Viss ir arhitekta rokās

Agrā darbdienas rītā Zaigas Gailes arhitektu birojā valda pilnīgs miers. Narcises smaržo pēc pavasara, skanīgām lāsēm pil fona klaviermūzika – nemaz nevar nojaust, ka Zaigas nedēļa aizrit saspringtā darbā, vērtējot Latvijas Arhitektu savienības gada skatei nominētos darbus. Birojā tikmēr turpinās darbs, un Zaigai jau tagad ir skaidrs, ka nākamā gada skatei viņas birojs pieteiks piecu atjaunotu koka māju kolekciju.

– Pārējai Eiropai mēs esam ļoti interesanti, viņi grib braukt uz šejieni, jo te visu laiku kaut kas notiek. Man, piemēram, birojā strādā viens spānis – pats atrakstīja vēstuli, ka grib strādāt Latvijā. Nu labi, Vācijā ir milzīgs bezdarbs – 12 procenti inteliģento bezdarbnieku, arī tāpēc arhitekti meklē, kur palikt. Bet viņi jūt, ka mēs esam atguvušies pēc juku laikiem un tagad attīstāmies; te cilvēkiem vēl ir švunka, enerģija un cerības, te nav apātijas. Vēl nav.

– Arhitektūrā arī?

– Tas, ka būvē daudz, vienā ziņā ir labi – treniņa dēļ.

– Bet tā, protams, nav garantija, ka daudz nozīmē arī labi.

– Nu protams, kur tad uzreiz tā gadīsies tie labie projekti. Kādi esam, tādi esam...

– Šogad darbus pirmoreiz vērtē starptautiska žūrija. Kāda ir jūsu iekšējā sajūta, vadājot ārzemju profesorus pa nominētajiem objektiem – lepnums, kauns vai kas cits?

– Godīgi sakot, mazliet ir kauns. Katrā ziņā pārmērīga optimisma nav. Ir taisnība, ka viss ceļas un attīstās, bet mēs gribam kvalitāti, mēs gribam, lai katra māja ir notikums! Protams, tā nebūs nekad, bet vispārēji augsts līmenis – to mēs gribam, bet uz to vēl nevaram cerēt. Nelaime tā, ka tempi ir tik ātri, vēriens tik milzīgs, ka visi vienkārši dragā. Nauda jāapgroza ātri, tāpēc projekti ir pavirši, nevis izsvērti un izdomāti. Pieminekļu aizsardzības inspekcijā man ir stāstīts: arhitektam otrdienā noraida projektu, bet viņš saka – es piektdien atnesīšu jaunu variantu! Kā tas ir iespējams?! Un tad ir tā, ka visa enerģija aiziet sturmēšanā, bet tāda domāšana ir jāmaina.

Es pašlaik visvairāk domāju par attiecībām ar vērtīgāko, kas mums jau ir, – ar mantojumu. Mēs neesam tukšā vietā, bet visiem tagad par katru cenu gribas modernu Rīgu, pasaulē pamanītu metropoli. Un tad vienā brīdī sāk likties, ka vēsturiskā apbūve traucē izvērsties, ka visādas inspekcijas un pieminekļu aizsardzība ir kā akmens dzirnās. Bet tas laikam ir raksturīgi mūsu valstij – mēs taču necienām arī vecus cilvēkus un bērnus, nespējam novērtēt daudzveidību. Tāpēc gan valdība mums ir tāda, kādu esam pelnījuši, gan arī arhitektūra.

– Citiem klājas labāk?

– Nav ko krist histērijā, jo lietuviešiem, igauņiem, čehiem, poļiem klājas līdzīgi, pārejas periodam tas ir normāli. Tā ir vispārēja sabiedrības attieksme – līdz ar neatkarību mēs bijām gatavi nojaukt visu, kas bijis līdz šim. Turklāt vēl mūsu emocionālās atmiņas par dzīvi koka mājās – kā cilvēki mocījušies antisanitāros apstākļos ar sauso ateju, aukstu ūdeni un krāsns apkuri, tāpat īres namu komunālajos dzīvokļos. Tad nu tas baltais rīgipss šķita kā tāds tīrs sapnis par jaunu un skaistu dzīvi, lai gan tās bija vienkārši ilgas pēc sakārtotas un nenobružātas dzīves.

