Sibīrijas stāstiem tiek veidots skaudrs turpinājums

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Dzintra Geka

Dokumentālo filmu "Sibīrijas bērni", "Sibīrijas dienasgrāmatas" un "Sveiciens no Sibīrijas" autore kinorežisore DZINTRA GEKA sākusi jaunu projektu. Viņa uzņems dokumentālu lenti "Sacelšanās Gulagos", atspoguļojot 1954. gada notikumus politiski ieslodzīto nometnēs Džezkazganā un Kengirā (Kazahstāna). Represēto nemieri pirms 50 gadiem notika arī Vorkutā un Noriļskā, taču sacelšanās Kengirā bija visplašākā. Liels bija arī upuru skaits.

Latvieši, kuriem laimējās izdzīvot, glabā atmiņas par šaušalīgajiem pārdzīvojumiem un ir gatavi tajās dalīties. Dzintra Geka jau ierakstījusi vairākas intervijas, taču dokumentālās filmas veidošanai ir nepieciešami papildmateriāli. Ja mēs nebūtu pavisam nejauši satikušās žurnālistu grupā, kas Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu pavadīja valsts vizītē Kazahstānā, es nezinātu, ka ir sākta materiālu vākšana jaunas filmas uzņemšanai. – Valsts prezidentes brauciens uz Kazahstānu man bija kā laimests bingo, jo pirmo reizi radās iespēja tikt tuvāk vietām, kas veido filmas dramaturģiju. Otrs "laimests" bija mans studiju biedrs Nurlans Dautovs, kurš strādā Kazahstānas galvaspilsētā Astanā un ir prezidenta Nazarbajeva privātā televīzijas centra galvenais režisors. Mēs kopā studējām Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtā. Pēc Kazahstānas apmeklējuma jau zinu, ka ar Nurlana palīdzību vēlreiz varēšu tur nokļūt, lai veidotu filmas sadaļu "Notikumu vietas". Džezkazganā un Kengirā meklēšu sacelšanās aculieciniekus. Šajā situācijā varu paļauties tikai uz personiskiem kontaktiem, jo Kazahstānai un Latvijai pagaidām nav diplomātisku attiecību. Kā ārzemniece es nedrīkstu brīvi pārvietoties, kur nu vēl filmēt. Nākotnē varētu būt cerības uz divu valstu kino kopprojektu. Kazahstānas prezidenta pilī mēs bijām vēsturiska fakta aculiecinieces. Redzējām, kā Nazarbajevs mūsu valsts prezidentei pasniedz 227 politiski represēto latviešu personu lietu kopijas. Kad atgriezos Latvijā, daudzi bija neizpratnē – kāpēc tik maz ir šo lietu? Zināms taču, ka nometnēs bija ieslodzīti daudzi tūkstoši mūsu tautiešu. – Tas ir Kazahstānas labas gribas žests, ko nedrīkstētu novērtēt par zemu. Mēs nezinām, pēc kāda principa viņu vēsturnieki šos dokumentus arhīvos izvēlējās. Tikpat labi tās varēja būt 20 vai, teiksim, 500 lietas. Vēlreiz uzsveru, ka mūsu valstis nesaista diplomātiskas attiecības, līdz ar to mēs neesam tiesīgi izvirzīt nekādas prasības. Tomēr durvis ir pavērušās. Tās atrāvis vaļā caurvējš, bet spraugā kāds ir ielicis kāju, lai pieturētu. Es apzinos, ka būšu viena no tām, kura palīdzēs šīs durvis atdarīt plašāk. Taču jārēķinās ar musulmaņu mentalitāti – tur nekas nenotiek ātri. Tagad turpināsim sarunu par jauno filmu. Jūs esat izvēlējusies maz pētītu tematu. Atzīšos, ka arī es neko nezināju par nemieriem ieslodzīto nometnēs. – Filmas ideja rodas spontāni, bet ar informāciju "apaug" lēnām. Mana lente patlaban atrodas "ieņemšanas" stadijā. Latvijā filmēju bijušo ieslodzīto un viņu bērnu atmiņu stāstus. Tas ir projekta "Sibīrijas bērni" loģisks turpinājums. Mans tēvs atradās ieslodzījumā no 1951. līdz 1966. gadam, viņš bija aculiecinieks pretošanās streikiem Džezkazganā un Kengirā. Esmu tikusies ar represēto bērniem, kuru vecāki iepazinušies nometnēs. Apzinos, ka filmu uzņemt būs ļoti grūti, jo sacelšanās nav fiksēta nevienā fotogrāfijā vai videomateriālā. Bet filmā ir vajadzīgi tēli, tāpēc man vēlreiz ir jādodas uz notikumu vietām cerībā atrast latviešus, kuri palika uz dzīvi Kazahstānā, nometņu sargus vai citus