Šoreiz, atskatoties uz spilgtākajiem notikumiem sportā, "Nedēļa" izvēlējās pieminēt trīs Latvijas stipriniekus, kuri savā ziņā simbolizē gan mūsu spēku sportā kopumā, gan to potenciālu, kādu mums vēl ir iespēja parādīt, — mēs esam stipri.
Trīs Latvijas stiprinieki (10)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viktors Ščerbatihs, Raimonds Bergmanis un Raivis Vidzis — šos vārdus, runājot par Latvijas spēkavīriem, gribas īpaši izcelt, lai gan patiesībā stiprinieku Latvijā ir krietni vairāk. Lāčplēša zemē vienkārši citādi nevar būt. Ikvienas sacensības — nav svarīgi, zem kuras organizācijas karoga rīkotas, — to tikai lieku reizi pierāda. Viktors, Raimonds un Raivis šajā rakstā nav salikti ranga secībā, jo objektīvu rangu izveidot šiem trim sportistiem nemaz nav iespējams. Bergmaņa un Vidža varēšanu, tiesa, samērot būtu vieglāk, jo abi piedalās spēkavīru sacensībās un tajās programma lielākoties ir līdzīga. Starp citu, nav izslēgts, ka nākamgad varētu notikt divcīņa starp abiem, un jau tagad var paredzēt, ka tā izraisītu milzīgu interesi (Raimondam tikai jāsadakterē izoperētā roka, ko viņš smagi savainoja vēl Sidnejas olimpiskajās spēlēs). Bet vai var salīdzināt, piemēram, Ščerbatiha olimpisko sudraba medaļu un Vidža iegūto pasaules kausu spēkavīru sacensībās? Nē! Un to arī nevajag darīt. Var tikai priecāties, ka mums tādi spēkavīri ir, ka mums ir gan smagsvaru olimpiskais "sudrabs", gan pasaules kauss, gan pie mums pirmo reizi risinājās pasaules labāko spēkavīru sacensības, kurās vienu no galvenajām lomām (kā rīkotājs — varbūt pat pašu galveno!) spēlēja Bergmanis. Un vēl mums ir Mareks Leitis, Guntis Kusiņš, Rolands Gulbis, Agris Kazeļņiks un vairāki citi spēkavīri. Trīs minētie aizvadītajā gadā vienkārši izcēlās visvairāk, turklāt katrs no viņiem pārstāv it kā savu "novirzienu"… Ščerbatihs — sapņa piepildījums Olimpiskajā Atlantā pirms vairākiem gadiem dobelnieks Viktors Ščerbatihs starp smagsvariem bija jaunākais (nepilni 18 gadi), taču svarcēlāju aprindās par viņu jau runāja kā par vienu no talantīgākajiem sava vecuma sportistiem — divus gadus pirms Atlantas trenera Eduarda Andruškeviča audzēknis ieņēma otro vietu Eiropas junioru čempionātā. Uz savu konkurentu fona Viktors arī tagad neizceļas ar varenu augumu, bet toreiz Atlantā viņš bija arī vēl nedaudz sabijies. Viktors cēla B grupā, vakarā klāt tika pierēķināti A jeb spēcīgāko grupas rezultāti, un Viktoram sanāca 10. vieta. Debijas reizē — labi. Simboliski, ka pirms Viktora 9. vietu ieņēma mūsu tolaik spēcīgākais svarcēlājs Raimonds Bergmanis. Pēc četriem gadiem Sidnejā par Ščerbatihu jau runāja kā par vienu no medaļas pretendentiem, jo divus gadus pēc kārtas viņš bija ieņēmis trešo vietu Eiropas čempionātā, divreiz tika iegūta trešā vieta arī pasaules čempionātā, taču… Viktors bija šokā par tiem rezultātiem, kādus Sidnejā sasniedza irānietis Hoseins Rezazade, vācietis Ronnijs