Pauls Putniņš: «Mūsu ir maz, jābūt gudriem!» (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Saruna ar dramaturgu Paulu Putniņu, kura 1974. gadā sarakstītā luga "Aicinājums uz... pērienu" pirmizrādi piedzīvoja vairāk nekā pēc trīsdesmit gadiem – 2005. gada 13. janvārī Nacionālajā teātrī Edmunda Freiberga režijā.

Vita Krauja: – Varat atcerēties mirkli, situāciju, varbūt gadījumu vai notikumu, kurš toreiz, pirms trīsdesmit gadiem, jums deva impulsu rakstīt tieši šādu lugu? Pauls Putniņš: – Formālais iemesls bija ļoti vienkāršs. Bija izsludināts lugu konkurss par vēsturisku tēmu un es sāku lūkoties atpakaļ savas tautas pagātnē. Apstājos pie 1905. gada, pats sākumā nezinot, par ko rakstīšu... Atkal daudz ko pārdomājot, esmu sapratis, kāpēc gluži vai intuitīvi toreiz pieķēros piektajam gadam. Tagad vēsturnieki 1905. gada revolūciju, kura bija ļoti raiba, preparē, šķetina un graiza pa kārtiņām. Bet mana novada lauku ļaužu, arī manu senču un manis paša izpratnē apzinīgā vecumā tā ienāca kā ārkārtīgi gaiša, augstiem, uzlādētiem ideāliem piepildīta revolūcija. Tā iederējās tajā vēstures ķēdē, kuras aizsākums meklējams 18. gadsimta pirmās puses hernhūtiešu un brāļu draudžu kustībā, kas latviešus ievirzīja tautas apziņā, izglītošanā, caur kuru arī kristietība pretstatā agrāk ar varu baznīcā sadzītu saimnieku bravūrai kļuva organiska, iegūstot izpratni un jēgu. Pēc hernhūtiešu kustības zināmas degradēšanās, ko arī Kaudzītes aprakstījuši "Mērnieku laikos", nāca jaunlatvieši, tad jau augstākā līmenī – jaunā strāva ar Raini un Aspaziju un viņu līdzgaitniekiem un tad – 1905. gada revolūcija ar konkrētām prasībām un izaicinājumu. Esmu dzirdējis, ka pašlaik franči, revidējot līdzšinējo attieksmi, ierosinājuši savu lielās revolūcijas gadskārtu uzskatīt nevis par svinamu, bet straumēm izlieto asiņu dēļ par sēru dienu. Līdzīgu muldēšanu esmu dzirdējis arī še. Bastīlijas ieņemšana ir franču darīšana, bet ap savām lietām mēs nevaram atļauties tādu šmurgāšanos. Jo mēs neesam tāda grandioza piecdesmit vai astoņdesmit miljonu liela tauta, kas var atļauties koķetēt ar lietām, kas mazai tautai ir ļoti nozīmīgas. Laikā pirms 1905. gada revolūcijas Latvijā dzīvoja tik daudz latviešu kā nekad vairs pēc tam, kad mūs bija izšķīdinājušas emigrācijas, izkaušanas un izvešanas. Laikā pirms šīs sacelšanās Latvijā bija visvairāk apstrādātas zemes. Tiem laikiem ieguva visaugstākās ražas. Zeme bija uzlādēta, piepildīta, vēl tam piepulcējot folkloras bagātības, garīgo uzkrājumu, tautas izglītību... viss bija nobriedis, lai mēs paši kļūtu sevis noteicēji. Zeme un tauta brēca pēc brīvības. Tikai – kā to iegūt? Kurš to brīvību, neatkarību, savu valsti mums būtu uz sudraba paplātes pasniedzis, tāpat vien devis? Tikai paši... Cīņa mums bija vienīgais pareizais ceļš. Kā jau tautasdziesmā teikts: "Uz ežiņas galvu liku, sargāj" savu tēvuzem". Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvuzem"..." Mēs nevarējām koķetēt un gaidīt, ka kaut kas notiks pats no sevis. Apkārt draudēja jauni blīvējumi, ar savu ģeogrāfisko stāvokli un daudz ko citu mēs bijām tik iekārojami tajā laikā un joprojām tādi esam. Neviens mūsu mazskaitlīgai tautai brīvību uz paplātes nepienesīs, un vēsture to arī pierāda. Toreiz ar soda ekspedīcijām, melnajām sotņām un tās brašajiem, caram uzticīgajiem un bezgala cietsirdīgajiem kazakiem... Par šīm zvērībām Latvijā 1906. gadā viņiem nežēlīgi atriebās latviešu strēlnieki – toreiz še noslepkavoto dēli – jau Pilsoņu kara laikā Krievijā... Bet manī pašā šī tālā revolūcija dzīvoja ar manu senču redzēto, atmiņās glabāto. Mana vecāmamma no tēva puses Anna Putniņa daudzkārt tika stāstījusi – kad parādījās tautā par melno sotņu iesauktās soda ekspedīcijas, briesmu vēsts ātri izplatījusies pa visu pagastu. Pēc dievkalpojuma baznīcā uz "Kalnakrogu" aizgājušie daudzie baznīcēni tur tika ieslodzīti. Kazaki gribējuši nodedzināt ēku ar visiem cilvēkiem. Šo traģēdiju novērsis vietējais mācītājs, šķiet, uzvārdā Gailītis. Nav zināms, par ko un kā viņš runājis ar sotņu, bet viņam tas izdevies. Kazaki krogā iespundēto cilvēku sadedzināšanu bija iecerējuši kā atmaksu par tā dēvēto Vecpiebalgas kauju. Revolucionāri, bruņojušies galvenokārt ar medību bisēm, bija nocietinājušies slavenajā Vecpiebalgas draudzes skolā un nelaida uz Cēsīm bēgošo Vecpiebalgas muižkungu. Vēlāk atriebdamās soda ekspedīcija uzspridzināja draudzes skolu. Saglabājās tikai tās viens gals, kurā pēcāk mācījās arī mans tēvs Jānis Putniņš. Pirmās Latvijas laikā skolu atjaunoja, tikai atklāt nepaguva. To izdarīja 1940. gadā ienākušie okupanti, tā piesavinoties arī nepelnītus laurus. Pēc ēkas atjaunošanas tautā to sauc par Balto skolu. Tur mācījusies teātra zinātniece Lilija Dzene, arī man bijis tas gods sēdēt šīs slavenās skolas, kas vēlāk nesa "Vecpiebalgas 1905. g. vidusskolas" nosaukumu, solos – no 1946. līdz 1957. gadam. Man nāk prātā piektā gada revolūcijas piecdesmitā gadskārta. Par to mācīja padomju vajadzībām pielāgoti, bet mūs, puikas, vilināja romantika un mēs, skolas pasākuma organizēti, ar laivām braucām uz Ineša ezera salām, kur 1905. gadā bija pulcējušies slepenie politiskie pulciņi "Imanta", tad "Ķirps" – tāds piebaldzēnisks nosaukums. Tajā laikā, kad melnā sotņa jau plosījās Vidzemē, traģēdija notika Vecpiebalgas biedrības namā. Tur bija sapulcējušies revolucionāri un viņiem simpatizējošie. Ieradās soda ekspedīcija un no nama izveda sapulces vadītāju Antonu Salumu – divdesmit četrus gadus vecu draudzes skolas skolotāju, izglītotu, brašu, brīvības ideju pārņemtu jaunekli. Viņu aizveda piecdesmit metrus no nama un nostādīja pie vientuļas egles starp divām Piebalgas kapsētām ceļa malā. Antons Salums bija tik brīvības ideālu pārņemts, ka vēl šajā mirklī viņa lūpas vērās savas pārliecības sakāmajam... Viņu nošāva burtiski pusvārdā. Kad 1946. gadā mamma mani zirga ratos pirmo reizi veda uz skolu, toreiz biju astoņus gadus vecs, viņa uzkalnā pie lielās sašķiebtās egles klusi iedziedājās par tālumā redzamo Balto skolu un vēl kaut ko... Tikai vēlāk uzzināju, kas pie šīs egles noticis 1906. gadā. Pēc Staļina laika beigām, kad vecā egle vētrā bija nolūzusi, tur iekārtoja piemiņas vietu. Tādas, lūk, ir manas zēnu dienu tikšanās ar 1905. gada revolūciju. Vēl pēc gadiem mēs nonācām radurakstos ar Salumiem. Pie mana tēva, lauksaimniecības skolotāja Umurgā un vēlāk Vestienā, ciemos brauca nošautā Antona Saluma vecākais brālis Eduards, tāds sarkanmatis, prātnieciski noskaņots