Par milžiem — liela auguma cilvēkiem — vēsta daudzas senas hronikas. Tas vedina domāt, ka milži nav tikai fantastiski leģendu un pasaku varoņi. Daudzu tautu mītos, teikās un nostāstos var atrast norādes, ka sensenos laikos dzīvojuši milži. Tās var izlasīt arī Bībelē. «Un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs (Ceturtā Mozus grāmata, 13. nodaļa, 33. pants).» Mitoloģiskās ziņas Milži bija divi ēģiptiešu dievi Sets un Ozīriss, kuri nepārtraukti naidojās un karoja savā starpā. Sengrieķu mitoloģija stāsta par Gigantiem — milžiem, ko zemes dieve Geja radījusi no debesu dieva Urāna asins lāses. Šī cilts sacēlās pret Olimpa dieviem, kas ar varoņa Hērakla palīdzību uzveica dumpiniekus un notrieca tos zemes dzīlēs — Tartarā. Saskaņā ar babiloniešu «Eposu par pasaules radīšanu» šīs civilizācijas augstākā dievība, Bābeles aizbildnis Marduks, bija tik garš, ka augumā pārsniedza visus citus dievus un bija apveltīts ar milzu spēku. Krievu etnogrāfs un ziemeļu tautu pētnieks Vladimirs Bogorazs, kas 19. un 20. gadsimta mijā palīdzēja tām izveidot savu rakstību, monogrāfijā «Čukči» min šīs tautas leģendu par liela auguma cilvēku cilti, kas reiz mitusi sniegotās tundras plašumos. Amerikāņu misionārs no Misisipi štata Elkanahs Vokers 1840. gadā dienasgrāmatā ierakstījis: indiāņi tic, ka pastāv milžu rase, kas mīt kalnos kaut kur rietumos. Indiāņi apgalvo, ka tur tos joprojām varot sastapt, ka milži atstājot pēdas, kas garumā pārsniedz 45 centimetrus. Rietumukrainā joprojām dzied senu guculu dziesmiņu par milžiem, kas kādreiz dzīvojuši Karpatu kalnos. To savā filmā «Aizmirsto senču ēnas» izmantoja kinorežisors Sergejs Paradžanovs. Lūk, dziesmas sākums: «Agrāk dzīvoja te milži — solis versti garš, / Un, kad roku gaisā cēla — debesis spēj skart…» Arī latviešu tautas teikās minēti milži. Viena no tām stāsta, ka Ventas rumba radusies, diviem milžiem kādas ķildas dēļ kautiņā mīdoties. Cita vēsta, ka Zilajā kalnā paši sevi aprakuši divi nāvīgi ievainoti milži, utt. Milži — mūsu laikabiedri Ziņas par milzu auguma cilvēkiem vāc un pēta speciālisti daudzās zemēs. To dara arī poļu žurnālists, ufologs, anomālo parādību un dabas noslēpumu pētnieks Staņislavs Savkevičs. Nesen viņš publicēja savu pētniecisko darbu «Milži. Īss pārskats par varenajiem Zemes saimniekiem». Tajā apkopoti dati par konkrētiem mūsdienās dzīvojušiem (un dzīvojošiem) cilvēkiem, kuru augums krietni pārsniedz vidējo. Oficiāli par visgarāko aizvadītā gadsimta cilvēku tiek uzskatīts Roberts Peršings Vodlovs no Oltonas pilsētas Ilinoisas štatā ASV. Viņš piedzima 1918. gada 22. februārī, nomira 1940. gada 15. jūlijā. Gadu pirms nāves šis cilvēks ar proporcionālu miesas būvi bija 272 centimetrus garš, svēra 223 kilogramus un nēsāja 69. lieluma apavus. Par visgarāko sievieti līdz pat šim brīdim uzskata Ķīnas zemnieci Sen Hungliņu (Zeng Jinlian) no Hunaņas provinces. Viņa piedzima 1964. gada 26. jūnijā, nomira 1982. gada 13. februārī. Sievietes augums bija 248 centimetri. Zināmi