Vellers, krievs Andrejs Čemerkins un katarietis Džabers Salems. Tas viņu izsita no sliedēm — sāpīgi bija apzināties, ka pats tādiem smagumiem neesi gatavs, taču tik un tā — 6. vieta summā bija lielākais Latvijas svarcēlāju panākums olimpiskajās spēlēs kopš Vasilija Stepanova otrās vietas 1956. gadā Melburnā. Viktors solīja pēc četriem gadiem Atēnās "atriebties", taču tālākie notikumi risinājās tā, ka zem liela jautājuma bija pat Viktora piedalīšanās Atēnu olimpiskajās spēlēs… Joprojām biezā miglā tītas ir vairākas detaļas par Ščerbatiha pieķeršanu dopinga lietošanā Labas gribas spēlēs 2001. gada septembrī. Viņš pats joprojām ir pārliecināts par sazvērestību, un Viktoram ir vairāki jautājumi, uz kuriem dopingotāju ķērāji joprojām nav atbildējuši. Var jau teikt, ka viņiem nav jātaisnojas un nav jāatbild uz visiem "vainīgo" jautājumiem, taču tā vien liekas, ka šoreiz vienkārši nebija, ko atbildēt… Bet dzīvē Ščerbatihs varēja runāt un zvērēt, cik grib, un tikai pēc trim gadiem Atēnās viņam bija iespēja visai pasaulei pierādīt, kas viņš patiesībā ir. Viktors stipri mainījās kā cilvēks. Viņš it kā dziļāk "iegāja sevī" — varēja ar mazpazīstamu cilvēku runāties, smieties, bārstīt jokus, bet — neko būtisku tā arī nepateikt. Viņš kļuva piesardzīgāks, nosvērtāks un gudrāks... Ne velti mēdz teikt, ka labākā dzīves skola ir pati dzīve… Pēc diviem gadiem uz paaugstinājuma atgriezās cits Ščerbatihs, un to pamanīja arī konkurenti. Atēnās Viktors cēla svaru stieni tik pārliecinoši, cik pārliecinoši tamlīdzīga mēroga sacensībās viņš to vēl nekad nebija darījis. Jau pēc raušanas un — it īpaši — pēc pirmā piegājiena grūšanā kļuva skaidrs, ka Viktoram šeit ir tikai divi pretinieki — Rezazade un... svaru stienis. Nepārspēja viņš tikai irānieti. Pēc sacensībām Viktoru gandrīz divas stundas pie izejas no smagatlētikas halles gaidīja viņa uzticīgākais līdzjutējs — mamma Tatjana. Bergmanis — spēkavīrs citā kvalitātē Par svarcēlāju Raimonds Bergmanis laikam nemaz nevarēja nekļūt, jo svarcēlājs un vēlāk arī treneris šajā sporta veidā bija viņa tēvs Oļģerts. Triju olimpisko spēļu dalībnieks, vairākkārtējais Latvijas rekordists Raimonds Bergmanis (valsts rekordus labojis vairāk nekā 20 reizes) Sidnejā piedzīvoja smagu rokas savainojumu, un bija skaidrs, ka tas, visticamāk, pieliks punktu 34 gadus vecā svarcēlāja karjerā. Tiesa, jau tad Raimonds bija sācis aizrauties ar spēkavīru sacensībām, un tieši šajā nodarbē atrada iespēju palikt par īstu spēkavīru — jau citā kvalitātē. Tieši viņš kļuva par pirmo latvieti, kurš nopietni iekļāvās šajā spēkavīru kustībā, sāka piedalīties augstākā ranga spēkavīru sacensībās un kļuva par vienu no labākajiem tajās — septiņas reizes viņš startēja pasaules čempionāta finālā un piecas reizes bija finālā; trīs reizes piedalījās savulaik slavenā kultūrista un kinoaktiera, tagad Kalifornijas gubernatora, Arnolda Švarcenegera rīkotajos turnīros, turklāt abās