakāma vecuma romu tautības puika, ko iekausta žiperīgā “čigānu mamma”, eritrejietis, melns kā novembra nakts, bārdains tadžiks un septiņpadsmit gadus vecā Aija, kura lieto hormonu preparātus un vēlas, lai viņu sauc par Robertu. Kopumā te mācās ap 300 cilvēku.

Par Raini un citiem

Kopš pirmsākumiem 1927. gadā vakarskolas būtība daudz nav mainījusies - te izglītību iegūst jaunieši, kuriem sūri jāstrādā, pelnot iztiku, un tie, kas izglītības standartos neiekļaujas. Tajos senajos laikos viss sākās ar to, ka strādnieku biedrība pēc savas iniciatīvas izveidoja skolu strādniekiem - īrēja telpas, maksāja pasniedzējiem. Zināšanas jaunie censoņi ieguva, bet diplomu ne. Tad nu strādnieki devās pie toreizējā izglītības ministra, sociāldemokrāta Raiņa ar lūgumu piešķirt skolai oficiālu statusu. Tāpēc kopš 1929. gada vakarskola lepni nes Raiņa vārdu.

Gadu gaitā skolai pielipuši visādi vārdi - tādu vai citādu popularitāti ieguvušu audzēkņu. Te mācījies "Ghetto Games" dibinātājs Raimonds Elbakjans, slavenais Rīgas panks Peksis, kā arī par pedofiliju Nīderlandē notiesātais Roberts Miķelsons.

Uzreiz manāms, ka vakarskolas direktors Juris Šmits “zina drēbi” - savulaik viņš pats beidzis skolu, ko vada jau 34 gadus. Sarunu sākam ar lirisku ievadu par to, ka līdz 20.gadsimta vidum vidējā skaitījās “augsta izglītība”, ar ko varēja lepoties. Padomju laikos ieviesa obligātu vidējo izglītību, kas “darba cilvēkam” obligāti pienācās pēc rūpnīcā nostrādātas maiņas. “Mūsu skolēni strādā - vecākie legāli, mazākie nelegāli, kā nu kurš, jo viņiem jānopelna iztika.” Laikā, kad prasība notīrīt tāfeli, izmazgāt klases grīdu vai, piedodiet, satīrīt aiz sevis tualetē var tikt interpretēta kā bērna pazemošana, direktora vārdi par iztikas pelnīšanu patiesi izklausās kā no Raiņa laikiem.

Kas īsti mācās vakarskolā? Kad, tiecoties pēc labākiem rādītājiem, “labās” skolas atbrīvojas no saviem nesekmīgajiem “otrgadniekiem”, lai iegūtu pamatizglītību, šurp nāk 14, 15 un 16 gadus veci pusaudži.

“Tas, no “Kamčatkas”, kurš sēž pēdējā solā, klusē, neprot ne rēķināt, ne deklamēt. Vecāki par viņu neinteresējas, un vispār ir labi, ka viņš ir skolā, nevis uz ielas,” direktors raksturo tipisko audzēkni.

“Nē, visi skolu nepabeidz,” viņš atmet ar roku. “Mēs zvanām vecākam, bet viņš atcērt: “Ko jūs mani traucējat? Es strādāju.” Pēc pāris zvaniem mamma ir klāt un izņem no skolas dokumentus. Viss.”

Vecākajiem šīs skolas “skolēniem” ir 50, 60 gadu, bet vidusskolniekiem pārsvarā ir 25 - 30. Pagājušajā mācību gadā 9. klasi pabeidza 36 gadus vecs vīrietis. Tagad “pieskries” uz 10. klasi. “Viņš ir biznesmenis, miljonārs, strādā ar starptautiskām kompānijām, tiekas ar valstu prezidentiem,” nošņurkuša lūzera tēlu, kas pat skolu pabeigt nevīžo, acumirklī dzēš Juris Šmits. “Kāpēc? Viņš bija “trakais puika”, kurš jau pusaudža vecumā iesāka mazu biznesu, tad legalizēja un lietas aizgāja.

Apsviedīgs viņš bija, valodas prata. Neviens viņam nekādu dokumentu neprasīja.

Tagad viņam kauns palika, jo drīz precēsies un bērns būs.”

