Ar Aleksandru Pjatigorski, Londonas universitātes viduslaiku Indijas reliģijas un filozofijas profesoru emeritus sarunājas Arnis Rītups.
Tur kaut kas ir
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?
Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis: Sūdīgs, bet esmu.
RL: Un ko nozīmē būt par filozofu?
AMP: Ja jūs jautājat man, tad man tas nozīmē domāt par savu domāšanu, kas domā par vienalga ko. Galvenais nosacījums ir pievērst uzmanību savai domāšanai, domāt par to.
RL: Un kā no domāšanas var pāriet pie domāšanas par domāšanu?
AMP: O, tas ir jautājums par jogas praksi. Tajā var nodalīt četrus posmus. Pirmkārt, tas nozīmē apstādināt savas domāšanas spontanitāti. Vienā brīdī es domāju par šo, nākamajā mirklī par to – šis dabiskais domāšanas process ir jāpārrauj, jāapstādina, jo tas nekādai filozofijai neļauj rasties. Otrkārt, visu laiku iejaucas daba, dabiskais process. Tādēļ tā ir smaga refleksija pret dabu, pret mūsu dabisko idiotismu. Treškārt, te parādās šausmīgais ontoloģiskais jautājums: vai manai domāšanai par kaut kādu objektu A ir kāds sakars ar šo objektu A, par kuru es domāju? Un ir iespējamas trīs atbildes: ir, nav un trešā, tā teikt, kvantu fizikas atbilde: kamēr mēs par kaut ko domājam, šis kaut kas nav nekādā veidā nosakāms. Un, ceturtkārt – tas jau būtu Meraba solis –, tikai tad, ja viss jau ir manis sagatavots, es iegūstu kaut kādu minimālu brīvību, kas nepieciešama gan domāšanā, gan runāšanā, gan dzīvē.
RL: Attiecībā uz senindiešu un budistu pieeju filozofijai, – jūs par filozofiju runājat kā par kaut ko tādu, kas ir bijis visur un visur ir iespējams.
AMP: Atbildu. Ja tas, ko es saku, izraisa tādu iespaidu, tad tas ir pilnīgi nepareizi. Vairumā kultūru, no pašām senākajām līdz pašām jaunākajām, cilvēkiem nav nekādas filozofijas. Filozofija ir retums. Kaut kur tā rodas, vairumā vietu tās vienkārši nav. Kaut kur tā ir radusies, bet tādā veidā, ka, lai par to runātu, mums ar to kaut kas ir jāizdara.
RL: Kas ir kopīgs visām parādībām, kuras jūs saucat par “filozofiju”?
AMP: Lūk… tas ir mēģinājums uzdot pašus vispārīgākos jautājumus, bērnišķīgus jautājumus: kas vispār ir? kā vispār nav? kam jābūt?
RL: Ir cilvēki, kas saka, ka filozofija sākās tikai Grieķijā, no kritiskām pārdomām, teiksim, par mītiem…
Turpinājumu lasiet intervijas pirmpublicējumā žurnāla "Rīgas laiks" maija numurā.
"Rīgas laiks" ©