Ar volgu uz Āfriku I

Kaspars Līviņš pagājušā gada nogalē no Cēsīm ar cienījama vecuma volgu sāka visai neparastu ceļojumu. Nepilna mēneša garumā nobraucot 9700 km – 4300 km Eiropā, 5400 Āfrikā un ap 500 km pa pilnīgu bezceļu (250 km pa Sahāras tuksnesi un 150 km gar Atlantijas okeāna pludmali), azartiskais autobraucējs savu piedzīvojumu bagāžu piepildījis godam.

Pēc tam, kad ar volgu šķērsota Lietuva, Polija, Vācija, Francija, Spānija, Maroka, Mauritānija un Senegāla, viesojoties arī Lielbritānijas teritorijas Gibraltārā, Kaspars ar saviem komandas biedriem sasniedza ilgi kāroto mērķi – Gambiju, lai .... savu godam izturējušo transporta līdzekli atdotu labdarībai. Jā, patiešām vienkārši atdotu, jo to paredz šā savdabīgā brauciena neparastie noteikumi, kurus visiem brauciena dalībniekiem izvirzījis anglis Džulians Novils:

1. Automobilis nedrīkst maksāt vairāk par 100 angļu mārciņām.

2. Automobiļa speciālā sagatavošanā nedrīkst ieguldīt vairāk par 15 angļu mārciņām.

3. Automobiļa stūrei jāatrodas kreisajā pusē.

4. Beidzot braucienu, auto brīvprātīgi pasākuma organizatoriem jāatstāj labdarībai.

5. Noteikumi ir radīti, lai tos neievērotu, izņemot 3. un 4. punktu. :)

Piedāvājam detalizēti iepazīties ar šo neparasto ceļojumu un tāpēc publicējam Kaspara Līviņa ceļojuma dienasgrāmatu.

Dalībnieki un automašīnas:

Komanda ar numuru 5301 – Kaspars Līviņš, (29), Vilis Līviņš, (52), Maruta Līviņa, auto – GAZ 2402, Volga, (31).

Komanda ar numuru 5303 – Guntars Tomonovičs, (32), Osvalds Putniņš, saukts Osis, (48), auto – GAZ 2410 Volga, (17)

Kad apmēram pirms gada – 2004. gada janvāra beigās – es nejauši internetā uzdūros lapai par dulla angļa Džuliana Novila braucienu no Plīmutas līdz Dakarai, tad, pēkšņa impulsa vadīts, veicu nepieciešamo klikšķu skaitu, lai pieteiktos 2005. gada pasākumam. Tad man vēl pilnīgi nemaz nebija skaidrs, ar ko es braukšu, kas būs mani ceļabiedri, cik tas prasīs laika un līdzekļu… Nopietnāk sāku pārdomāt, kur esmu iekūlies, kad 2004. gada aprīlī saņēmu no Džuliana apstiprinājumu, ka man ir vieta pasākumā, kā arī rēķinu par 200 mārciņām. Aizsūtījis viņam čeku, sāku tā īsti plānot pasākumu.

Džulians Novils vēl 2003. gadā bija izveidojis šo pasākumu kā atbildi slavenajam Parīzes – Dakaras rallijam, uz ko katru gadu ap Ziemassvētkiem pošas visas Eiropas rallijreidu braucēju elite. Džulians domāja, ka tas nav visai taisnīgi, ka tikai ļoti bagāti vai citādi veiksmīgi cilvēki var piedalīties, un tādēļ pirmajā gadā noteica simbolisku dalības maksu – 7,50 mārciņas. Pārējie noteikumi bija tikai daži – auto cena līdz 100 mārciņām, speciālā sagatavošanā drīkst ieguldīt līdz 15 mārciņām, nav pieļaujamas nekādas speciālas tehniskās palīdzības mašīnas, un – noteikumi ir radīti, lai tos neievērotu. Brauciens bija plānots un tika veikts draudzīgā kopībā, nekādu speciālo posmu ar ātrumsacensībām nebija. Vienīgais, ar ko sacentās pasākuma dalībnieki – ar sevi, un Āfrikas ceļiem. Pieteicās vairāki desmiti braucēju, starp tiem arī latvieši Māris Mežapuķe un Oskars Dancbergs no Jūrmalas.