Direktors uzbur ainu: pie viņa kabinetā ienāk divi pāri ap gadiem 30, gribot iestāties desmitajā klasē. “Motivācija: vajagot diplomu. Kad jautāju, pie kā vakarā paliks bērni, viņi atmet ar roku: “Viss kārtībā, mums ir aukles.” Viņiem ir savs bizness, labas automašīnas, mājas, bet diplomu vajag, lai bērni, kad vecāki liks viņiem mācīties, neteiktu: “Un ko tad tu pats…”” Gadās, ka cilvēks 30 gadus strādā pašvaldības uzņēmumā, ir atslēdznieks “ar zelta rokām”, kādu ar uguni nesameklēsi, bet, lai viņu oficiāli ieceltu par brigadieri, vajadzīgs diploms. Darba vietā viņam saka: “Mēs tevi atbalstīsim, ej un pabeidz.”

“Populārākais jautājums mūsu skolā ir: “Kas man jāizdara, lai dabūtu četrinieku?” Kad es saku “tu vari mācīties uz septiņi”, viņš novelk “ai, nevaru...”.”

Tomēr tā gluži nav, ka vakarskolā nonāk tikai tie, kas mācībām atmetuši ar roku pat nepamēģinot. Iespējams arī cits scenārijs - pusaudzis ir aktīvs, ieinteresēts un atrodas meklējumu procesā, stāsta direktors. “Viņš pēc 9. klases ir aizgājis uz tehnikumu, sapratis, ka metināt viņam nepatīk, iestājies Mākslas un mediju tehnikumā, apjēdzis, ka arī reklāmas nav viņa aicinājums. Viņam ir septiņas intereses, ko īsti vēlas, viņš nezina, bet ir skaidrs, ka vidējā izglītība jāiegūst.”

Lūzer, ar tevi ir cauri!

Šobrīd skolā ir apmēram 300 audzēkņu, bet kādreiz bija vairāk - 500, 600. “Mums viņus aizvilina,” direktors iesāk. Kas? Tālmācības! Viņš ir patiesi sašutis: “Es saprotu tālmācības Norvēģijā, kur pa fjordiem nevar izbraukāt, bet kāpēc tās vajadzīgas pie mums? Nepilngadīgais līdz trijiem naktī spēlē datorspēles, sakot vecākiem, ka mācās. Kompetenču izglītībā ir vesels bloks ar nosaukumu “drāma”, jo pusaudži vairs neprot sarunāties, uzstāties klases priekšā.”

Turpinām sarunu par skolu reformu, kuras gaitā likvidētas 11 internātskolas, kas tradicionāli bija tāds kā mazākais ļaunums pret izvēli “bērnunams”, un turpinās speciālo skolu slēgšana. Kas notiek ar bērnu, kas no nabadzīgas vides, sociālā riska ģimenes nonāk skolā, kurā ir augsts materiālais līmenis? “Tā nav tikai laukos, bet arī Rīgā. Ja tu esi no nabadzīgas ģimenes un sāc iet skolā, kur ir bērni no turīgām ģimenēm, ar tevi ir cauri - nories. Tev nav aifona, un tu esi bomzis! Pusaudži ir ārkārtīgi nežēlīgi. Amerikā deviņus gadus vecs puika vasaras brīvlaikā mammai atzinās, ka viņam patīk nēsāt kleitu. Mamma iedrošināja dēlu, sakot, ka mīl viņu tikpat stipri. Zēns aizgāja uz skolu un atklātu sirdi to pastāstīja saviem klasesbiedriem. Pēc dažām dienām viņš izdarīja pašnāvību.

Mums jautā: kāpēc skola neko nedara? Tāpēc, ka viņam taču pirkstu nedrīkst piedurt! Bērns var atļauties darīt, ko grib, jo viņa tēvs ir jurists.

Vai  zināt, cik daudzi skolu direktori tiesājas ar vecākiem?

Kādreiz nebija tādu problēmu - stingri pateicu un bija miers. Mūsdienās skolotājs tiek pazemots. Atnāk vecāki un saka: “Jūs iesiet prom, jo man vajadzīgs šīs skolas diploms.””

