Liepupes pagastā vētra dažos posmos nopostījusi ceļu gar jūras krastu un vairākas mājas patlaban ir transportam nepiebraucamas. Ar pašvaldības vadītāju Kārli Treiju dodamies uz piekrasti līdz Pidām, nogriežamies pa labi un izlīkumojam pa ceļa posmu, ko tikai pagājušajā vasarā pašvaldība te izbūvēja.
Liepupes pagastā zemes kļuvis mazāk, līcis – plašāks
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Abās pusēs izveidotie notekgrāvji, caurtekas un šķembu klātne to pāris kilometru garumā paglābusi no iznīcības, jo ūdens vētras laikā skalojies pāri un apklājis pļavas. Pie Jansonu mājām atstājam automašīnas, jo tālāk var pārvietoties tikai kājām - ceļa nav. Skats ir iespaidīgs: daudz akmeņu, krūmi, koki, saknes, lielāki un mazāki baļķēni un - ak, vai! - plastmasas pudeļu un sadzīves atkritumu klājiens. Vētra atklājusi bezatbildīgo atpūtnieku pamesto, kāpu smiltīs norakto, arī jūrā ieskaloto cūcību. Pie Lāču bākas un abiem tuvējiem dzīvojamiem namiem valda īsta postaža: izjauktas malkas grēdas, dēļi, izsvaidītas saimniecībā piederošās lietas, bet neviens vēl nav sācis to piekopt. Dažus metrus tālāk apgāzts pludmalē uzstādītais vasarnieku namiņš. - Nav sliktuma bez labuma, - teic priekšsēdētājs, norādot, ka orkāns papostījis nelikumīgo būvniecību. Mājele - klajš, bezkaunīgs spļāviens pret kāpu aizsargjoslas likumu un dabas aizsardzību, jo piedevām nodrošināta ar visām komunikācijām - ūdeni, gāzi, pat tualeti. Tās caurule dažus metrus tālāk ievadīta smiltīs ieraustā plastmasas mucā, viss zelts sūcies zemē un tepat vien skalojies. Nelikumīgais būvnieks slapstoties un izvairoties no atbildības, tomēr viss liecina, ka tā jāprasa zemes un dzīvojamās mājas īpašniekiem, kuri, kā vēlāk uzzinām, te uzturoties nedēļas nogalēs. Pārsimt metru tālāk pie Migliņām, nokopjot postījumus, sastopam Baibu un Zigurdu Muižniekus, arī tūjieti Vladimiru Pogodinu. Abi vīrieši ir piekrastes zvejnieki, bet nu jūra tos pamatīgi sāpinājusi. No 4 laivām palikušas vairs tikai 2 bleķa, akmeņu un viļņu saplosīts krastā guļ lielās koka laivas vraks. Tā bija vērtīgākā, un Zigurds, kurš visu mūžu braucis jūrā, ir satriekts līdz sirds dziļumiem: - Laivas uzvilku krastā uz zemes. Naktī ap trijiem izgāju paskatīties, tās vēl bija savās vietās pie ceļa, bet viļņi nāca ar tādu spēku, ka kājas sapinās, nokritu zemē, ūdens rāva jūrā un domāju - beigas būs. Par laimi, satvēru laivas trosi, tas mani izglāba. Kad Zigurds atgriezies mājās, sacījis, ka ārā ir elle... No rīta mazā gaismiņā viņš vēlreiz nācis skatīties un satriekts ieraudzījis, ka ceļa vietā ir tikai smiltis, bet kocene saplosīta, tāpat kā viena no metāla kastēm, kurā glabājās stāvvads. Tas otrdien bija smiltīm apbērts. Norādot uz Migliņu pagaidu dzīvojamo namiņu, vaicāju Baibai, vai vētras laikā viņa tajā nav jutusies kā kuģī? - Kā braucošā tramvajā, - atbild saimniece un stāsta, ka māja drebējusi un raustījusies, viļņi situšies logā. Kopā ar Baibu un Zigurdu bijuši 3 mazbērni. Par viņiem saimniece raizējusies visvairāk, visu nakti pavadījusi neizģērbusies, gatavībā - ja norautu jumtu, lai ar bērniem varētu glābties mežā. Mazais namiņš šo pārbaudījumu izturējis godam, jo Zigurds to būvējis ar apdomu, pieļaujot vētru iespējamību. Muižnieki neraizējas par to, ka kļuvuši nepiebraucami. Kā zinādama, Baiba iepriekš iepirkusi pavairāk maizes, pārtiku piegādāšot bērni, un to gabalu līdz ceļam varot noiet arī kājām. Prātu nodarbina laivas zaudējums, bez tās Zigurds palicis kā bez rokām. Tagad šeit, tāpat kā pārējā krasta joslā, zemes kļuvis mazāk, bet jūra pienākusi par saviem 10 metriem tuvāk. Tālāk ceļš vijies gar stāvu krastu pakalnā. Tam pieslienas Ilzes Jurkānes perfekti sakoptais īpašums ar akmeņiem nostiprinātu krasta joslu. Tas ir vienīgais posms šajā pāris kilometru garumā, kur ceļš saglabājies nenoārdīts, sasvērusies vien augstā koka sēta. - Lūk, ko nozīmē krasta aizsardzība. Jurkāni paši saveda akmeņu kravas, tāpēc ceļš ir saglabājies, - norāda K. Treijs un spriež: ja visi zemju iepircēji, rīdzinieki, būtu tik tālredzīgi, tad posta būtu mazāk. Aiz tā, kā ar nazi nogriezts, seko krass pārrāvums. Vairāku metru dziļumā rēgojas caurteces caurule, bet viņā pusē ūdens aptuveni par metru aizskalojis irdeno zemes kārtu un atsedzis mālu, tāpēc rīdziniekiem piederošais īpašums Saules rifi ir atgriezts, tāpat kā Stiebru mājas kādu gabalu tālāk. Atceļā K. Treijs stāsta, ka zemnieks, pagasta deputāts Juris Kalniņš trešdien sākšot darbus, lai līdz nedēļas beigām nostumtu krūmus un izmešus, kur vajadzīgs, pašvaldība sagādāšot granti, lai ierīkotu pagaidu ceļu. Tad 4 mājas kļūs piebraucamas. Deputāti ārkārtas sēdē jau lēmuši, kur pagasta plānojuma kartē jāizraugās vieta jaunam ceļam, spriežot, ka tas jābūvē viņpus 300 m aizsargjoslas. Diemžēl šis nav vienīgais izpostītais piekrastes ceļa posms. Tas pats noticis uz Ķurmraga pusi, bet Tūjā nobrukušā krasta dēļ vairāki dzīvojamie nami pietuvojušies līcim draudoši tuvu, tāpēc steidzami jādomā par krasta nostiprināšanu. Lūgts aplēst zaudējumus, K. Treijs saka: - Tie ir tik lieli, cik 4 km garumā izmaksā jauna ceļa būvniecība, ierēķinot krasta nostiprināšanu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, viss varētu maksāt pusmiljonu latu.