Pašlaik arvien biežāk pats kailais, visatklātākais, parasti īpaši nedeklarētais privātums parādās kā mākslas objekts un līdzeklis vienlaikus. Arī tavos darbos. Sākot ar fotogrāfiju ciklu “Māj-turība”, nesen – “Sapņu salas” projekta instalācijā, un arī izstādei Venēcijā tu gatavo fotogrāfijas. Kas ir noticis, kādēļ arī tu?

Ilmārs Blumbergs: Citu tēmu jau māksliniekam nemaz nav – tikai viņa paša dzīve. Visi mākslinieki nodarbojas ar savu privāto dzīvi, liek sevi iekšā darbos. Šodien tas ir acīmredzamāks tāpēc, ka mēs aplūkojam fotogrāfijas, un fotogrāfija ir pašreiz dominējošais izteiksmes veids. Mums, skatītājiem, liekas, ka dokumentālā dzīves fiksācija iedarbojas spēcīgāka nekā glezniecība, kaut tā nemaz nav. Ārējā forma mazliet apmāna. Mums liekas, ka šie putekļi, pelni, saplaisājusī siena vairāk runā par patiesību nekā zīmējums un glezna. Manuprāt, tas saistās tieši ar fotogrāfijas un kino ienākšanu mākslā.

Tu saki – patiesība. Vai tieši patiesība ir tavas domāšanas, darbošanās mērķis? I.B.: Nē, nē, es nemaz par to patiesību tā nedomāju, bet, skatoties uz šo plauktiņu, kas ir aplipis putekļiem, gružiem, papīra atgriezumiem, man tas liekas iedarbīgāks un par konkrēto mirkli vairāk runājošs. Tā ir izteiksmes veida maiņa, nevis būtības maiņa.

Vai tas nevarētu būt arī kā reakcija uz to, ka cilvēks šodienas dinamikā nereti jūtas zaudējis kontaktu ar paša dzīvi? Varbūt, paskatoties uz to “vizuāli dokumentāli” no malas, viņš mēģina atjaunot kontaktu pats ar sevi?

I.B.: Varētu arī tā būt. Bet varbūt tas kontakts tev labāk nodibinās ar otru cilvēku, kad tu redzi fotogrāfiju no viņa dzīves, nevis uzgleznotu pašportretu. Varbūt. Es nesaku, ka tā ir. Es tikai mēģinu ar tevi izrunāt jautājumu, ko tu iesāki.

Vai tev ir svarīgas citu dzīves, vai arī tās reflektē tieši tavējo?

I.B.: Bez šaubām, tikai manējo.

Vai tu nebaidies tādējādi arī par sevi pateikt par daudz?

I.B.: Nē.

“Māj-turības” attēli man likās ļoti atkailināti privāti. Man bija grūti tos skatīties. Nenas Goldinas uzdzīvē iegūto zilumu fotografējumi šķiet tikai tāda vides faktūra pret tavu attēlu gana estetizēto, tomēr kaut kā dziļi intīmi aizskarošo, dvēseli nekautri ieskrāpējošo sajūtu. Kādēļ tu vispār sāki tādu tēmu?

I.B.: Tāpēc, ka mani interesē kino. Tieši caur kinematogrāfu un fotogrāfiju es esmu nonācis pie tādas tēmas.

Kāpēc tieši “Māj-turība” – kā radās tāds nosaukums?

I.B.: Nosaukumu izdomāja Helēna Demakova, kad redzēja fotogrāfijas izstādei un rakstīja tekstu katalogam. Manuprāt, tas ir ļoti labs, jo sastāv no diviem vārdiem: “mājas” un “turēt”. Ne par ko citu jau tajā izstādē nebija kā par to, kā saturēt kopā tos cilvēkus, kas dzīvo kopā vienā mājā. Arī šeit ir tas pats – kā to telpu saturēt kopā arī tad, ja viens no tās “turētājiem”, kopīgi dzīvotājiem, ir miris. Sakne “turēt”, manuprāt, ir atslēga.

Vai tu bieži domā par nāvi?

I.B.: Nē, tieši otrādi, bet notikums vedināja izveidot šo fotogrāfiju sēriju. Tā varētu teikt. Jo tas bija tik... tik ļoti personīgi saistīts ar šo cilvēku, es viņu biju jau fotografējis, viņa ienāca iepriekšējā izstādē. Mēs atkal atgriežamies pie tā personīgā. Tas bija personīgs notikums. Tāpēc arī tā iznāca.

Kas ir tas, kas tevi saista kino – “vizuālās rindas” secīgums?

I.B.: Piķis viņu zina, kas saista. Bet tas mani ļoti saista. Drīzāk – gribas tur ielēkt iekšā. Nevis no vārda “saistīt”, bet no vārda “atbrīvoties”. Kino un fotogrāfija, manuprāt, atbrīvo. Es varētu teikt, ka zīmējums un glezna sasaista, bet fotogrāfija, liekas, atver tev iespējas darīt i krāsā, i zīmējumā, i skaņās. Tu vari tur ietilpināt, ko tu domā par krāsu un vēl visu ko citu, bet pats galvenais – tu vari panākt to ļoti konkrēto taustāmību par notikumu, kuru vēlies attēlot. Fotogrāfija uz tevi iedarbojas tiešāk. Te nav starpnieka. Starp gleznu un skatītāju ir jābūt zināmai pieredzes, zināšanu bagāžai. Ir jāzina spēles noteikumi. Fotogrāfijā skatītājs un fotogrāfija kontaktējas uzreiz.

Glezna liek tajā ieiet iekšā. Citādi nav vērts pie tās apstāties. Fotogrāfijā nav jāiet iekšā...

