Tagad viņš ir kinostudijas "Cinevilla" direktors. Tā ir vienīgā šāda privātā filmu ražošanas bāze visā Baltijā, kuru 1998. gadā Jūrmalā, bijušā kinoteātra "Dzintara" vietā nodibināja Aigars Grauba un producents Andrejs Ēķis. Aigars Grauba ir kinostudijas "Platforma filma" direktors. Tās lielākie projekti ir vēsturiskā melodrāma "Baiga vasara" un topošā vēsturiskā drāma "Rīgas sargi". Par šo filmu un tās režisora viedokļa arī šī saruna.

– Patlaban filmēšanas laukumā pieklusums.

– Jā, iestājusies pauze. Filmēšanas pirmā daļa pabeigta. Mēs pārlūkojam uzņemto, sākam montāžu, gatavojamies otrajai filmēšanas sesijai, kura sāksies vasarā, tūlīt pēc Jāņiem. Faktiski piecdesmit procenti no filmas ir uzņemti.

– Varbūt tad ir īstais laiks atklāt, kas uz sirds režisoram?

– Mani gandarī, ka mums izdevies nofilmēt plānoto tā, kā bijām iecerējuši. Filmēšanas laiku var savā ziņā salīdzināt ar braukšanu ļoti lielā ātrumā, un tāpēc jo svarīgāks ir sagatavošanās posms. Filmēšanas mirklī šķiet, ka viss ap tevi apkārt notiek ar milzīgu paātrinājumu. Bet, kad šis process beidzas un kinematogrāfiskā mašīna pēkšņi apstājas, tad kādu laiku gluži vai kā kosmonautam pamazām atkal jāpiemērojas parastai dzīvei un ritmam.

– Vai jūs varat atcerēties situāciju, gadījumu, varbūt kādu redzējumu vai tikšanos, kas deva pirmo impulsu ķerties pie filmas "Rīgas sargi"?

– Uz to pamudināja no mazu impulsu kopuma manī izveidojusies pārliecība. Man vienmēr patikusi vēsture. Jau kopš skolas laikiem. Kaut arī šajā vēsturē tolaik bija daudzas noklusētas lietas. Lai gan dzīvojām režīma apstākļos, nebija jau tā, ka nevarētu tikt pie patiesību stāstošas literatūras. Un dzīvi bija aculiecinieki, mūsu vecāki, vecvecāki. Mēs esam pateicību parādā viņiem par to, ka viņi saglabājuši un mums nodevuši domu par neatkarīgu Latvijas valsti. Tā emocionāli, taktiski ieaudzinājuši. Lai arī skolā mācīja vienu, mēs jau pratām lasīt starp rindiņām un arī saprast, ka esam savu valsti zaudējuši. Kaut arī jaunības maksimālismā un naivumā ne viens vien no manas paaudzes tomēr dzīvoja ar klusu domu, ka zaudēto varētu atgūt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielas vēsturiskas pārmaiņas izdevās piedzīvot mums pašiem. Mēs atbrīvojāmies no padomju impērijas. Kad manās rokās nonāca Andra Kolberga romāns "Pulkstenis ar atpakaļgaitu", bija tā, it kā tavā prātā kas pēkšņi notikšķētu – te ir…

– Tā interesanti, gluži vai ačgārni sanācis – vispirms ar filmu "Baiga vasara" jūs uzņēmāt leģendu par Latvijas valsts brīvības zaudēšanu, bet tikai pēc tam top "Rīgas sargi" – lente par tās izcīnīšanu.

– Varbūt esmu sācis ar tuvāko laiku savā apziņā. Un tuvākais notikums manā emocionālajā pieredzē bija neatkarības zaudēšana. Brīdī, kad apzinājos, ka mums bija sava neatkarīga valsts, un sapratu, ka tā zaudēta, pirmais sev un vecvecākiem uzdotais jautājums bija – kāpēc tā notika? Mums taču bija somu piemērs – cik viņi varonīgi aizstāvēja un nosargāja savu brīvību. Vēsturē lasot, var redzēt, cik varonīgi latviešu strēlnieki brīvprātīgi cīnījās par savu zemi! Tad likās gluži vai neticami, cik mierīgi izkarotā brīvība atdota. Viss ar šiem notikumiem saistītais ir tāda neatrisināta, līdz galam neizrunāta, pat zināmu neirozi izraisoša lieta. Šķita, manī ir kaut kādas personīgas attiecības ar vēsturi, kas prasījās tikt nokārtotas. Un ar šo filmu es cenšos to darīt. Un vēl man šķiet ļoti svarīgi apzināt to tālo notikumu mācības, kas var būt būtiskas tagadnē un nākotnē.