2004. gada pasākums jau bija plašāks, un uz starta izgāja jau vairāk nekā 100 mašīnu, kā arī parādījās obligāts noteikums automašīnas Gambijas galvaspilsētā Bandžulā ziedot labdarībai.

Tā es sāku meklēt maršrutus, aprakstus, kartes, automašīnu, un līdzbraucējus. Vienam no pirmajiem par plānu izpļāpājos savam tēvam Vilim Līviņam, uzņēmējam no Jaunpiebalgas. Man par lielu pārsteigumu viņš nekavējoties paziņoja, ka obligāti piedalās un ka man ir stingri aizliegts meklēt citus līdzbraucējus! Man nekas cits neatlika, kā piekrist, un arī tam, ka arī mana māmiņa Maruta arī nekavējoties paziņoja, ka arī grib braukt!

Turpinājums bija vēl pārsteidzošāks – Guntars Tomonovičs, mans draugs no 4x4 sacensībām, ar kuru kopā piedalījāmies arī slavenajā Ladoga Trophy 2003 Krievijā, uzzinājis par pasākumu, pārmeta man, ka neesmu viņu informējis, un pierunāja izprasīt Džulianam vienu papildu komandas vietu pasākumā, kas gan bija pret tiem pašiem noteikumiem, kas radīti, lai tos neievērotu. Džulians atļāva, un Guntars nekavējoties par savu komandas biedru atrada Osvaldu Putniņu, arī 4x4 braucēju, ar kuru kopā Guntars startēja karuseļrallijos un kurš arī bija tajā pašā Ladogā, palīdzot mums ar tehnisko mašīnu.

Tā īsā laikā izrādījās, ka esam savākuši 5 cilvēku komandu, kam bija jāatrod automašīnas. Vēlējāmies arī būt precīzi un iekļauties 100 mārciņu robežās. Apsvērām UAZ markas automašīnas, kam mēs kā veci 4x4 braucēji noteikti dotu priekšroku, bet to lēnuma (jāizbrauc taču cauri visai Eiropai!) un degvielas patēriņa dēļ atlikām. Domājām par ņivām, bet tās notestējām par mazām un nekomfortablām, jo Guntars un Osis ir krietni latvieši, katrs pāri 100 kg, savukārt mēs bijām trīs. Latvijas markas mikroautobusus, kas neapšaubāmi nestu Latvijas vārdu pasaulē, arī atlikām, jo grūti sameklēt labu eksemplāru, turklāt tieši vadītāja vieta tajā nav nekāda ērtā. Palikām pie volgām. Sev atradu eksemplāru GAZ 2402, ar universāla tipa virsbūvi, bet Guntars ar Osi nopirka parasto sedanu – GAZ 2410.

27.12.04, 22:00

Ap 11.00 beidzot atbrauca Vilis un Maruta. Esot Cēsīs mainījuši riepu. Atvados arī es no Agitas un sēstos pie stūres. 12.00 esam pie Guntara Matīsa ielā. Tur redzam, ka steigas pagaidām nav – volgai ar numuru 5303 vēl tiek remontēta papildbāka. Kaut kur tek benzīns un satek bagāžniekā. Tas ir jānovērš. Kamēr Guntars un Osis remontē bāku un pavadītāji zirgojas, Vilis aizripina nelaimīgo riepu turpat ap stūri savulkanizēt. Publikai par lielu prieku ņemu nost riteni, jo liksim atpakaļ ziemas riepu. Pa to laiku atbrauc TV3 korespondente Agnese un apjukusi skatās uz notiekošo, kas nemaz neatgādina organizētu pasākumu. Viņa jau visu rītu neveiksmīgi centusies mani sazvanīt…

Vienu aiz otra Agnese pieliek kameras riekšā, pa to laiku remontdarbi arī ir veikti. Padzeram pēdējo tēju, pavadītāji novēl cits par citu oriģinālākus vēlējumus, un bez desmit minūtēm divos izbraucam. Guntars izmēģina rāciju, uzprasot man, vai esmu paņēmis eļļu. Izrādās, ka daļu esmu aizmirsis… Kaut nu nekas cits nebūtu aizmirsts, eļļa arī Āfrikā ir eļļa, to var nopirkt.

