Varat būt pārliecināti, ka pie stūres tam ir sēdējis pats apvienības līderis Artūrs Duboks, jo, kā viņš pats saka, "savu dzīvību nevienam citam neuztic, it sevišķi pēc koncertiem".

Dūmi intervijā

Ar šādu busiņu Artūrs braukā jau trešo gadu, un šai laikā esot paspēts pamatīgi pierast pie visām braucamrīka sniegtajām ērtībām. "LNT Mūzikas video pasākumā vinnējām škodu un samainījām to pret Volkswagen Caravella busu," stāsta mūziķis. "Ar to uz koncertiem brauc ne tikai visa grupa, bet arī mūzikas instrumenti. Tagad filmējam filmu, un arī tur buss lieti noder." Mūziķis neslēpj, ka agrāk uz busiem skatījies ar pamatīgām aizdomām, bet tagad viņa domas ir krasi mainījušās. "Tas ir baigais dampis," saka Duboks. "Pēc tā uz vieglo mašīnu vairs nevar pārsēsties."

Savdabīgs kuriozs Artūram sanācis ar citu busu, ko grupai aizdevuši sponsori Mentos. "Mani busā intervēja žurnāliste, un tas pēkšņi sāka degt! Tas notika uz Deglava tilta. Sāka svilt vadi, velties dūmi. Žurnāliste izlēca ārā, es paliku iekšā, izslēdzu aizdedzi, norāvu paneli, izrāvu vadus, un... beidza dūmot."

Ar pastāvīgo busu nekas tāds neesot atgadījies. "Tas tiešām nemaz nelūst, saproti?" Artūrs saka un trīsreiz pieklauvē pie tuvākā koka priekšmeta. "Mēs ar Solu (grupas dalībniece) dzīvojam ārpus Rīgas, Carnikavā, kur līdz mājām it kā asfalts ir, bet, kad uzsnieg sniegs, tad pirmie tiek apkopti galvenie ceļi... Kad bija lielie sniegi, tad visi kaimiņi vieglos autiņus atstāja ceļa malās, bet es ar busu varēju mierīgi tikt līdz mājām." Kā vēl vienu ļoti lielu plusu Artūrs izceļ to, ka, sēžot busā, visas avārijas situācijas ir ieraugāmas daudz ātrāk, jo atrodies no asfalta augstāk nekā vieglajā auto. "Un vēl svarīgi ir tas, ka dīzelis joprojām ir lētāks," viņš piebilst. "Kad braucam atpakaļ no koncertiem Krievijā, pirms robežposteņa vienmēr pieleju pilnu bāku."

Rādīja ar pirkstiem

Interesanti, ka Artūra Duboka braucamstāžs no oficiālā ar tiesībām apgādātā šofera stāža pamatīgi atšķiras. "Tiesības dabūju 1995. gadā, bet braukāju jau kopš atnācu no armijas 1990. gadā! Tajā laikā policija stāvēja tikai divās vietās – uz Jūrmalas šosejas pie Lielupes tilta un uz Krasta ielas, kur iebrauc Ķengaragā. Tā saucamo miliciju vispār nekur nevarēja manīt, tāpēc varēja vālēt uz nebēdu," viņš stāsta. Pirmā mašīna Dubokam bija VAZ 2101 jeb tā sauktais pirmais žigulis, ar ko nobraukāts apmēram gads. A-Eiropas līderi par automānu vismaz tais laikos nu nekādi nevarēja nosaukt. "Esmu no tiem braucējiem, kas sāka visu no nulles, pat nezināju, ka motorā jālej eļļa iekšā," Artūrs smej. "Braucu, kamēr lūza. Iebraucu servisā, tur man pastāstīja, ka vispār mašīnā tā eļļa esot jālej... Bija visādi joki. Pa ziemu braucu bez ziemas riepām un nokļuvu pirmajā avārijā – pie Rēzeknes iebraucu autobusā. Spiedu bremzes, un... nekas nenotika."

Pēc tam nomainītas vēl pāris ne pārāk lādzīgas mašīnas, bet 1992. gadā noticis "straujš lēciens uz augšu". "Tie bija laiki, kad bija pirmie biznesi un tā tālāk," Duboks ar daļēju nostalģiju atceras. "Vieglā nauda. Tā es tiku pie 1991. gada BMW, kas bija baigais brīnums. Braucu pa Rīgu, cilvēki pat ar pirkstiem rādīja. Laukos iebraucu pie vecāsmātes, un tur no sādžām nāca skatīties, kas tas tāds ir. Auto turklāt bija koši sarkanā krāsā."

Nācās atdot

Kopš tā laika Artūrs automašīnas sācis vērtēt pēc ātruma un praktiskās puses. "Arī tagad man ir vēl otra mašīna – sporta Honda Prelude, 1994. gada ražojums. Tai ir pilns tūnings, un pirms diviem gadiem tā Skonto autoizstādē tika atzīta par vienu no labākajām hondām Baltijā."

Tagad gan auto esot nostāvējis nelietots jau vairāk nekā gadu, bet Artūrs prognozē, ka vasarā varētu ar to atkal izbraukt ielās. "Pēc busa gan ar sporta mašīnu ir ļoti grūti pabraukt, jo tas šķiet kaut kas sirreāls. Tāda sajūta, it kā sēdētu uz asfalta. Turklāt Hondai ir dārgi diski un ir jāapbrauc katra bedre un lūka. Mani tas nogurdina, tādēļ ar to mašīnu var tikai zīmēties – aizbraukt vasarā uz Jūrmalu. Uz šosejas, protams, var vālēt, bet vairāk par kādiem 190 tā tāpat neiet. Un tas ir līdz pirmajai bedrei..."

Duboka auto evolūcija gan nav bijusi tik elementāra, kā varētu iedomāties – mainot vienu labu auto pret nākamo. "To BMW man atņēma!" viņš atminas. "Tai laikā jau viss bija ļoti vienkārši... Kad pirku mersi, man jau sēdēja uz astes, un nācās atdot arī to. Bija jautri."

Nākamais auto, ko Duboks vēlētos iegādāties, ir liels džips vai arī vēl labāks, jaunāks buss. "Varētu pārdot gan šo busu, gan Prelude..." Taču pagaidām pa Rīgas, Latvijas un ārzemju ielām ripo tas pats pazīstamais A-Eiropas buss, kam tiek pievērsta arī diezgan liela fanu uzmanība. Tas gan vairāk attiecas uz Latviju, jo, piemēram, Krievijā Latvijas numurs vien izraisot negatīvas emocijas... "Taču vēl nesen, braucot uz Jūrmalu, viena ģimene mūs apdzina, tad atkal palaida garām, un mazie visu laiku māja ar rokām." Droši mājiet arī jūs.

Duboka auto evolūcija

Pirmais žigulis

Septītais žigulis

Opel Commander

BMW 320

Mercedes 300

Opel Omega (no veikala, 1994. gads)

Honda Prelude (1982. gads)

Opel Kadett

Honda Prelude (1994. gads)

Volkswagen Caravella