"Franču grupa” un mākslinieks Kurts Fridrihsons

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Šķiet, ka stāsts par “franču grupu” laiku pa laikam jāizstāsta vēlreiz. Labs iemesls tam ir Francijas Kultūras Centra Rīgā un Latvijas Okupācijas muzeja sagatavotā izstāde “Franču grupa un mākslinieks Kurts Fridrihsons”.

Skaidrības labad jāpiemetina, ka mākslinieku Kurtu Fridrihsonu tajā pārstāv nevis mākslinieks savas radošās biogrāfijas triumfā vai kādā izteiksmes pilnskaņas un pabeigtības fāzē, bet cietumnieks, nometnes gūsteknis ar daļu no gulagā skicētajiem, zīmētajiem darbiem, kas viņam pašam nebija nekādi zīmējumi vai mākslas fakti, bet garīga pašterapija, arī dienasgrāmata, arī vēstījuma forma uz mājām.

Jāsāk ar to, ka jēdziens “franču grupa” neatbilst tā jēgai un vienmēr liekams pēdiņās. Nekādas organizētas grupas politiskā nozīmē nebija. Tas ir čekas dots apzīmējums draudzīgam, samērā plašam domubiedru lokam ar pastāvīgu kodolu, kurus 20. gs. četrdesmito gadu beigās vienoja mīlestība uz Franciju un franču kultūru, taču slaveno pirmdienu tematiskajos apvāršņos ienāca daudz plašāks garīgais spektrs.

Kurts Fridrihsons bija šo domubiedru iedvesmotājs, arī iniciators. Pulcēšanās forma – atvērtās durvis privātā dzīvoklī tieši un gandrīz protokoliski atgādināja slavenos franču salonus. Katrs varēja līdzi ņemt kādu paziņu (tā arī bija nodevības augsne). Uzstāšanās, vienmēr kāds referāts vai apcere par kādu kultūras garu, sarunas, strīdi, viegla saviesība. Albērs Kamī (viņa filosofijā, šķiet, iemīlējušies un no viņa personības apreibuši bija vai visi, daži, to skaitā Fridrihsons, – uz mūžu), Gandijs, Mikelandželo, Vrubelis, Martins di Gārs, Sartrs, Ekziperī, Tolstojs, neskaitāmi citi. Taču dzelzs aizkaram un čekai bīstamākais izrādījās Andrē Žids, ko Fridrihsons bija saticis Latvijas brīvvalsts laikā Francijā, un okupētajā Latvijā viņa nelegālais darbs “Atgriešanās no Padomju Savienības”. Tajā izteiktā kritika par PSRS pastāvošo režīmu bija izšķiroša.

Protams, ka tā bija cita Francija un cita franču kultūra, nekā to pierasts uztvert 21. gs. sākumā. Protams, ka šos cilvēkus (Maiju Silmali, Elzu Stērsti, Ievu Lasi, Mirdzu Ersu, Skaidrīti Sirsoni, Mildu Grīnfeldi, Alfrēdu Sausni, Eleonoru Sausni. Arnoldu Stubauu, Irīnu Stubauu, Gustavu Bērziņu, Miervaldi Ozoliņu u. c., to skaitā tikai reizumis ieklīdušos – Lilitu Bērziņu, Mirdzu Ķempi, Mirdzu Bendrupi, Voldemāru Sauleskalnu) vienoja nostaļģija par brīvo pasauli, par kādreizējiem ceļojumiem, studijām un franču valodas tiltiem uz to kultūru, kura, revolūcijas nedziestošā patosa sentimentalizēta, bija un palika simbols brīvībai. Bet viņu interešu loks aizsniedzās arī tālāk par franču kultūras dārgumu iedvesmotajām diskusijām un publiskajām pārdomām. Tika tulkots, medīts, rakts un kopā lasīts it viss, kas varēja palīdzēt sprostā elpot. Vienlaikus satikšanās centrā it bieži bija arī aktuālākie notikumi teātrī, mākslā, literatūrā Latvijā. Informācijas ķīmiskā reakcija ar apspiesta, aiz dzelzs priekškara elpojoša cilvēka apziņu un garu ir bīstama. Represijas sākās labi sen pirms apcietināšanas un tiesas spriedumiem par “dzimtenes nodevību”, kas nozīmēja 25 gadus izsūtījumā. Tās bija visu okupācijas laiku tradicionālās cilvēka laušanas un apklusināšanas metodes – klaja, ņirdzīga kritika, atbīdīšana no jelkādām publiskām izpausmēm, noklusēšana.

Fridrihsona mazo, varonīgo zīmējumu esamība (tāpat augsto, nenoārdīto kritēriju dramaturģija intīmajās vēstulēs sievai no Sibīrijas) apliecina cilvēka dvēseles un gara neapjaustās un “normālos” apstākļos bieži vien nenodarbinātās, neizmantotās rezerves. Dienu no dienas. Ar ogli, pat sodrējiem, ķieģeļa lauskām viņš zīmēja pusotru gadu, kamēr nebija iespējams saņemt krāsas no mājām. Nepadošanās akts. Izdzīvošanas, esamības apliecinājuma akts – katru dienu. Tehnisko līdzekļu minimums izkopa to nospriegoto, krāsu intensitāti atskaņojošo un pat manipulējošo gleznotāju, kādu pazīstam viņu ikonogrāfiskajā statusā. Tolaik tā ir tikai koncentrēšanās, milzīga izteiksmes mobilizācija, kad nav no svara, ko ļaut rokai veidot – tuksnesīgu horizontu ar elektrības stabiem kā vienīgo vertikāli eksistenciālajā klajumā vai maigas, gandrīz saldas sejas – vīzijas no pazaudētās paradīzes laikiem. Vai pavisam reālistiskus portretus (simtiem ieslodzīto portreti ceļoja uz viņu mājām fotogrāfiju vietā). Vai arī – no sāpēm saldas dzimtenes ainaviņas – miniatūras ar tuvinieku siluetiem kā zīmēm zudinoša laika palos. Pat personību kropļojošā nebrīvē viņš savus apvāršņus plēsa vaļā – jau tad aizsākās turpmāk vienmēr klātesošie klejojumi antīkajā kultūrā, arābu pasaules šķautņu vizuālajā valdzinājumā, Rietumeiropas kultūras reminiscencēs, par ko liecina gan Itālijas ainavas, gan skandināvu un spāņu svītas.

“ ...māksliniekam ir savs tornis. Varētu vienkārši teikt – skatu tornis. Bet varbūt arī cietoksnis. Māksliniekam jābūt apbruņotam, viņš tik bieži ir bijis mērķis uzbrukumiem, izsmieklam un nicināšanai. Bet mākslinieks stāv ārpus tās arēnas, kurā laikmets izcīna savas kaujas. Ja viņš ir savā skatu tornī, bet tomēr arēnā – kaut kā nokļuvis ( ‘tikai muzikants”), viņš ir upuris ( vai vēlāk varonis, kam iets garām), bet varbūt arī lieks. Drīzāk pagrīdes, pretestības dalībnieks. Dekabristos, franču pretestības kustībā un arī “franču grupā”, – tā rezumēja Fridrihsons daudzus gadus pēc izsūtījuma.

Uz augšu