pēdējās reizēs šajās sacensībās bija trešais. Šogad Bergmanis sasniedza pasaules rekordu baļķa celšanā — 190 kg, bet kopā ar Agri Kazeļņiku ieguva trešo vietu pasaules čempionātā pāriem. Šķiet, ka vēl lielāks par visām augstajām vietām spēkavīru turnīros ir tas Bergmaņa sasniegums, ka pagājušajā vasarā viņam izdevās atvest uz Latviju gandrīz visus pasaules labākos spēkavīrus, un mums pirmo reizi bija iespēja tos redzēt klātienē. Bergmanis pats šajās sacensībās piekāpās tikai polim Mariusam Pudzjanovskim un ieņēma otro vietu! Tieši Bergmaņa ideja un iniciatīva bija arī šogad sarīkot Latvijas atklāto čempionātu spēkavīriem vairākos posmos. Tikties ar jauno Pasaules kausa ieguvēju Raivi Vidzi? Izrādās, ka par to jau ir domāts. Ja vien pietiekami ātri sadzīs roka un izdosies atgūt spēku, tad jau nākamvasar tāds duelis (visticamāk arī lielisks šovs) varētu notikt. Piemēram — kurš tālāk aizvilks lidmašīnu vai kurš ātrāk sakraus uz platformas apaļos jeb Atlanta akmeņus (viens tāds sver no 160 līdz 200 kg)… Katrā ziņā tad diezin vai kāds vairs teiktu, ka Pasaules kauss, kur startē Vidzis, ir otrās šķiras atlētu sacensības. Vidzis — no spēkavīru pilsētas Raivis Vidzis — tāpat kā Viktors Ščerbatihs — arī nāk no Dobeles, un viņš ir gandrīz olimpiskā vicečempiona vienaudzis. Vidzis ir divus gadus jaunāks par Ščerbatihu, un viņi nekad nav tikušies ar svaru stieņiem rokās. Vēl vairāk — ticiet vai ne —, bet Raivis ar klasisko svarcelšanu vispār nekad nav nodarbojies! Nevienu dienu! Raivis deviņus gadus trenējās peldēšanā, bet tad sāka nodarboties ar spēka trīscīņu. Droši vien, ka tad svarcēlāju treneri viņu ievēroja, taču bija jau par vēlu sākt trenēties svarcelšanā. Tiesa, pašreiz Raivja treniņos ir arī daudz kas no svarcēlāju nodarbībām, taču tas paliek vienīgais, kas jauno spēkavīru vieno ar klasisko svarcelšanu. Bet vai tāpēc viņš ir mazāks spēkavīrs nekā novadnieks Ščerbatihs? Jāpaceļ, jānes un jāuzceļ uz platformas gandrīz 200 kg smags apaļš akmens, jāvelk 81 tonnu smaga sanitārā mašīna, 20 metrus jānes (uz laiku!) nēši ar 341 kg smagu svaru… Tie ir tikai trīs no uzdevumiem, ko vajadzēja veikt Pasaules kausa pēdējā posmā. Spriediet paši, cik tas bija "viegli"… Spēkavīru sacensībās Raivis iesaistījās pēc spēka trīscīņas. Viņam kopā ar Agri Kazeļņiku pieder kāds interesants Baltijas rekords — 70 tonnas smagu baļķu vedēju viņi aizvilka 10,40 metru tālu, taču savu līdz šim lielāko panākumu Raivis guva pavisam nesen — 11. decembrī Edmontonā (Kanāda) viņš kļuva par Pasaules kausa ieguvēju. Pirms pēdējā posma Raivis apsteidza tuvāko sekotāju par 9 punktiem. Edmontonā viņš ieņēma otro vietu, un tas ļāva bez lieka stresa kļūt par trofejas ieguvēju. Tuvākais sekotājs austrietis Ralfs Bērs kopsummā atpalika par 10 punktiem. Iespējams, ka nākamā gada aprīlī DĀR risināsies sacensības Pasaules spēcīgākais cilvēks. Raivis Vidzis jau ir saņēmis ielūgumu tajās piedalīties.