– Bet ja es jautātu jums kā mūziķim – kāda būs filmas "Rīgas sargi" toņkārta?

– Tad mēģiniet iztēloties vai atsaukt atmiņā to iekšējo izjūtu toņkārtu, kāda bija 1991. gada janvāra notikumu laikā Vecrīgā. Es arī neslēpju, kāpēc "Rīgas sargus" savā ziņā vieglāk veidot nekā "Baigu vasaru". Jo domāju, ka mēs paši ar barikādēm Doma laukumā, pie televīzijas, uz tiltiem esam piedzīvojuši ko līdzīgu bermontiādei. Arī 1991. gadā mums katram bija jāpieņem ļoti personisks, ļoti intīms lēmums – iet vai palikt mājās un mīkstām čībām kājās televizora ekrānā vērties, notiks kaut kas vai ne. Mēs to esam pieredzējuši, par to vieglāk runāt. Bermonta uzbrukums Rīgai apvienoja cilvēkus vispirms savas mājas un savas pilsētas aizstāvībai. Un arī visas Latvijas aizsardzībai. Cilvēki noticēja idejai par savu valsti. No vienpadsmit tūkstošiem, kuri sākumā stājās pretim Bermonta karapūļiem, brīvprātīgi pieteicās trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit tūkstoši. Bija pienācis mirklis, kad cīņu par savu pilsētu un valsti cilvēki uztvēra ļoti personiski. Un tajā brīdī Bermonta liktenis bija izlemts. Mēs bijām kļuvuši stipri ar savu pārliecību, ar ticību valsts idejai.

– Kādu, cik labi vēsturi zinošu jūs redzat šīs filmas skatītāju? Vai var vienādām acīm bermontiādi uztvert Latvijas cilvēki un ārzemnieki, kas kādreiz ziņās Baltiju var sajaukt ar Balkāniem?

– Filmas laiks ietver daļu no visas Eiropas vēstures. Tas arī tai bija liktenīgs, neatgriezenisks pavērsiens un pārmaiņu laiks, kad sagruva impērijas un veidojās jaunas valstis. Šis apstāklis varētu ļaut labāk mūsu domu saprast. Protams, tā skrupulozi un ļoti smalki ar šīm lietām būtu jānodarbojas dokumentālistiem un vēsturniekiem. Mūsu uzdevums ir vairāk izstāstīt emocionālu stāstu par to laiku. Būtiskas ir precīzas tā laika detaļas, kam mēs pievēršam lielu uzmanību, vēsturiski fakti un notikumi. Un tomēr tā ir mūsu interpretācija, mūsu dvēseles stāsts par tiem tālajiem notikumiem.

– Jūs sakāt – mūsu interpretācija. Bet vai nebaida skatītājs, kurš īpaši par mūsu tautai jūtīgām tēmām var visai agresīvi saukt: tā nebija!

– Protams, ar ko tādu ir jārēķinās. Tāpat kā ar cilvēku paštaisnumu. Vairāk jautājums ir par to, cik agresīvi tu dažkārt izturies pret apkārtējiem vispār. Izstāstīšu atgadījumu. Savai paziņai Amerikā reiz ievaicājos, sak, vai tad latviešu dziesmu svētkos arī piedalījāties? Viņa atteica nē, un tā savādi novērsās. Jo atmiņā atausa aizvainojums, pāridarījums. Sieviete bija ģērbusies tautastērpā, gājusi pa ielu starp dziedātājiem, aizrāvusies visiem līdzi… Un te pēkšņi skarba balss vai pie pašas auss: kā tu esi saģērbusies?! Šī josta pie šī tautastērpa ir nepareiza! Un tad es domāju: vai tiešām viena novada tautastērpa brunču un jostas (ne)saderība ir tik svarīga, lai kādam cilvēkam sabojātu prieku par piedalīšanos dziesmu svētkos? Ja tas tev ir tik svarīgi, ievēro to. Tā ir tāda traka lieta, ka cilvēki savā prātvērtībā iedomājas zinām visu. Manā uztverē tas liecina par daļēju aprobežotību. Gribētos sagaidīt uzmanīgāku, tolerantāku attieksmi pret apkārtējiem un tiem, kas kaut ko dara. Jo visu jau nekad zināt nevar. Tāpat kā daudzas lietas nekad līdz galam nevar paredzēt.

– Kad pēc jūsu aplēsēm "Rīgas sargi" būs uz ekrāniem?

– Šā gada rudenī.