Haraldu Sīmani draugi dēvē dažādi — par Haraldu, Sīmani, Sīmanīti, un nezinātāji bieži uzskata, ka viņa īstais vārds ir Sīmanis, bet ziemeļnieciski vēso Haraldu nemaz nesaista ar «apaļīgo, labākajos gados» mūziķi, kura sejā gandrīz nekad nenozūd smaids. Haralds Sīmanis — viens no Latvijas savdabīgākajiem talantiem, viņa īpašo balss tembru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Viņš ir pilnīgs autodidakts, kurš ļoti labi pārzina mūzikas teoriju. Pats sevi Haralds sauc par dziesminieku. Visa Haralda mūzika — gan dziesmas, gan instrumentālā un ērģeļmūzika — ir paša radīta un atskaņota. Bet kas īsti par putnu ir Haralds Sīmanis? Kur tāds radies? Tieši tas arī ir pats interesantākais! Mēdz teikt, ka nav vērts radošu personību pārāk cieši saistīt ar viņa izcelsmi vai dzīves gājumu — viņa darbi runā paši par sevi. Tomēr pa lielākai daļai tieši izcelsme un dzīvesstāsts dara personību vēl jo spilgtāku. Un Haralds ir sevišķi interesants «eksemplārs». Skandāls mazpilsētā Dzimis Cēsīs. Tā Haraldam paliks pilsētu pilsēta līdz mūža galam. Nelielā koka mājiņā, kas joprojām saglabājusies tāda kā pagājušā gadsimta 20. gados, kad to uzcēla, visu savu mūžu nodzīvoja Haralda māte, tēvs, māsa un viņš pats. Šīs ģimenes stāsts ir īpašs. Haralda tēvs — Harijs Sīmanis — bija čigāns no galvas līdz pat papēžiem. Cēsīs toreiz valdīja divi čigānu klani — Sīmaņi un Kleini. Harijs Sīmanis uz fotogrāfijām — īsts Finks! Skaistulis, elegantām ūsiņām, degošu skatienu. Un maigā, blondā latviešu meitene Mirdza Treimane nespēja turēties šim skatienam pretī. Viņi satikās deju vakarā, kā jau miljoniem citu pāru. Dejoja, pastaigājās, un Harijs Sīmanis pēc tam sameklēja meiteni viņas darba vietā — telegrāfā. Bet neaizmirstiet, ka tas viss notika Cēsīs! Mazpilsētā, kur visi cits par citu zina visu. Un neaizmirstiet, kas tas bija par laiku — pagājušā gadsimta pirmā puse, citi laiki, cita morāle! Latviešu meitenei bija jābūt prātīgai un kautrai, kur nu saieties ar čigānu! Bet Mirdza, šķiet, bija neparasta meitene — kad pieteicās bērniņš, viņa vēl ilgi domāja un apsvēra, vai tiešām precēties ar Hariju — tik strauju, tik svešādu, kaut arī kaisli iemīlējušos un — čigāniem neraksturīgi — pastāvīgi strādājošu. Harijs bija vīrietis ar zelta rokām, viņš mācēja visu — uzlikt jumtu, sanaglot krēslu vai galdu, tomēr…čigāns… Un toreiz precējās uz mūžu. Tā radās dīvainā ģimene, kurā latviešu un čigānu asinis sajaucās, lai pasaulē nāktu Haralds. No vienas puses — īsts tēva dēls, kuram asinīs ir mūzika, klaiņotāja gars un zelta rokas, no otras puses — īsts savas mātes, latvietes, mīlulītis, bezgala labsirdīgs, pacietīgs, savas nomaļās Meža mājas saimnieks. Mūzika Mūzika bijusi vienmēr, lai gan, kā jau minēts, Haralds ir pilnīgs autodidakts, nekur mūziku speciāli nav mācījies. Vēl viena lieta, ko der atcerēties, — padomju laikā tagadējie četrdesmitgadīgie, kuriem bija spurains raksturs un galva uz pleciem, nejūsmoja par padomju mācību iestāžu līmeni un atmosfēru. Haralds bija pārāk neatkarīgs un brīvdomīgs, lai iekļautos kādos rāmjos, pat ja tie būtu toreiz samērā liberālie Konservatorijas rāmji. Viņš pats apguva gan ģitāru, gan ērģeles, un, kad toreiz populārais komponists Marģeris Zariņš izdzirdēja viņu spēlējam Cēsu baznīcā, viņš no visas sirds bija pārsteigts, uzzinot, ka Haraldam nav nekādas oficiālas muzikālās izglītības. Bet mūzika neprasa, vai cilvēkam ir izglītību apliecinošs dokuments, tā vienkārši nāk un paliek, un šobrīd Haralda kontā ir simtiem dziesmu, kompozīcijas ērģelēm, kuras