Ap trijiem esam uz robežas, pirms tam tikai piestājot Bauskas Statoilā padzert “garšīgo kafiju”. Statoilā arī izrādās, ka mūsu nelaimīgā riepa tomēr jāliek rezervē, jo tai uzmetusies pumpa. Tā arī darām, mainām atkal ratu. Mierīgie iedzīvotāji izrāda interesi ar jautājumu: “A kas jūs tādi esat?” Kaspars, atbildu, bet Osis izsmeļoši izskaidro pasākuma būtību un uzaicina rīt skatīties „Bez tabu”. Leišu robežsargiem pasprūk smējiens, uzzinot, ka braucam uz Āfriku, nu, tāds diezgan nicinošs smējieniņš…

Lietuvā ceļi gludi, problēmu nav, tikai ap Panevēžu sāk spēcīgi snigt. Ceļš paliek arvien slidenāks, un pāris reižu mašīnu sanes. Guntars ātrumu īpaši nemazina, tā ap 90 km/h tur visu laiku. Labi, ka sniegs pēc pārdesmit kilometriem beidzas.

Mariampoles sliktākajā benzīntankā gribam iztērēt visus no seniem laikiem iekrājušos litus, bet kādi paliek pāri, jo bākā ieiet “tikai” 60 litri. Uz Polijas robežas gan poļi, gan leiši izrāda labvēlīgu interesi par mašīnām, un nepaiet ne 10 minūtes, ka varam braukt tālāk. Lēnām deldējam kilometrus līdz Varšavai.

28.12.04, 21:00

Pirms iebraucam Vācijā, pielejam pilnas bākas. Abas volgas, pēc empīriskiem aprēķiniem, tērē ap 11 litrus benzīna uz 10 kilometriem. Arī vāciešu robežsargiem ir interesantas tikai mūsu mašīnas. Iebraucot Vācijā, dodamies uz Kotbusu, pilsētu, kurā dzīvo Oša māsīca. Ierodamies pie viņas ap astoņiem no rīta, pēc mūsu laika. Pēc Vācijas laika ir septiņi, uz ceļiem mašīnu maz, visi miesti tukši. Paciemojušies pie Kotbusas latviešu ārstu ģimenes, labi pacienāti, izbraucam uz Manheimu.

Mums jānobrauc kādi 700 km. Pirmos 100 braucam caur miestiem, pēc tam izkļūstam uz autostrādes. Esmu izvēlējies, manuprāt, autostrādes un ceļus, kas neiet blakus un tuvumā lielajām pilsētām un aglomerācijām, bet diemžēl neesmu ņēmis vārā kalnus… Volgām, lai veiksmīgi uzbrauktu kalnā, nepieciešams labi ieskrieties. Mūsu starpā sāk rasties nesaprašanās, cik liels ātrums ir šis labi… Guntaram šķiet, ka 90 km/h ir griesti, un viņš pat nemēģina mūs panākt, ja, braucot pa priekšu, atraujamies. Man savukārt mašīnas žēl nez kāpēc nav, un arī 120, ieskrienoties no kalna, neliekas nekas ekstrēms. Vilis sāk pukstēt par Guntara lūgumiem braukt lēnāk. Tā lēnām nobraucam lielu daļu paredzētā ceļa. Ap trijiem pēc Vācijas laika manā prātā dzimst ideja nobraukt no autostrādes un izbraukt gabalu ceļa pa it kā taisnāku un skaistāku ceļu. Tā kā nevienam pretenziju pagaidām nav, tad braucam arī.

Pēc brīža izrādās, ka ceļš ir manāmi līkumots, caur miestiem, kas liekas neskarti kopš viduslaikiem. Izmainoties ar mums, kāds busiņš saskādē savu spoguli gar kāda nama fasādi… 100 šaurā ceļa kilometri mums aizņem 3 stundas, un tur jāierēķina arī tas, ka sāka snigt un Guntars sadūra riepu. Osis un Guntars riepu samainīja ekstra milzīgos tempos, pie kam ļoti sliktā vietā uz kalnaina ceļa un veidodami sastrēgumus. Piedevām Osis vēl pamanījās turpat nokārtot lielās vajadzības… Tad pa ļoti slidenu aizsnigušu ceļu nokļūstam atkal uz autostrādes. Mums jābrauc ne ātrāk par 80 km/h, tāds ir Guntara lūgums, jo viņam uz aizmugurējā tilta tagad ir dažādas riepas. Tā arī braucam, un ap astoņiem vakarā pēc nelielas maldīšanās atrodam Formule 1 viesnīcu, kas ir salīdzinoši drausmīga vieta, sliktāka par vienām otrām redzētām kopmītnēm… Iedzeram vienu šņabi, mēģinām salikt kopā dalītās domas par to, kā vajadzētu/nevajadzētu rīkoties rīt/parīt, bet vienojamies tikai par to, ka rīts gudrāks par vakaru, un ka šņabis ir ļoti labs…