zemnieks. Man, puišelim, bija interesanti daudz ko dzirdēt no viņa un mana tēva stundām garajām sarunām par piekto gadu, Latvijas valsts dibināšanu, Krieviju un okupāciju. Man tagad liekas, ka lugā "Aicinājums uz... pērienu" jaunajā brīvības cīnītājā ieprogrammēts jaunākais no brāļiem Salumiem, kuru visu acu priekšā nogalināja sveši iekarotāji viņa bezkompromisa tīro brīvības ideālu dēļ. – Rainim pieder vārdi: "Un zini: tā augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma." Bet ir arī cita pārliecība: "Nav augsta tā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma." Gods vai drošība? Lepnums, pašcieņa vai pazemojums un izdzīvošana? Kurā – par ideju stāvus mirt gatavā revolucionāra Eduarda vai viņa mātes, izglītotās, gudrās... un savas mājas, mazbērnu dzīvības sargājot uz muižu pēc pēriena labprātīgi aizgājušās Margarietas Ezertēvas – pusē ir lugas autors Pauls Putniņš? – Ap septiņdesmitajiem gadiem, kad tapa šī luga un es iekšēji dzīvoju tā laika notikumos, satiku savu paziņu, kurš it kā starp citu atminējās paaudzēs saglabātu nostāstu. Lūk, bijis patiess gadījums: muižkungs aicinājis zemniekus nākt labprātīgi uz maigu pērienu. Tēvs gribējis pasargāt izglītoto māti no pazemojuma. Revolucionārais dēls ļautu mājai kaut nosvilt, bet kaimiņš klusām ar savu zirgu aizvedis māti uz muižu, lai tikai soda ekspedīcija nenodedzinātu mājas. Ieraudzīju: "Te ir luga!" Pēcāk tiku dzirdējis, ka arī citās muižās pēc 1905. gada revolūcijas zemnieki pazemoti ar šādu aicinājumu ierasties pēc rīkstēm baznīcas priekšā, ja grib izglābties no bargāka soda. Ezertēvu saimnieces Margarietas jaunības mīlestību ar baronu Habihtu un visu pārējo es laikam sacerēju... Kad Līga (aktrise Līga Liepiņa, dramaturga dzīvesbiedre, spēlē Nacionālajā teātrī iestudētajā izrādē. – V. K.) uzzināja, ka rakstu par piekto gadu – viņa plati smaidīja, jo līdz šim biju rakstījis tikai par mūsu dienām. Kad viņa lugu izlasīja, tad vairs nesmaidīja. Līga vispār ir manu lugu pirmā lasītāja. Kad luga 1974. gadā bija uzrakstīta, no kritiķiem saņēmu diezgan lielu nosodījumu par tajā it kā pretēji pieņemtajam paustajām idejām. Visa cilvēku pasaules ētikas pieredze, visi tās uzstādījumi un pamatojumi ir virzīti uz to, ka gods, brīvība, pašcieņa ir tie augstākie jēdzieni, par kuriem varonis cīnās un kuru vārdā mirst. Augsti izveidots cilvēks atdod savu dzīvi par to... Bet mazu tautu priekšā tas atkal ir viens liels apmāns. Krievi, franči, miljonu tautas var lepni izriestu krūti aicināt tūkstošus doties nāvē par ideju, jo, lūk, miljons kritīs, bet desmit miljonu vēl paliks. Taču, kad mūsu ir maz, jābūt citādiem, gudriem. Mēs nevaram tā plātīties un ļaut mūs apšaut un iznīcināt, jo to var viegli izdarīt. Un te iestājas cita realitāte, cita patiesība – latvietis tā veidojies un tāpēc mūsu raksturā ir arī sliktas īpašības, ka nācies pielāgoties, lai izdzīvotu, būt arī dzīves gudram, viltīgam. – Septiņsimt un vēl piecdesmit gadus liekts mugurkauls... – Bet top sīksts. Un izglītojas. Un saglabā sevi pāri plūstošo lielo tautu masu viļņos. Par brāļu draudzēm vēlāk apkopoti fakti ir satriecoši. 