aculieciniekus. Šī tēma kinoļaužu vidū nav populāra un iecienīta, arī vēsturnieki to nav padziļināti pētījuši. Par filmas dramaturģiju un konkrētu veidolu vēl ir pāragri runāt. Kāpēc nometnēs 1954. gadā sākās sacelšanās? Staļins taču jau bija miris! – Elles mašinērija turpināja darboties pēc inerces. Apstākļi ieslodzījuma vietās bija tik briesmīgi un pazemojoši, ka cilvēki vairs nevarēja izturēt. Kengirā visi strādāja šahtās, ūdens deva dzeršanai un higiēnai katram bija puslitrs dienā, pārtika bija nožēlojama, bet darbdiena pazemē ilga 12 stundu. Lēģeros bija "galvas" – izglītoti cilvēki, kuri saprata: ir jāriskē, lai izdzīvotu. Streika komiteja aicināja ieslodzītos neiet uz darbu, tika izlauzti žogi starp vīriešu un sieviešu lēģeriem. Aculiecinieki man ir stāstījuši par milzīgo emocionālo spriegumu, kas tajās dienās valdīja. Dažādu tautību cilvēki meklēja cits citu, kavējās skaistās atmiņās, dziedāja. Vīrieši un sievietes iepazinās, iemīlējās. Ja uz dzīvības un nāves robežas divi cilvēki saka jāvārdu, tas ir vairāk nekā zvērests. Arī totalitārā režīma ellē izpaudās viscildenākās īpašības. Nesen intervēju sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Viņa vecāki iemīlēja viens otru sacelšanās laikā. "Esmu tik laimīgs, ka viņi mani radīja un es varu dzīvot šajā pasaulē!" sacīja vīrietis. Sacelšanās Kengirā droši vien beidzās baisi. Citu scenāriju grūti iedomāties. – Nometni aplenca tanki, tika uzlauzti mūri, ieslodzītos sadzina barakās. Daudzus samala tanki, lielā ātrumā tie brauca virsū sievietēm, viņu mati sapinās kāpurķēdēs. Citi nemiernieki tika nošauti. Ziņas par bojāgājušajiem nav precīzas. Tiek minēts, ka upuru skaits sasniedza 500. Dzīvus palikušos ar paceltām rokām veda no barakām ārā, sadzina klajā stepē un noturēja divas diennaktis. Stiprākos aizsūtīja uz Magadanu, bet vājākos – ikdienas darbos tuvējās šahtās. Es nevarētu veidot filmu, ja man nebūtu vēsturiskas motivācijas. Taču manī ir pārliecība, ka tas ir jāizstāsta... Lentes veidošanai būs nepieciešams finansiāls atbalsts. Kā jūs risināsit šo visnotaļ sarežģīto jautājumu? Varbūt mēs, sabiedrības locekļi, arī varētu palīdzēt? – Rakstīšu projektus, piedāvāšu konkursiem Latvijā, sūtīšu uz starptautiskiem kinoprojektu tirgiem. Ceru arī uz Nacionālā kinocentra atbalstu. Latvijā vispār neeksistē kinoprojektu finansēšanas sistēma. Man nav tāda producenta, kurš kārtotu šīs lietas, lai es varētu mierīgi filmēt. Viss ir jādara pašai. Filmas veidošanu turpināšu līdz 2007. gadam. Īpaši nozīmīgas ir aculiecinieku atmiņas. Tādēļ aicinu atsaukties Bauskas rajona iedzīvotājus, viņu draugus, radus, kuri ir bijuši ieslodzīti nometnēs Kazahstānā un Krievijā un pārdzīvojuši 1954. gada sacelšanos. Tāpat ļoti nepieciešama būtu informācija par latviešiem, kuri pēc atbrīvošanas palika Kazahstānā. Lūdzu rakstīt, adrese: Dzintrai Gekai, Graudu ielā 41a, Rīgā, LV-1058. Var zvanīt arī pa mobilo tālruni 9273016. *** Uzziņai - GULAG (saīsinājums krievu valodā), tulkojumā – Galvenā nometņu pārvalde. - 1953. gada sākumā PSRS Iekšlietu ministrijas GULAG pārziņā bija: 146 labošanas darbu nometnes, 687 labošanas darbu kolonijas, 52 pārsūtīšanas cietumi. - Kopējais politiski ieslodzīto skaits – 7237961. - Īpaša režīma nometnēs bija ielodzīti vēl 210 tūkstoši represēto. - Kengiras nometnē Kazahstānā 1954. gadā atradās 20698 ieslodzītie. Viņu vidū – 1074 latvieši. - Kengiras nometnē 1954. gadā sākās 40 dienu ilga sacelšanās, protestējot pret necilvēcīgajiem apstākļiem. To vardarbīgi pārtrauca 28. jūnijā. Fakti no publikācijas "Vergu sacelšanās Kengirā".// "Lauku Avīzes" pielikums "Mājas Viesis" 2004. g. 16. jūlijā.

Uz augšu