arī citi cilvēki ar visai iespaidīgiem «gabarītiem»: amerikāņi Džons Viljams Rogans (1871–1905) — 264 centimetri, Džons F. Kerols (1932–1969) — 263 cm, Dons Kohlers (1925–1981) — 249 cm, Bernards Koijens (1897–1921) — 248 cm, soms Vaino Muljurinne (1909–1963) — 251 centimetrs. Kauli — vairāk nekā spējam iedomāties Mūsdienās cilvēkus ar tādu augumu uztver kā kaut ko ārkārtēju un neparastu. Taču ir pamatotas aizdomas, ka tālā pagātnē ļaudis ar šādu un pat krietni garāku augumu nemaz nebija tik reta parādība. Kas ļauj to apgalvot? Pirmkārt, tieši «lietiskie pierādījumi» — mūsdienu cilvēka priekšteču atliekas, kas izceļas ar savu neparasto lielumu. Daudz zināms par šādiem atradumiem Ķīnā, Javas salā Indonēzijā, Transvālas provincē Dienvidāfrikā utt. Pētījumi apstiprināja, ka Ķīnas dienvidos agrā paleolīta laikmetā (apmēram pirms pusotra miljona gadu) dzīvoja seno cilvēku — pitekantropu — rase, kuras pārstāvju vidējais augums bija trīs, sešas reizes lielāks nekā mūsdienu cilvēkam! Taču ir arī mazāk zināmi atradumi, kā arī dokumentālas liecības par tikšanos ar cilvēkiem milžiem. Sahāras tuksnesī uzieta sena nekropole ar sešus metrus gariem apbedīšanas kambariem. Speciālisti aprēķinājuši, ka te apbedīto cilvēku augums pārsniedzis trīs metrus. Trapāni pilsētā Sicīlijas ziemeļrietumos 14. gadsimtā uziets 9(!) metrus gara cilvēka skelets. Šodien pētnieki domā, ka tas varētu būt mītisko vienacaino milžu ciklopu valdnieka Polifēma skelets. Ļoti lielus kaulus 1577. gadā atrada Šveices pilsētā Lucernā. Tie izrādījās 5,8 metrus gara vīrieša skeleta daļas. Bet 1613. gadā Šamonas pils kapenēs atrada 7,6 metrus gara milža atliekas. Apbedījumā bija arī dažādas monētas un medaļas, bet sienu rotāja gotisks uzraksts «Karalis Tentobohtuss». Ir aizdomas, ka kapenēs apbedīti kimbru (ģermāņu cilts, kas 2. gadsimta p. m. ē. beigās kopā ar teitoņiem iebruka šajā zemē) vadoņa pīšļi. Anglijas arhīvā glabājas nostāstu un leģendu apkopojums «Alerdeilas senās leģendas un notikumi». Tajā runāts par vairāk nekā 4,5 metrus gara karavīra apbedījumu. Apglabātais gulējis pilnā kaujas ietērpā. Blakus — zobens un kaujas cirvis. Zobens bijis aptuveni divus metrus garš ar 45 centimetrus platu asmeni. Atrastos pīšļus pārbedīja un virs kapa uzstādīja piemiņas zīmi — vertikālu akmens stēlu. 1895. gada beigās angļu žurnāls «Strand» rakstīja, ka 1895. gadā kāds misters Daijers, meklējot dzelzsrūdu Īrijas pilsētas Sentpatrikas tuvumā, uzdūries mumificētām īsta milža mirstīgajām atliekām. Tas izrādījās 3,6 metrus garš radījums, kura kājām bijuši seši pirksti! Atrasto mūmiju demonstrēja Dublinā, Liverpūlē, Mančestrā un Londonā. Patlaban sarkofāgs ar milža atliekām atrodas Anglijas dzelzceļu pārvaldē. Daudz līdzīgu atradumu bijis arī Jaunajā pasaulē. Kad 1874. gadā Ziemeļkarolīnas štatā būvēja dzelzceļu, strādnieki uzgāja apbedījumu. Tajā bija daudz ļoti liela auguma (2,5–3 metrus garu) cilvēku skeletu. 1912. gadā ASV Viskonsinas štatā pie Delavana ezera atrada astoņpadsmit milžu skeletus. 