Ārzemju eksperti mūs jau pašā sākumā brīdināja: uzmanieties un neatkārtojiet mūsu kļūdas! Sešdesmitajos gados Eiropā nojauca milzīgas platības un būvēja vietā jaunas ēkas, tas bija vesels modernisma vilnis, pēdējais stila laikmets. Pēckara paaudze bija jauna un dumpīga, gribēja ne tikai pārveidot pasauli, bet arī saņemt to mīlestību, kuras viņiem trūka – tāpēc radās, piemēram, puķu bērni. Tas bija ļoti interesants laiks, kad sadūrās divas spēcīgas tendences: milzīgas investīcijas, ātra attīstība, bet tai pretī – cilvēki, kas negrib samierināties ar tehnikas progresu un modernizēšanu tās primitīvākajā izpratnē, visa vecā nojaukšanu. Tieši tolaik radās nopietnākās pieminekļu aizsardzības organizācijas, arī UNESCO un Europa Nostra, kurai esam izveidojuši Latvijas nodaļu. Tobrīd, man šķiet, Eiropā bija tāds laiks kā pie mums tagad – visur viss notiek, visur ir jāpiedalās un jāiejaucas. Bet tas paņem ļoti daudz laika – kāpēc man šodien jāatliek visi darbi un jāiet uz domes sēdi cīnīties pret debesskrāpi Ķīpsalā vai sestdiena un svētdiena jāpavada, vācot iedzīvotāju parakstus? Riteņbraucēju demonstrācijā pie Rīgas domes gan es piedalījos, prasot ierīkot pilsētā veloceliņus, jo uzskatu, ka Rīgu varētu mainīt, ja cilvēki saprastu, ka ar riteni braukt ir stilīgi, forši un veselīgi.

Nu lūk, šāda ņemšanās atrauj cilvēku no ikdienas darbiem, tomēr tas mums ir jāmācās. Ir jāsaprot, ka tā ir vienīgā iespēja kaut ko mainīt un ietekmēt, – jāsāk apzināties, ka mums katram ir tiesības un pat pienākums visur iejaukties un par visu runāt.

– Bet ja gadiem ilgi cilvēks mēģina iejaukties, runāt, iet demonstrācijās un redz, ka viņu tāpat neviens neņem pierē, vai tad nenolaižas rokas?

– Nolaižas jau gan. Bet varbūt tad atkal var atrast jaunu jēgu. Tā jau ir – mēs piecdesmit gadus esam dzīvojuši valstī, kurā neko nevarējām noteikt; valdīja nenovēršamība un pakļaušanās. Tāpēc arī cilvēki vairs netic, ka paši varētu kaut ko ietekmēt.

Un reizēm darbojas pat neredzami un nesaprotami šķēršļi, kā Latvia Nostra gadījumā ar Kalnciema ielas koka namu renovācijas projektu, ar kuru mums iet ļoti smagi. Pēc 2001. gada starptautiskās konferences un grāmatas Koka Rīga izdošanas bija sajūta, ka tas ir lūzuma punkts sabiedrības attieksmē pret koka mājām. Visi tās sāka ievērot, arī tāpēc, ka bija atbraukuši ārzemju eksperti un atvēruši mums acis uz to, cik bagāti esam. Sapratām, ka šis ir īstais brīdis uzsākt kaut ko reālu koka māju sakopšanā, un izvēlējāmies 23 unikālu klasicisma koka ēku ansambli Kalnciema ielā – maģistrālē, kas ved uz Rīgas centru no Jūrmalas un lidostas. Tie patiešām ir visīstākie Rīgas vārti. 2002. gadā Rīgas mērs piekrita kļūt par projekta patronu, pilsētas attīstības komiteja atbalstīja to kā Rīgā pirmo PPP projektu – public – private partnership. Šis modelis ir pārbaudīts gan Vācijā, gan Skandināvijā, partnerībā vienlīdz ieinteresēti ir gan namu īpašnieki un iedzīvotāji, gan valsts un pašvaldība; tiek piesaistīta arī Eiropas nauda. Bijām pārsteigti par iedzīvotāju atsaucību un vēlēšanos iesaistīties. Viņi beidzot ir noticējuši, ka tiešām kaut kas varētu notikt; arī ārzemēs mums jau ir daudz sadarbības partneru, un šāds universāls modelis varētu tikt pielāgots arī citām pilsētas daļām, bet... divarpus gadu laikā Rīgas dome nevar atrisināt elementāras lietas un bremzē visu šo procesu.