viņš pats atskaņojis vai visās lielākajās Latvijas baznīcās, ieskaitot Doma baznīcu. Viņa kontā ir divas ierakstītas dziesmu kasetes un divi mūzikas diski. Viņš nepārtraukti uzstājas koncertos, pasākumos, uz skatuves un brīvdabā. Jā, varbūt ne tūkstošu auditorijas priekšā, jo, kaut arī nav mūsdienu šovbiznesa ierindnieks, tomēr viņa auditorija ir stabila. Tāda, kas grib klausīties gan mūziku, gan saprast dziesmas tekstu, kas dzird, ka tā ir ne tikai vienkārši dziesma, bet gan dvēseles saruna ar otru dvēseli. Jumti un brīvdomība Tēvs Harijs Sīmanis savu dēlu uzdzina jumtā jau ļoti agri, un Haralds jumiķa profesiju apguva ātri un viegli. Un tā būtu bijusi laba un pat ienesīga profesija, ja Haralda brīvdomība un neatkarīgais raksturs jau nebūtu laidis vēl dziļākas saknes — viņš satika Arvīdu Ulmi, un sākās…. No vienas puses — satikās dzejnieks un mūziķis, no otras — divi brīvdomātāji, kuri jaunības karstumā vēlējās mainīt pasauli, un — tūlīt! Haralds ierādīja Arvīdam jumiķa darbu. Viņi, protams, laboja un lika jaunus jumtus, bet… baznīcām, nevis parastām dzīvojamām ēkām. Taču tikt baznīcas jumtā, pārliecināt vietējo varu, ka baznīca jāglābj, — tas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados nebija vienkārši. 1984. gadā tika nodibināts Vides aizsardzības klubs (VAK), kura pamatuzdevums, protams, bija vides aizsardzība, bet pagrīdes uzdevums — ne vairāk, ne mazāk — gāzt pastāvošo iekārtu. Haralds nekavējoties pievienojās šai organizācijai gan kā Arvīda draugs un darbabiedrs, gan kā kluba dvēsele. Haralds ir kopā ar VAK un, var teikt, sēž jumta korē vēl šodien, viņam tiešām ir zelta rokas. Beidzot, četrdesmit gadu vecumā, viņš ticis arī pie savas mājas — dziļi mežā pie Madonas, kurā nevis tika sākts eiroremonts, bet gan sakārtotas krāsnis, lai varētu atvest uz turieni Haralda mūzikas instrumentus. Viņš tur dzīvo, ieraksta savas dziesmas un paspēj arī iekopt dārzu visapkārt mājai. Viņš iestādījis 60 upeņu stādus. Laikam pārdos ogas Madonas tirgū? Nekā nebija! Abi ar Gitu, Haralda sievu, viņi strādā netālajā Grostonas draudzes kristīgajā skolā un ogas domātas skolas bērniem. Grostonas skola Deviņdesmito gadu sākumā Valdis un Juta Strazdiņi izcīnīja Madonas rajonā mājvietu Grostonas draudzes skolai. Kopš tā brīža bērni, kuriem uz skolu nokļūt ir grūti vai bērni ar problēmām, mācās un dzīvo Kalna skolā, kur notiek mācības un ir internāts, vai brauc uz Grostonu, kur uzturas mazākie un arī — Haralds un Gita. Gita gādā par gardiem ēdieniem, svētku pīrāgiem, svētdienas kūkām, bet Haralds ir gan mūzikas skolotājs, gan kurinātājs, gan vēl citu simt sīku darbu darītājs. Darbs šajā skolā nav viegls — būtībā tas balstās uz vietējo cilvēku entuziasma un sponsoriem no Dānijas. Latvijas valsts šo skolu materiāli neatbalsta, vienīgi rūpīgi uzmana, lai bērni saņemtu valsts noteikto obligāto deviņu klašu izglītību. Tādēļ visi pieaugušie, kuri tur strādā, dara to brīvprātīgi, gandrīz par velti, saprotot, ka daudziem bērniem šī vieta ir vienīgās mājas. Kad Grostonā ir Haralds, tad tur iet jautri, to zina visi — gan bērni, gan pieaugušie. Haraldam ir pārsteidzošas spējas saprasties gan ar vieniem, gan otriem. Viņš var būt gana bargs, taču noteikti ir arī taisnīgs, un bērni to nekļūdīgi jūt. Taču Haralds var būt arī smējīgs līdz asarām, dauzonīgs, var piepeši atcelt visus pienākumus un organizēt vispārēju neko nedarīšanu. Tas — īsi par Haraldu — «putnu ar paradīzes balsi». Viņa draugi droši zina teikt, ka Haralds mums visiem vēl sagādās daudzus brīnišķus pārsteigumus.