29.12.04, 15:25

Rīts labs nebija. Piecēlāmies 6:30, un ap pusastoņiem bijām gatavi braukt, bet garajai volgai bija nosēdies akumulators. Ielikām no Guntara volgas un izdarījām to tik nepareizi, ka mašīnai pazuda lādēšana… Ielikām, sajaucot vietām plusu un mīnusu, un, kamēr atjēdzāmies, kas par lietu, un šo lietu novērsām, pienāca pulksten vienpadsmit. Lādēšana tika atrisināta ļoti oriģinālā veidā, un šobrīd par releju-regulatoru amatu apvienošanas nolūkā piestrādā šoferis. Tagad, lai palielinātu vai samazinātu lādēšanas jaudu, tiek ieslēgti vai izslēgti dažādi patērētāji. Vēl iebraucām saremontēt Guntara vakar sadurto riepu. Mazā servisa darbinieks/īpašnieks Helmuts Blašķe (Helmut Blasche) mūsu iedomu aizbraukt līdz Āfrikai ar riepām, kurām iekšā ir kameras, uzskatīja par utopiskām. Tikai Oša izteiktie padomi kāda opeļa bremžu sakarā lika viņam saprast, ka ne tikai viņš ir tehnisks cilvēks. Kad mēs jau skrūvējām virsū saremontēto riepu, Blašķe atnāca un uzdāvināja mums divas ļoti labas ziemas riepas uz 15 collu diskiem, par ko saņēma no Oša Užavas alus pudeli. Tā nu iznāca, ka šodien ļoti iekavēts.. Tagad turpinām braukt, jau pa Franciju, un ražojam kilometrus.

29.12.04, 16:50

Mainām plānu. Uz Bayonne vispār vairs nevar paspēt, jo ir iekavēts, brauksim caur Barselonu.

29.12.04, 19:00

Atkal skāde – Seurre pilsētiņā Guntara volgai saplīst bremzes, precīzāk, sadalās bremžu klucis, un bremzējot strīķējas metāls pret metālu. Priekšējie rati turpmāk bremzēšanā nepiedalīsies, nolēma mehāniķu aizgādnis sv. Albertīns. Nolemjam braukt visu nakti.

Aizsūtu Agitai īsziņu ar Formula 1 rezervācijas kodiem, lai atceļ rezervāciju. Liekas, ka viesnīcu vismaz šonakt nevajadzēs. Pašlaik atrodamies netālu no Macon pilsētas. Mēģinām braukt pa mazajiem ceļiem, bet temps ir nekāds. Brauksim atkal pa maksas autostrādēm.

30.12.04, 12:45

Braucām visu nakti, bez īpašiem piedzīvojumiem. Guntars ik pa laikam rācijā pasaka kārtējos jaunumus no pasaules, ko mums atsūtījis Ģirts – Indijas okeānā simttūkstoš upuru, Dakaras braucēji izgājuši tehnisko komisiju, par mums Mazozolu lapā esot atsevišķa sadaļa un par mums arī gribot rakstīt „Auto Bild”.

Guntara volgai ik pa laikam jāiepūš pie Blašķes kunga remontētajā riepā gaiss. Iebraucot Spānijā, konstatējam, ka šeit ir lētāks benzīns - 0,86 EUR. Pielejam pilnas bākas. Braucam pa maksas ceļiem, uz priekšu iet, bet liekas, ka varētu gribēties ātrāk. Ceļi, lai arī maksas, nekādi diži kvalitatīvie nav. Apvidus kalnains un ļoti apbūvēts. Privātās mājas mums izskatās ļoti jocīgas. Augu valsts ļoti nabadzīga, pie Pirenejiem vēl bija priedītes un kadiķīši, bet pie Alikantes pilsētiņas izskatās ļoti sauss un dzeltens viss. Esam nobraukuši līdz šim ~3500 km.

Turpinājums sekos...

Uz augšu