2,5 metrus garu cilvēku kaulus nesen no zemes izraka Minesotas štata Dresbahas pilsētas apkaimē. Tā paša štata Klīrvoteras pilsētiņas tuvumā atrasti septiņi milzu skeleti, kuru īpašnieki bija apbedīti ar galvu uz leju. 1988. gadā slavenajā Nāves ielejā Mohāves tuksnesī Kalifornijas rietumos zinātnieki izcēla no zemes pārakmeņojušos 2,5 metrus garas sievietes skeletu. Nedaudz tālāk uz dienvidiem — Meksikā, Sonoras štatā, 1930. gadā kalnrači uzgāja senu kapsētu ar vertikāliem apbedījumiem. Mirušo augums pārsniedza 2,5 metrus. Savukārt Čīlē, 150 kilometru attālumā no Santjago, 1970. gadā kāds zvejnieks izvilka no jūras dibena skeletu, kas bija piederējis 238 centimetrus garam cilvēkam. Venecuēlas dienvidaustrumos, netālu no Taramē pilsētas Sjerra Parakaimas kalnu masīva pakājē, atrodas visā pasaulē pazīstamais «Izkrāsotais akmens». Senas vietējo indiāņu leģendas vēsta, ka tas ir Baltā Milža kapakmens. Milzis sensenos laikos dzīvojis šajā apvidū. Nesen vietu ap akmeni izpētīja arheologs profesors Homets. Viņš atrada tur divus cilvēku galvaskausus, tie nepiederēja mongoloīdu rasei, kas apdzīvoja pirmskolumba Ameriku, bet bija ar izteiktām eiropiešu pazīmēm. Taču galvenais — abi galvaskausi piederējuši visai iespaidīgu apmēru cilvēkiem. Vēsturiskas liecības un seni ieroči Lielajiem ceļotājiem izdevās arī pašiem savām acīm skatīt varena apjoma cilvēkus. Spāņu jūrasbraucējs Fernando Magelāns Sanhuliāna līcī pie Patagonijas krastiem (Argentīnā) personīgi tikās ar milzi, kam pats sniedzās tikai līdz jostasvietai. Magelāna ļaudis sagūstīja divus šādus milžus ar mērķi aizvest tos kā dāvanu karalim Kārlim I. Diemžēl važās iekaltie iezemieši neizturēja garo braucienu pāri okeānam un nomira. Līķus pārmeta pār bortu. Pazīstamais angļu korsārs un jūrasbraucējs viceadmirālis Frānsiss Dreiks sava pasaules apceļojuma laikā (otrais pēc Magelāna visā kuģniecības vēsturē) 1578. gadā kuģa žurnālā ierakstīja, ka viņa ļaudīm Patagonijas krastos notikusi sadursme ar aborigēniem, kuru augums bijis ne mazāks par 2,8 metriem. Par to, ka senatnē milzu auguma cilvēki bijuši nevis ārkārtēja, bet pavisam ikdienišķa parādība, liecina apjomīgu akmens ieroču un darbarīku, kas nekādi nevarēja derēt parasta auguma cilvēkiem, atrašana arheoloģiskajos izrakumos. Sīrijā pie Sāfītas pilsētas arheologi atklāja seno cilvēku apmetni, kas piederēja tā dēvētās Ašelas kultūras agrā paleolīta laikmetam. Tur atrada akmens dūres cirvjus, kas svēra 3,8 kilogramus. Savukārt Marokā atrastais cirvis sver 4,2 kilogramus, ir 32 centimetrus garš un 22 centimetrus biezs. Cilvēkam, kas spētu paņemt rokā šādu cirvi, jābūt vismaz četrus metrus garam. Šie un virkne citu atradumu ļāva vēsturniekam un arheologam doktoram Lovisam Burkhalteram 1950. gadā «Beirutas muzeja žurnāla» lappusēs paziņot: «Jāsaka — milzu auguma cilvēces pārstāvju eksistenci Ašelas kultūras laikā var uzskatīt par pierādītu faktu.» Kas cēla senās būves? Zinātnieki un speciālisti vēl līdz šim brīdim nav