Juris Šmits uzskata, ka, neraugoties uz skolu tīkla optimizāciju un izglītības reformu, segregācija izglītības sistēmā un skolēnu noslāņošanās turpinās. “Vecāki bērnus cenšas sūtīt uz skolām, kur ir iestājeksāmeni, lielāka konkurence un līdz ar to nav, viņuprāt, visādu “nejaucēnu”. Labākos paņem 1. ģimnāzija, pārējos nolasa 2. un 3.. Lūk, izlases karaspēks! Mantu kults skolēnu vidū ir ne-nor-māls! Ierasti - trūcīgā ģimene ar jaunāko aifonu. Pieturā gaidot tramvaju, dzirdēju sarunu.

Meitene pa telefonu kādam dusmīgi teica: “Ko tas idiots iedomājas - grib, lai es viņam par pusotru tūkstoti mēnesī vergotu! Lai viņš iet d...” Paskatījos uz meiteni un nodomāju “interesanti, ko tu tādu proti”.”

Nevienam puika nav vajadzīgs

“Mēs skolēniem neļaujam otru reizi rakstīt pārbaudes darbus. Vecāki saka: “Mans bērns pārrakstīs, jo ir uzrakstījis slikti.” Nē, tas nav pedagoģiski pareizi. Dzīvē ir viena iespēja. No kurienes nāk šī ideja? No virtuālās vides - tev ir piecas, septiņas dzīvības. Nē, mums ir viena dzīvība un visbiežāk viena iespēja - izturēt konkursu, pieņemt lēmumu.”

Kad sāku runāt par hiperaprūpi - mūsdienu problēmu, par kuru tik bieži runā psihologi, ilggadējais skolas vadītājs kādu brīdi caur pieri skatās uz mani, tad noliedzoši pagroza galvu. Nē, kur nu!

Pusaudzis ir piedzēries, mēs izsaucam policiju, zvanām mammai. Viņa atbild: “Piedzēries, sakāt. Vediet viņu, kur gribat.” Nu, pasakiet, kur lai tas puika iet?

"Kad zvanām vecākam un sakām, ka viņa bērnam ir problēmas, pretim saņemam lakonisku: “Jūs esat idioti!””

Plaisa starp paaudzēm… Nē, šāda problēma, aktuāla citās mācību iestādēs, te nav manīta. Toties ir citu sabiedrības kroplību koncentrāts. Šķiet, ka dzīve vakarskolā norit citā dimensijā. Tā ir pasaule, par kuru vidējais labklājīgais vecāks un skolēns no labas skolas neko daudz nezina. “Te neviens nebrīnās par to, ka solā sēž piecdesmitgadnieks, kas runā vairumam nesaprotamā leksikā. Mums te ir raiba publika visās nozīmēs.”

Skolā mācās arī nedzirdīgi jaunieši un patvēruma meklētāji, kas dzīvo Muceniekos. Šmits novērojis, ka tie, kas ieradušies no bijušās PSRS teritorijas, zina krievu un angļu valodu un ir motivētāki nekā bēgļi no Āfrikas. Tiek kaut kā galā, lai gan mācības notiek latviešu valodā. “Dažādība ir liela. Klases žurnālā rakstīts Aija Kalniņa, bet jāsauc viņu par Robertu. Meitene sapratusi, ka patiesībā ir puisis, lieto hormonu preparātus, un viņai dīgst ūsas. Klasesbiedru attieksmes dēļ viņai bija jāmaina skola un glābiņš ir te, kur visi ir toleranti.”

8. vakara maiņu vidusskolā mācās Džallo Abdula no Gambijas, kurš Latvijā ieradās, būdams nepilngadīgs, un tikai ar brīvprātīgo juristu neatlaidīgiem pūliņiem ieguva termiņuzturēšanās atļauju. “Viņu ielika 10. klasē, lai gan pats viņš teica, ka skolā gājis maz. Ierēdņi nepieļāva iespēju viņu ielikt 4. vai 5. klasē. Neko darīt - rakstījām individuālos plānus. Pavasarī viņš pabeidza 9. klasi un šajā mācību gadā pirmo reizi būs 10. klasē “gan žurnālā, gan īstenībā”.”

Iespēja Vitaļikam

Durvīs parādās izstīdzējis puisis - sagumis, galva ierauta plecos. Viņu uz priekšu pastumj sīka, kupla sieviete. Viņa ieliek rokas sānos un saka: “Tu, direktor, viņu sit, ja viņš tevi neklausa, un sit stipri. Es tev kā čigānu mamma atļauju.” Vakarskolā tradicionāli mācās čigānu jeb romu tautības bērni - daži pabeidz, citi pamācās un pazūd.