I.B.: ...bet ir laiks. Klāt pienāk laiks. Arī dzīvē pienāk laiks, kad tev ir jānodarbojas ar sevi, jākontaktējas atkal – tieši tā, kā tu teici. Tas arī ir laiks. Bet kino un fotogrāfija ir citāds laiks varbūt, toties kino klāt nāk arī mūzika. Ļoti būtiska lieta, kas nāk klāt kinematogrāfijā. Tas arvien vairāk mani nodarbina, kā var saprast arī no pēdējās izstādes – skaņa, skaņa. Skaņu un gleznu es vēl neesmu iemācījies apvienot, bet fotogrāfija un skaņa – man liekas, ka tas tā ļoti organiski vienojas. Taču pamatā ir kinematogrāfa ietekme uz cilvēku.

Vai tavā projektā Venēcijā būs skaņa?

I.B.: Jā. Skaņa tiek speciāli rakstīta tieši šai izstādei. Jānis Petraškevičs. Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs komponents izstādei. Īpaši tāpēc, ka tā ir baznīcā. Bez skaņas man liekas daudz grūtāk šo telpu aptvert. Tā ir neliela baznīciņa, būvēta 1569. gadā, par godu 12 apustuļiem. Tajā ir altāris un divas blakus telpas. Ģimene, kas baznīcu uzcēla, atbalstīja un joprojām tās turpinātāji atbalsta 12 nabadzīgus Venēcijas vīriešus, kas nav precējušies un kam nav bērnu.

Arī tavus šajā žurnālā reproducētos attēlus skatoties, lai pārietu pie nākamā, nepieciešams galvā veikt kādu domas procesu, izdarīt savienošanas darbu. Vai tas, kā tu tagad esi nolicis priekšā uz galda šos attēlus, ir tas, kā tu virknētu filmas kadrus?

I.B.: Nē, nē. Noteikti nē. Tas ir pavisam kas cits. Šis salikums ir vairāk būvēts uz glezniecības pamatiem. Šie kadri ir izvēlēti tā, lai katrs no tiem būtu skatāms arī atsevišķi. Nav kinematogrāfiski nepārtraukta plūduma. Ir montāža. Bet te nāk klāt, ka šīs fotogrāfijas ir skrāpētas, tām pāri iets ar asu nazi. Līnija, kas te tika zīmēta uz šīs sienas – krītota, skrāpēta, iekasīta –, tā iziet ārpusē un uznāk uz fotogrāfijas, un tāpat tiek svītrota, skrāpēta, iekasīta. Es nekad negribētu zaudēt rokas pieskārienu. Tas ir ielikts no kaut kā ļoti sena – sajūta, ka visur jābūt šim rokas pieskārienam. Manās acīs tam ir lielāka vērtība. Manuprāt, tas padara fotogrāfiju vēl personīgāku. Jo fotogrāfija jau arī reizē ir distance. Gleznā tu redzi, kā uzlikta krāsa, kā gājis pieskāriens virsmai. Lai it kā saglabātu saiti ar šo dzīvīgumu, pāriet pāri fotogrāfijai ar savu roku ir kaut kāds risinājums. Man negribas pilnīgi zaudēt to, ka es māku arī zīmēt. Kā to turpināt šajos darbos? Šeit ir viens no mēģinājumiem.

Vai tas nozīmē, ka tev vairs negribas zīmēt?

I.B.: Nē, man gribas zīmēt, un es to arī daru, bet... redzi, man vieglāk ir tev to parādīt ar rokām nekā pateikt vārdos. Tas nozīmē, ka es vēl nevaru izteikt, ko īsti par to domāju. Uzvelkot līniju, es varu to izteikt tiešāk, nekā izstāstot. Man iznāk dzīvot tagadnē vairākas dzīves kopā. Teātris, zīmējums, fotogrāfija.. Varbūt tev no malas ir redzams, kā tas saistās vai sapiņķerējas kopā. Es vienkārši dzīvoju. Un dažādu notikumu ievainots, aizķerts… kaut kas notiek tad ar mani. Bez šaubām, jābūt vienmēr gatavam sajust to, kas tev notiek apkārt. Un tad tas iznāk tā, kā jau nu tas iznāk. Arī šis cikls nav apzināta iešana uz to, kas tagad ir tavu acu priekšā. Tā tas notika, man tuvs cilvēks nomira, un te tā iznāca. Varbūt notiks cits gadījums un iznāks cits darbs. Es negribētu teikt, ka šī nu būtu tā tēma, ko es tagad turpināšu vai neturpināšu. Es drīzāk gribētu būt dzīvs un just, kas notiek ar mani. Tas ir tāpat kā just, kas notiek man apkārt. Un tad, ja es būšu gatavs tam lēcienam, man liekas, ka dzīve man piespēlēs kādu jaunu ideju. Vai kādu jaunu notikumu. Man liekas, ka nevajadzētu… mums visiem ir vēlēšanās sadalīt – tēmas utt.: tagad tu ietilpsti tajā virzienā, jo tu nodarbojies ar fotogrāfiju. Ej nu sazini, kur tu ietilpsti, to jau es pats nezinu un droši vien arī tu nezini. Tas laiks, kas ir apkārt, ja tu esi jūtīgs, – tas jau iespaido tevi. Kad tu esi dzīvē iekšā, tad nevar, vismaz es nevaru tik skaidri atbildēt. Es tikai jūtu, ka tas viss te tā grozās, peld, kustas, kaut kas uzpeld, kaut kas nogrimst. Es esmu ar mieru ar tevi runāt pēc 85 gadiem – man liekas, ka mūsu saruna jau būtu mazliet konkrētāka un mēs nedaudz pasmietos abi divi. Ej nu sazini, kas notiek!