nonākuši pie vienota secinājuma, kā uzceltas slavenās Ēģiptes piramīdas. Vislielākās no tām — aptuveni 2600. gadā p. m. ē. uzceltās Heopsa piramīdas — akmens bloki sver no 15 līdz 100 tonnām katrs. Bet valdnieka atdusas telpā griestus veido monolīta 70 tonnas smaga sarkanā granīta plāksne. Taču visus šos blokus var uzskatīt par niecīgiem salīdzinājumā ar skaldīta akmens bluķiem no Maču Pikču mūsdienu Peru teritorijā. Šo milzeņu garums pārsniedz sešus metrus, platums — trīs metrus. Savukārt arī akmens bloki no Peru nemaz nešķiet milzīgi uz to akmens plākšņu fona, no kurām pirms 4000 gadiem uzcelts templis Baalbekā (mūsdienu Libānas teritorijā). Tā pamatos likti ap 750 tonnu smagi bluķi. Pasaulē ir arī citas milzu celtnes un būves, kuru tapšanas tehnoloģija joprojām nav līdz galam atminēta. Te kā pirmā jāmin Stonhendža Anglijā. Tās vecums — aptuveni 4000 gadu. Būve veidota no vairākiem simtiem akmens bloku, kas sver apmēram 30 tonnu katrs, bet atvesti tie no vairāk nekā 400 kilometru liela attāluma. 1772. gadā holandiešu jūrasbraucējs Jēkabs Rogevens Klusā okeāna austrumu daļā atklāja vulkāniskas izcelsmes zemi, ko nosauca par Lieldienu salu. Viņš atrada uz tās tikai aptuveni 200 iedzīvotāju, toties gandrīz 600 milzīgu skulptūru, kuru svars pārsniedza 50 tonnas. Augsne salā bija neauglīga un likās, ka te nekad nebija auguši tādi koki, no kuriem varētu uzbūvēt sastatnes vai veltņus šādu akmens masu pārvietošanai. Kas un kā pārvietoja šos akmens monolītus, uzstādīja tos vajadzīgajā vietā, veidoja ciklopiskas būves? Bet varbūt senie meistari bija «celtniecības materiālam» atbilstošā lielumā. Proti, no tādu ļaužu sugas, par kurām jau runājām? 3–4 metrus gariem spēkavīriem ir krietni vieglāk tikt galā ar šādiem akmens milzeņiem nekā cilvēkiem ar mūsdienu proporcijām. Kas attiecas uz Lieldienu salas milzu skulptūrām, tad daži pētnieki un teozofi — J. Blavatskas mācības sekotāji — ir pārliecināti, ka tās nav cēluši mūsdienu tipa cilvēki, bet gan tālā senatnē pastāvējuša Lemūrijas kontinenta iedzīvotāji. Lemūrija, pēc viņu domām, savulaik aizņēmusi ievērojamu daļu mūsdienu Klusā un Indijas okeāna teritorijas. Pēc dabas katastrofas kontinents nogrimis. Viss, kas no tā palicis virs ūdens, ir Lieldienu sala. Par pamatojumu šim apgalvojumam var kalpot Lieldienu salas iedzīvotāju leģendas. Tajās figurē milzis Voke, kas iznīcinājis Lielo zemi, no kuras pāri palikusi tikai šī sala. No tā laika salu sāka dēvēt par Pito-o-te-Henua – Pasaules nabu. Interesanti, ka milzis ar tādu pašu vārdu ir arī Marķīza salu iedzīvotāju teiksmu varonis. Taču tās no Lieldienu salas šķir vairāk nekā 4000 kilometru. To, ka reiz uz mūsu planētas mituši milži (mūsu izpratnē), var uzskatīt par pierādītu faktu. Pētniekiem — arheologiem, vēsturniekiem, antropologiem — atliek tikai noskaidrot, vai seno cilvēku dižais augums bija ikdienišķa vai ārkārtēja parādība. Eksistējošie fakti, uz kuru pamata veidota arī šī publikācija, liecina, ka reiz uz Zemes mitusi milžu rase.