Es mēģinu domāt un runāt racionāli un negribu nevienam uzbrukt, bet es nāku no praktiskas sfēras un ļoti labi zinu, kā darbojas projektu virzīšanas mehānismi. Un mana loģika ar domes darbošanos nesaskan. Nu, varbūt tā ir stratēģija, jo tajā pašā laikā ļoti daudzi projekti tiek saskaņoti neticamā ātrumā.

Jukas procesos ienes arī katrs jauns kultūras ministrs – katrs grib sākt no nulles un noliedz iepriekšējā projektus, nekas neturpinās.

– Cik vien esmu intervējusi arhitektus, visi saka: Rīgā viss varētu būt labi, bet nav pilsētas attīstības plāna. Vai tā ir tā galvenā nelaime?

– Nē, galvenais ir tas, ka mums nav kulturālas sabiedrības. Ir Eiropas pilsētas, kur tāda plāna nemaz nav, bet tās ir tik nobriedušas sabiedrības, kam šķiet pašsaprotami, ka ir vietas, ko vienkārši nedrīkst apbūvēt.

– Žurnāla "Latvijas Architektūra" jaunākajā numurā ir jautājums: vai augstceltnes ir Rīgas nākotne?

– Es nevaru runāt objektīvi, jo man nepatīk augstceltnes, un es uzskatu, ka Rīgā tās nav vajadzīgas. Mums ir pietiekami daudz zemes, ir citas vērtības, ar ko lepoties, bet augstceltnes atbilst tikai atsevišķu ieguldītāju interesēm.

– Te tik tiešām nav ne Honkonga, ne Ņujorka, mums ir pietiekami daudz iespēju intensificēt cita veida apbūvi.

– Jā, mums ir milzīgas platības. Un es domāju, ka šis augstceltņu bums beigsies ar to pašu, kas tagad notiek Berlīnē – Potsdamas laukums ir pamests un tukšs, daudzajās augstbūvēs vienkārši nav ko likt iekšā! Un kas notiks Rīgā? Ja sacels tās milzīgās biroju ēkas, centrā atbrīvosies ļoti daudz vietas – vai to kāds globālos mērogos vispār ir rēķinājis?

Protams, ja ieguldītājs nopircis zemes gabalu, viņu interesē uzbūvēt pēc iespējas vairāk stāvu un izīrēt tos. Bet pasaules prakse rāda, ka pēc kāda laika tos milzu debesskrāpjus jauc nost. Tāpat es domāju, ka drīz piedzīvosim supermārketu nojaukšanu. Kiosku ēru esam pārdzīvojuši, degvielas uzpildes staciju ēru arī, tagad kārta lielveikaliem un augstceltnēm. Un varbūt par to nemaz nevajag uztraukties, tomēr es domāju, ka daudz prātīgāk būtu ieguldīt naudu Rīgas sakārtošanā un uzspodrināšanā. Piemēram, atvērt Daugavmalu visiem vai sakārtot transporta sistēmu. Bet tas ir jādara ļoti gudri, nevis brutāli izarot vagu un iznīcinot visu veco. Es nesaprotu, kāpēc vecai mājai nav tiesību dzīvot, kāpēc katram nākamajam ir jānāk un jāuzsēžas tai virsū, it kā Rīgā vietas trūktu. Tādi ir arī Daugavmalas debesskrāpju plāni – burvīgajam jahtklubam pagalmā uzliks lielo torni, un jahtklubs nabadziņš tur, pa pusei samīts, nīkuļos. Tas, manuprāt, ir liels egoisms – iznīcināt pagātni, lai uzceltu kaut ko savu.

Ļoti negribētos, lai Rīgā visas malas piecūko ar to jauno arhitektūru. Jo – kāda garantija, ka mēs pašlaik varam uzcelt kaut ko skaistu? Visu laiku ir sajūta – ceļam, ceļam, ceļam, bet garām, garām un garām... Ātri, lēti un – nekā.

– Ko lai dara? Gaidot, kamēr pāriet juku laiki, mēs varam daudz ko nokavēt.

– Es neesmu pravietis, lai pateiktu, ko darīt. Man jau patiesībā neviens netraucē realizēt savus projektus, un privātos pasūtījumos ir diezgan svarīgi, kā arhitekts sarunājas ar klientu. Es nevaru apgalvot, ka viss sliktais, kas Rīgas arhitektūrā noticis, ir tikai tāpēc, ka dome ir tāda vai šitāda. Diezgan daudz vainas jāuzņemas arī pašiem arhitektiem. Viņi nedrīkst teikt – investori tā gribēja, un mēs tur neko nevarējām padarīt! Arhitekts tomēr pats paraksta projektu un uzņemas atbildību.

