Milzis teica uz savu jaunāko brāli: «Paturi tu kalnu, es gribu paskatīties pasaulē.
Vakara pasaciņa: Milzis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
»
Labi. Šis ir ar mieru. Un tā jaunākais brālis ņem kalnu uz pleciem, un vecākais dodas pasaulē.
Visu mūžu viņš bij gulējis uz vēdera un turējis kalnu uz muguras tāpat kā viņa tēvs un tēva tēvs. Un nu viņš stāvēja lejā, liels, kumpains un neveikls. Viņš vāji turējās uz kājām un brīnīdamies skatījās pasaulē. Visas lietas viņam līda acīs. Viss bij tāds strīpains un raibs: ikkatrai lietai bij apkārt varavīksne. Viņš bij kā jauns putns, kura priekšā salūzt čaula, un pasaule ar visām krāsām un skaņām gāžas iekšā noreibušā dvēselē. Aizlicis roku priekš acīm, milzis skatījās tālumā. Sili, kalni un mākoņi. Vējš locīja silus un dzina mākoņus. Vai milzis nu stāvēja mierā? Viņš ierēcās no prieka un devās tālumā svabads, laimīgs un bagāts. Padusē viņam bij zelta gabals, tik liels kā cilvēka galva. 1b viņam bij dāvinājuši labie rūķi par to, ka viņš tik pacietīgi bij turējis kalnu, kur atradās viņu smēdes un mantu kambari.
Milzis gāja, gāja un uzgāja kalnu. Iet nu no kalna lejā, redz viens puika gana aitas.
«Ekur kukainis,» Milzis teica un smaidīja.
Pret sauli ziedēja baltābola pakalne. Zemu pie debesīm gulēja balti mākoņi. Ne zelts, ne sudrabs kalna dziļumā, nekas nebij tik gaišs kā šī pakalne. Milzim gribējās te atlaisties zālē un apskatīties: te laikam sākās tā skaistā pasaule, par ko viņam bij stāstījušas meža laumiņas. Tās klejoja tālu ar vēju, maldinādamas ganus un medniekus, un daudz zināja stāstīt.
«Ei, ei, lielais,» puika kliedza. «Neieguli tik atkal bedri manā norā! Kur jūs, milži, guļat, tur trīs gadi zāle neaug.»
Tas bij liels nebēdnis, un viņam nebij pirmā reize ar milžiem un velniem.
«Klausies, puika, es gribu drusku uzkost. Dod man vienu aitu.»
«Vai, rīma! Veselu aitu! Bet nāc pa priekšu ar mani cīksties. Ja pieveiksi, tad dabūsi aitu, ja ne — tavs zelta gabals būs man»
Milzis skatījās uz puiku kā suns uz skudru, kura rāpo viņam starp izstieptām ķepām. «Ekur kukainis!» milzis brīnījās. Tā būtu mums, ja mēs gulētu zālē un zaļš vaguliņš mūs lielīgi uzrunātu.
«Labi. Iesim skrieties,» milzis teica.
«Ej tu! Kur es ar tevi, tādu lempi, iešu skrieties. Te aiz krūmiem guļ dienas vidu mans jaunākais brālis, tas ies manā vietā.»
Puika pasvilpa. No krūma izskrēja zaķis, un milzis nebij salocījies vien, kad zaķis jau bij gabalā.
Tad milzis paķēra no zemes akmeni un saspieda viņu plakanu. «Nu, vai tu to vari?»
«Tas man nieks. Bet vai tu vari saspiest akmeni tā, ka viņam sula sāk tecēt?»
Un puika izvilka no savas gana kulītes gabalu siera un spieda to tā, ka viņam sula tecēja caur pirkstiem.
Milzis brīnījās vien.
«Vai, kas tu par vāju vīru! Tev jau tik ir, kā tie lielie kauli,» puika smējās. «Vēl reiz es eju, tad Dievs ar tevi.»
Tad milzis ar dusmām grāba akmeni un svieda gaisā. Abi atgāzuši galvas skatījās, kā viņš pazuda debesīs. Pēc laba laika akmens nožvankstēja uz noras.
Bet puika izvilka no azotes putnu un palaida gaisā. «Redz, es iesviedu akmeni pašā Aizsaulē. Tā tu vairs nekad neredzēsi,» puika lielījās.
Milzis gaidīja, kad akmens nāks zemē, bet tik kakls notirpa skatoties: nekā nesagaidīja. Viņš bij pazaudējis.
Atdeva puikam zelta gabalu un gāja tālāk. Viņš gāja ātri un smagi, atstādams zemē dziļas pēdas. Nabaga milzis bij gluži apjucis, un bailes mina viņam uz papēžiem. Viņš meta līkumu, kur arājs ara un gani ganīja. Šiem kukaiņiem bij brīnišķīgas varas. Tas nieks viņam bij atņēmis zelta gabalu un izpostījis viņu līdz pašai serdei. Viņš nu bij kā liels koks ar cauru vidu un neticēja vairs ne savām rokām, ne kājām. Viņš gāja un nezināja, kur soli spert: kad tik atkal neizlien no zemes kāds kukainis un neievelk derībā! Izdzīs vēl trīs sloksnes ādas no muguras, kur tad vairs rādīsies.