“Skolotājam nevajag sevi uzdzīt kokā,” turpina skolas vadītājs. “Ja uzdzen, tad nezini, kā tiksi lejā. Neuzstādi prasības, ko nevari izpildīt. Jāsaprot, ka katram bērnam vajadzīga individuāla pieeja. Ja kāds apšaubītu 1. ģimnāzijas skolēna spējas, bērns sadusmotos un pierādītu, ka ir labākais.

Manējie saka: “To, ka esmu stulbs, es jau deviņus gadus dzirdu - rītā un vakarā. Neko jaunu man nepateicāt, jūs esat tāds pats kā pārējie.”

Es saku: “Hei, tev ir kolosāli panākumi - tu pirmo reizi savu vārdu, uzvārdu uzrakstīji pareizi.” Tikai tā, ar mīlestību,  tu viņu vari izsist laukā no nolemtības sajūtas “tu esi padibene”, ļaujot apjaust “tu vari, tev izdodas”.”

Juris Šmits atceras: kad skolotāji un bērni gatavojās braukt uz Turciju, ieradās zēna vecmāmiņa: “Vai taisnība, ka Vitaļiku ņemsiet līdzi uz Turciju? Es nodomāju, ka tas maita atkal grib nedēļu dzerstīties. Kāpēc jūs šitādu bandītu uz ārzemēm ņemsiet?” Teicu, ka puika nav nekāds bandīts, tikai drusku bravūrīgs.

Uz izlaidumu Vitaļiks, kurš vienmēr staigāja treniņbiksēs un ādas jaķelē, ieradās uzvalkā. Pirmo reizi dzīvē! Tā arī neuzzināju, kur viņš to bija dabūjis.

Ir svarīgi, lai nav uzstādījuma, ka ir tie labie, kas vienmēr brauks ceļojumos, un tie “citi”, kas ies sētu slaucīt.” Ziemassvētkos skolā tiek rīkots neformāls groziņu vakars, kura laikā vārds pa vārdam jaunieši atklājas. “Reizēm stāsti ir briesmīgi. Tētis ar mammu kaujas, tētis nedēļu nebijis mājās, tagad mājās nav mammas. Kur viņa ir, bērns nezina. Ko ēst, mājās nav.”

21. gadsimta latviešu traģēdija

Mūsdienu “latviešu traģēdijas” klasika ir aizbraucēju stāsti. Šobrīd Ansim ir 15 gadi. Pirms trim gadiem viņa mammai uzradās draugs, piedzima mazais. Pirms diviem gadiem mamma ar jauno ģimeni devās uz Īriju. Vecākais puika bija lieks. Formāli viņš palika pie mammas māsas, kuru viņš “neņem galvā”. “Nevienam, pilnīgi nevienam viņš nav vajadzīgs. Sīkajiem nodarījumiem seko krimināllieta. Kaut kur viņš dzīvo, kaut kur mētājas. Par to sabiedrība daudz negrib runāt, jo tas nav smuki,” saka Juris Šmits.

Strādājot Rīgas domes Administratīvās komisijas Bērnu lietu apakškomisijā, viņš saskaras ar vēl kādu biedējošu tendenci: vecāki - izglītoti, ar augstu sociālo statusu - pret bērnu ir emocionāli vardarbīgi, savas patmīlības un egoisma vārdā grauj bērna psihi.

Līdzko vīrs pārrodas mājās iedzēris simts gramus, sieva sāk sist galvu pret sienu, izsauc policiju un saka, ka viņu sitis vīrs.

Abiem ir advokāti, pretprasības, aizvainojumi. Izglītoti cilvēki, bet nevienu no viņiem neinteresē, kas notiek ar bērnu. Vēl gadījums: divas māsas, vecāki šķīrušies, abas savā starpā reizēm runā, citreiz ne. Viena dzīvo pie mammas, otra pie tēva."

Kad es ar meiteni parunājos, viņa atklāti pateica, ka viņai viss ir tā noriebies, ka ir vienalga, vai “vecāki salabst vai nosprāgst”. 

Sarunas noslēgumā Juris Šmits saka, ka pusaudža vecumā ikviens no mums kādā brīdī ir gājis pa naža asmeni. Jautājums, kā to ierauga un interpretē pieaugušie un vai īstajā brīdī ir, kas jaunajam cilvēkam pasniedz palīdzīgu roku.