– Tātad arhitektam ir iespējas klientu audzināt?

– Tā jau ir tā smalkā sadarbība: strādājot ar klientu, jābūt gan psihologam, gan reizēm psihoterapeitam. Viņš var tev visu savu dzīvi izstāstīt, ja ir atnācis būvēt māju. Jā, viņš varbūt sākumā ir izdomājis nezin ko, bet sāc ar viņu runāt! Es domāju, ka daudzas sliktas lietas tā varētu nobremzēt. Bet vai arhitekti paši ir gatavi to darīt? Arhitektam ir jābūt tik nobriedušai personībai, lai viņš sarunā ar klientu būtu partneris, nevis pakalpiņš, ar kuru var manipulēt. Viss ir arhitekta rokās, es esmu pilnīgi pārliecināta par to.

Es gan arī reiz esmu kliegusi uz klientu, uz angli. Viņš bija pasūtītājs spīķerim Aldaru ielā 10, un mēs tagad abpusēji lepojamies, ka pērn dabūjām par to balvu. Bet iznākums varēja būt visāds, jo vajadzēja viņiem pierādīt, ka nav jēgas kaut ko darīt pa lēto, ir jāstrādā kārtīgi. Reiz gadījās kāds pārpratums ar krāsām, es sāku kliegt, un viņš man saka – kā tu uzdrošinies uz mani kliegt, tā ir mana māja! Un es pretī – tā ir mana valsts! Protams, tas skanēja patētiski, bet kāpēc es nevarētu atļauties tā teikt? Viņš tomēr te ir ienācējs!

Varbūt situācija mainīsies ar laiku, ja mēs paši pratīsim radīt iekšēju konkurenci un pierādīsim, ka arī šajos platuma grādos var tapt laba arhitektūra, kā tas izdodas Andrim Kronbergam, Andim Sīlim vai vēl kādam. Es patiešām lepojos, ka mums izdevās Hotel Bergs, – tieši tāpēc, ka es, piecus gadus pie tā strādājot, domāju – vai tad tiešām vienreiz nevaram parādīt ārzemniekiem, ka arī mēs kaut ko protam izdarīt! Mēs saspringām, ļoti rūpīgi strādājām, pateicoties arī Bergu ģimenes ideālismam, un tagad šī viesnīca ir starptautisko sarakstu augšgalā!

– Jūs taču arī esat ideāliste? Dzīvojat bez mobilā telefona, braucat ar divriteni, droši vien arī lielveikalos neiepērkaties...

– Nē, nē, tas būtu skaļi teikts. Katrs jau sev mēģina veidot kādu modeli, lai sadzīvotu ar pasauli. Un tas nav viegli. Es varbūt esmu ideāliste tādā ziņā, ka nauda man nav motivācija – pārāk daudz man nevajag, tāpēc tas nesasaista.

Mana motivācija ir – pierādīt, ka var izdarīt. Reizēm šķiet – vai vispār ir jēga kādā restaurētā mājā divas nedēļas ņemties ar vienu durvju kliņķi un pārdzīvot par to? Mums tagad arī Laubes mājai nes un nes toņu paraugus, septiņas stundas vāra krāsu, bet nav un nav īstā; tā ir ārkārtīgi aizrautīga spēle, un mēs dabūsim to īsto!

***

Zaiga GAILE

- Dzimusi 1951. gada 23. martā

- 1975. gadā absolvējusi Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļu

- Strādājusi institūtā Pilsētprojekts (1975–79), kolhozā Padomju Latvija (1979–89), a/s Tēvzeme (1989–91)

- 1992. gadā uzsākusi arhitektes privātpraksi

- Zaigas Gailes arhitektu biroja jaunākais darbs – ģipša fabrika – nominēta Mīsa van der Roes vārdā nosauktajai Eiropas Savienības arhitektūras gada balvai

- 2004. gadā Zaigas Gailes arhitektu birojs LAS gada skatē saņēma trīs balvas – Labākā restaurācija (Filozofu namiņš), Labākais interjers (Hotel Bergs), Labākā rekonstrukcija (spīķeris Aldaru ielā 10)

- 2005. gada LAS gada skatē Zaiga Gaile kopā ar Zani Kalinku vada žūriju

Uz augšu