Pašķīrās meži un nokalniņi, un milzis izgāja ziedošā Kurzemes klajumā. Te debesis bij tik gaišas un pasaule tik plaša, ka viņam kājas sāka ļodzīties, un viņa ēna smieklīgi dejoja uz sarkanām āboliņa galvām, kas auga cita pie citas, zaļi un kupli piebriedušas laukā. Kā viļņi viens pār otru, tur pacēlās ziedi un lapas, sarkans un zaļš.
Milzis vairs nezināja, kur likt savas lielās rokas. Tās bij tik stipras un smagas, radītas lieliem un grūtiem darbiem, un te bij tik viegls un gaišs, ka bij tīri vai jāizkust. Viņš varēja dzīvot tikai tad, ja viņam bij ko nest. Jo tā nu reiz milži ir radīti. Ka cits nevar panest grūtuma, tā milzis nevarēja panest viegluma. Viņš nokrita āboliņa laukā uz mutes un tālu, kā ķēms, izstiepa savas neveiklās rokas un kājas.
Salda medus dvaša spiedās viņam mutē un nāsīs. Viņš iekodās ar zobiem zemē un raudāja, bet ziedošā zeme smējās par viņa dusmām un smaržoja.
Īgns un satumsis milzis piecēlās un aizvilkās kā mākonis uz vakariem, kur debess malā gulēja tumšzilas ozolu birzes.
Veci, simtgadēji ozoli izstiepa tam pretī savus varenos zarus. Un birzē iegājis, milzis jutās kā starp vīriem, jo ozoli bij viņa augumā. Sadudzis, ķildīgs viņš grieza zobus un šņāca tā, ka lapas bira no zariem. Tad viņš likās ozolos un rāva tos laukā no zemes ar saknēm un svieda pa gaisu. Stiprākos kokus viņš apkampa pa vidu. Viņš cīnījās ar tiem kā ar vīriem un priecājās, ka viņam pretim turas atklāts spēks. Jo viņa bērna dvēsele jau bija nomanījusi cilvēku viltu. Tā viņš plosījās labu laiku, kamēr tālu visapkārt kā jūra ap viņu gulēja zaļš līdums, kur pār saplosītiem zariem un izgāztām saknēm kliegdami bēga prom izbiedēti putni un zvēri. Tad viņš bij atkal reiz laimīgi piekusis un apmierināts soļoja tālāk.
Bet kad nāca vakars un no ciemiem stiepās dūmi, milzim atkal uznāca skumjas. Viņš atcerējās dziļo zemes tumsu, dzirdēja, kā caur šo tumsu skan rūķu laktas un ēzes elpo un dūmi sitas ap labo vīru bārdām un sejām, kuri zilās un sārtās ugunīs kausē zeltu un sudrabu. Visu nakti nedeva miera šie dūmi, kuri likās viņam saldāki par puķu smaržu.
Cik ilgi milzis vēl tā staigāja pa pasauli, par to veci ļaudis nekā nezin stāstīt. Bet kurš bērns gan nebūs dzirdējis par koku rāvēju, kurš klejo, meklēdams darba? Ne vienu silu vien viņš nolīda, ārdīdamies aiz spēka un saduguma, ne vienam laukam vien viņš pirmais izpurināja zemi, raudams kokus ar saknēm. Bet to viņš darīja tikai aiz mokām, tāpēc ka neatrada vairs sev īstas vietas. Tā galā viņš bij gluži nobeidzies. Viņa spēki sāka zust. Un kad viņš reiz izgāja tukšā, neauglīgā smilšu klajumā, tad viņam gribējās zemes, zemes, kas auglīga gulēja tur zem smiltīm un slēpa sevī jaunus kokus un puķes. Viņš nometās zemē un kāri sāka raust sev smiltis uz kakla un pleciem. Un brīnums: zeme atdeva viņam zudušo spēku. Jo dziļāk viņš rakās, jo stiprāks viņš tapa.
Pret vakaru milzis nebij vairs redzams. Bij tikai kalns, kurš kustējās un auga kā milzīgs kurmja cēlums. Tas auga arvienu lielāks, un tad vairs nevarēja manīt, ka viņš kustas. Drīz pa kalna virsu sāka lidot un kniest vēja izmesti dīgļi un sēklas.
Un pēc gadiem tur auga mežs. Putni sēdēja zaros un dziedāja, lapsas raka sev siltas alas; bet milzis gulēja tur dziļi apakšā un klausījās atkal, kā skan rūķu laktas un ēzes elso un dūc. Un viņam bij tik labi, ka viņš baidījās elpot, lai nesatricinātu putnu olas ligzdās un neizbiedētu samīlējušos, kuri sēdēja tur, augšā, zem kāda kupla koka. Milzis aizturēja elpu, un kā maigs vilnis zem krūtīm viņam apstājās laime. Viņā turējās viss kalna svars.
Milzim bij atkal ko nest, viņš atkal dzīvoja pilnu dzīvi un bija laimīgs.
Bet ne koki, ne puķes, ne arī putni nezināja, ka viņi šūpojas uz milža muguras. Jo viņš tur apakšā bij tik kluss, cik kluss top tik aiz lielas laimes.