18., 19. gadsimtā, kad, piemēram, Francijā tikai puse prata lasīt, Krievijā tādu bija desmit, varbūt divdesmit procenti, Latvijā lasītpratēji latviešu zemnieku vidū bija visi astoņdesmit procenti. Izglītība, gudrība mūs ir glābusi. Man jau arī gribētos uz skatuves redzēt varonīgus cilvēkus, no viņiem iedvesmoties, asarām sariešoties acīs, bet ar prātu mums ir jāsaprot, ka tā nevaram izdzīvot. Arī tagad lielās valstis, īpaši austrumos, ar mums joprojām runā kā absurda teātrī. Te ir tā lugas lielā filozofija: vispirms dzīvs, tad – brīvs. Jo otrādi nevar būt. Un vēl... Cilvēki labprāt it kā dzīvo nākotnē un gremdējas pagātnē, bet vienīgā patiesā iespēja ir dzīvot šodien, piepildīt savu dzīvi tagad, jo tas ir īstais tev atvēlētais laiks. – Šodienas kontekstā luga iegūst vēl citus redzesleņķus. – Septiņdesmitajos mēs dzīvojām zināmā izolācijā un priekšstatu kanonos. Es jau nu gan ar savu piebaldzēna viltību zināju, ko rakstu un uzrakstu savā lugā, bet jautāts būtu varējis sist pie krūtīm: pret caru, pret vācu baroniem kā latvietis kopā ar citiem revolucionāriem par to pašu brīvību, kas nāks! Tā un līdzīgi bijām spiesti runāt un locīties. Un tāpēc, ka brīvības vārds tika nejēgā sasaistīts ar "brīvās un varenās" ideoloģiju, to nobružāja un devalvēja. Toreiz neviens dramatiskais teātris lugu negribēja iestudēt. Skaļi jau ne, bet acīs gan atklāti pasacīja – skatītāji nenāks, jo kam gan interesē uz gaišo tāli saucošie revolucionāri! Varu pateikt lielu paldies Latvijas televīzijai un režisoram Ģirtam Nagainim, kuru interesēja vēsture un ar kuru mēs daudzkārt pārrunājām lugu pirms iestudējuma, ko rādīja daudzas, daudzas reizes televīzijā. Ļoti pieķērusies Margarietas lomai bija Vija Artmane, kura, šķiet, sevi tajā laikā par kaut ko šaustīdama, spēja atklāt šajā tēlā apslēpto patiesību un manu domu par mazas tautas gudrību un ikviena cilvēka dzīves un dzīvības vērtību. Tagad ir citi laiki, mēs esam atvērti, no stereotipiem un žņaugiem brīvi, bet izrādās, ka... tieši pašlaik cilvēks ir visneaizsargātākais. Vislētāk ir atdodama cilvēka dzīvība. Latvijā iet bojā nabadzībā un depresiju izraisītās pašnāvībās, katastrofās un zem automašīnu riteņiem uz ceļiem un cik pragmatiski tas viss tiek izskaitļots... Tāpēc tieši šodien cilvēka dzīves un dzīvības apliecinājums iegūst milzīgu citu jēgu un spēku. Tas it kā iet pret straumi pasaules plūdumam, kura virspusē bango skrējiens pēc naudas, mantas, komforta, dzīves baudīšanas iespējām, kur biznesa aprēķinos un tirgus likumos irst cilvēku likteņi. Pirms trīsdesmit gadiem uzrakstītajā lugā nav mainīts tikpat kā nekas. Vienīgi vārda "revolūcija" vietā, ja nu dažiem tas tā griež ausīs, vairāk skan "brīvība". – Nevar izrādi teātrī salīdzināt ar televīzijas iestudējumu, bet neatminu, ka tajā būtu tā spilgtā aina, kur mācītājs Taupers, deviņos līkumos saliecies, tulko kazaku vadonim barona latviski teikto. Vai šī aina nav tapusi no jauna? – Protams, izglītotais baltvācu barons Habihts zina latviešu, vācu un krievu valodu, bet viņš nenolaidīsies līdz vienam līmenim ar kaut kādu mežoni, soda ekspedīcijas vadoni, kurš tiešām nesaprot nevienu citu valodu kā tikai krievu. Un arī mūsu sadzīvē joprojām dzirdamais vīzdegunīgais "ņepoņimaju" (nesaprotu – krievu v.) saglabājies no tiem tālajiem kundzības laikiem..

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu