Kara šausmas caur divu mīlestību

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Rakstnieku Andri Kolbergu, pēc kura scenārijiem tapušas filmas "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili", "Liekam būt", "Rallijs", "Depresija", "Dāvanas pa telefonu" un citas, viņa mājās Mellužos sastopu visai kreņķīgu un mēreni niknu: – Iedevu Ulmaņa kabinetam pulksteni, taču tur, nemācēdami apieties, laikam darbojušies ar āmuru un meiseli.

Pulksteņmeistars tieši tobrīd viņam piestāda visai brangu rēķinu par labošanu, gatavs būšot pēc nedēļām divām. Kā laikam jau nojaušat, runa ir par Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa kabinetu filmā "Rīgas sargi", kurai scenāriju rakstījis Andris Kolbergs un, izrādās, aizdevis arī savu pulksteni, pamatīgu divdesmitā gadsimta sākuma izstrādājumu. – Kā rakstnieks Andris Kolbergs nonāca pie "Rīgas sargiem"? – Kad nolēmu uzrakstīt trīs grāmatas par vēsturi. To slikti māca un vēl sliktāk mācās. Varbūt tāpēc, ka mācību literatūrā aizķer tikai pašas notikumu smailes. Es nolēmu atdzīvināt laiku, nepārkāpjot faktu robežas pat sīkās detaļās un nelokoties konjunktūras vējos, kas tagad nereti pūš vēl stiprāk nekā komunistu laikā. Tā tapa pirmais romāns par bermontiādi "Pulkstenis ar atpakaļgaitu". Tad bija kārta latviešiem un ebrejiem traģiskajam vācu okupācijas periodam, par kuru taisnību zina un runā vismazāk, pataisot leģionārus par žīdu šāvējiem. Tas romāns – "Klaunu maršs šausmu tirgū" – man pašam šķiet visinteresantākais. Pēdējais darbs – "Sieviete melnā" – ir par krievu laiku, kam pats esmu izdzīvojis cauri. Visus trīs romānus saista viena un tā pati neizdomātā detektīviskā stīga – Mendela Davidsona briljanti. Pēc "Pulksteņa ar atpakaļgaitu" izlasīšanas Graubam ar Ēķi esot tapis skaidrs, ka man jābūt scenārija autoram viņu iecerētajai filmai par bermontiādi. Scenārijus rakstīt es māku, šķiet, ka esmu tos uzrakstījis daudz vairāk par citiem latviešu literātiem un kinodramaturgiem. Pirms līguma parakstīšanas lūdzu divas nedēļas pārdomām. Vajadzēja pārliecību, ka mana varēšana atbildīs viņu gribēšanai: kinofilmas taisa divi lieli dievi – producents un režisors un viens maziņš dieviņš – scenārists. Tas sazāģē pagales noteiktā garumā, saskalda un pienes režisoram, kurš kurina krāsni jeb taisa filmu. Ja malka ir laba un kurināts tiek pareizi, tad krāsns silda – filma emocionāli aizķer skatītāju. Tas var izklausīties stulbi, bet, aizrāvies ar darbu, kļūdījos nodošanas termiņos un uzrakstīju scenāriju gadu par agru. Tā reti gadās. Patiesībā negadās nekad. Atminu, tas bija Ziemassvētku vakara rīts, kad pieliku punktu, un pusdienlaikā Grauba jau atdrāzās pēc scenārija, ko visi eksperti un žūrētāji atzina par tik labu, ka pat labojumus neprasīja un tūlīt filmai piešķīra valsts finansējumu. Bet tālāk gāja raibi. Pēc pusgada Ēķis ar Graubu izdomāja, ka vajag žanriski pavisam citu scenāriju. Ne tāpēc, ka pirmais būtu slikts, bet lai filmu varētu rādīt ne tikai latviešiem. Patiesībā starpība ir. Latviešu ķinītis ir lēnāks, rāmāks, tas ir tuvāks festivāliem radītām filmām. To grūti vārdos formulēt, bet sajust var. Atkal lūdzu laiciņu pārdomām, tad uzrakstīju "Rīgas sargu" otro variantu, kurā no pirmā bija iespējams izmantot tikai pāris epizodes un divus tēlus. Otro scenāriju arī atzina par labu un derīgu. Taču pa rakstīšanas laiku režisors un producents bija dabūjuši klāt naudu un nu varēja plesties kārtīgai mākslas filmai. Nauda filmai nav greznība, bet iespēja īstenot cita mēroga ieceres. Kamēr tapa "Rīgas sargu" trešais scenārijs, bija uzradušās jaunas filmēšanas tehnoloģijas, bet Grauba ar Ēķi, pa pasauli braukādami, bija saklausījušies un saskatījušies, kā scenārijus raksta Amerikā. Ne no pirmā, ne otrā, ne trešā "Rīgas sargu" scenārija pāri nepalika nekas, vajadzēja ceturto, pavisam atšķirīgu. Man aptecējās dūša, es prātā jau virknēju vārdus, lai abus inteliģentāk pasūtītu uz vienu vietu, taču līdz pateikšanai netiku, jo, mājās pārbraucis, sāku dzirdēto apdomāt un man bija jāsecina, ka amerikāniskās prasības tik neizpildāmas nemaz nav. Tas bija intriģējošs izaicinājums, Latvijā tā neviens scenārists vēl nebija strādājis, beigu beigās es izaicinājumu pieņēmu un šodien vairs nespēju pateikt, vai jāraksta tā kā Holivudā vai tā, kā rakstīju pirms tam. Protams, pie mums līdz režisora scenārijam esmu kungs un valdnieks, kuru gribu – pakaru (te, saprotams, Kolberga kungs domā kādu no filmas varoņiem. – V. K.), kuru gribu, palaižu vaļā, bet Amerikā no paša sākuma visa noteicējs ir producents. Viņš izdomā filmas ideju, dabū tai naudu, tad izvēlas režisoru, scenāristu un aktierus. Producents ar režisoru visas epizodes pēc aprobētām kinoshēmām saliek pa plauktiņiem un atdod scenāristam tēlu veidošanai, dialogiem utt. Ir šim paņēmienam plusi, bet noteikti ir arī mīnusi. Kad būšu redzējis gatavu filmu, tad varēsim diskutēt tālāk. – Kas lasījuši "Pulksteni ar atpakaļgaitu", atpazīs to "Rīgas sargos" vai filmā būs kas pavisam cits? – Pavisam cits. No grāmatas ir tikai dažas epizodes, tā briesmīgā laika noskaņas un raksturojošās detaļas, kam milzīga nozīme kā labā romānā, tā scenārijā. Man pašam, piemēram, bija interesanti, kā izskatījās tie "stojaki", glāzes, kurās krogos "pie stoikas" pasniedza dzeramo, kādas bija maizes kartītes un bezdarbnieku zupas virtuves, kā Andrejostā stāvēja amerikāņu kuģi, no kuriem Latvijas slimnīcas saņēma aprīkojumu un zāles, bet karā noskrandusī tauta humāno palīdzību… Kad Ulmaņa valdība atgriezās no Liepājas Rīgā, valdība pieņēma karaspēka parādi, stāvot Valdemāra ielā uz vecās Rīgas domes kāpnēm, jātnieki pa bruģi auļojuši tā, ka dzirksteles no zirgu pakaviem šķīdušas vien. Filmā ir epizode, kur zemnieks negrib ņemt pretī nekam nederīgo Bermonta naudu. Tajā laikā Latvijā apgrozībā bija sešas naudas – kerenkas un ostmarkas, cara rubļi un Krievijas domes rubļi, Rīgas strādnieku deputātu padomes un Rīgas domes rubļi, Ulmaņa valdības Liepājā drukātie rubļi un kur nu vēl citu pilsētu naudas, Cēsīs pat ar roku parakstītas banknotes. Cara rubļus uzskatīja par cietāko valūtu. Vēl ilgi pēc tam, kad cars jau bija zem zemes un boļševiki lēca hopaku uz viņa kapa. Ļeņinieši, tikuši pie varas, Pēterburgas spiestuvē turpināja drukāt cara naudu, lādēja kuģos un veda uz Amsterdamas biržu pārdot. Tur rubli varēja nopirkt par sešdesmit kapeikām, bet šeit valdība pavēlēja mainīt viens pret vienu, jo lauciniekiem visi uzkrājumi esot cara rubļos. Saprata, ka idiotisms vēlāk smagi atkodīsies, bet bailes zaudēt priekšā stāvošajās vēlēšanās zemnieku balsis bija lielākas. Arī Bermonts, Jelgavā sēdēdams, drukāja savu naudu, ko ar Andrieva Niedras starpniecību mēģināja uzspiest kurzemniekiem. Daudz informācijas var sasmelties no to laiku memuāriem. Kad Čiekurkalna tirgū līdz ar vecām grabažām parādījās pa interesantai brošūrai, sākās pēc patiesās vēstures izslāpušo grāmatnieku kustība, ko VDK nespēja apstādināt. No turienes man ir Rīgas prefekta Ķīseļa atmiņas par vācu ģenerāli grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Bijis cieta rakstura vīrs, kurš, aci nepamirkšķinot, devis pavēles nošaut. Bet man vajadzēja filmā viņam atrast kādu vājību, jo visu laiku nevar būt tāds bleķa gabals, kurš vazājas pa ekrānu. Tā nu manā iztēlē Golcam ir bail no melniem kaķiem. Un tieši pirms vācu armijas sakāves viņam parādās melns runcis, uz kuru Golcs šauj… Kad latviešu kareivji gāja pret Bermontu, nebija drēbju, kreklus šuva no veciem cukura maisiem, daudzi soļoja basām kājām. Cīņa pret Bermontu bija visas tautas kustība kā barikādes 1991. gadā. Un notikumu fonā – vācu politika Latvijā, kura stipri sasaucās ar pēcāko krievu politiku. Teritorija vajadzīga! Cilvēki nav vajadzīgi. Tos mierīgi var izkaut, izsūtīt un nošaut. Filma rāda tā laika situāciju, mūsu senču varonību un pašuzupurēšanos. Tā ir filma par mums, latviešiem, kuru vidū bija gan varoņi, gan nodevēji. Grozies, kā gribi, bet vēsturiski pilnīgi precīzu filmu uztaisīt nemaz nevar. Tad jau drīzāk veselu siena kaudzi varētu sabāzt portfelī vai tirgus somā. Jo daudzi cilvēki, arī politiķi tajā laikā ir darbojušies tik pretrunīgi, ka prasītos pēc komentāriem simt lappušu garumā. Ņemsim kaut vai par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru iecelto provācisko Andrievu Niedru. Taču arī viņam ir sava taisnība. Līdz 1905. gadam viņš varēja būt Ulmaņa draugs, taču tad apmeta kažoku uz otru pusi un vēlāk strādāja Golca labā. Mēģināja pārliecināt, ka Latvija nevar pastāvēt viena, ka tāpēc tai jāpieslienas vāciešiem. Es arī Ulmani neredzu tik labu, ka viņam būtu jāceļ pieminekļi uz katra stūra, kaut gan, protams, viņš ir nozīmīgākais un atpazīstamākais politiķis. Kad Ulmaņa valdība bija aizspiesta uz Liepāju un vācieši turēja fronti, Ulmanis parakstīja līgumu – kurš cittautietis būs divas nedēļas nokarojis pret komunistiem, dabūs Latvijas pavalstniecību un zemi. Golca aprēķins bija vienkāršs un baiss – aizies līdz igauņiem un visu teritoriju – Rīgu, Kurzemi, Vidzemi, Igauniju – pievienos Vācijai. Kad no tā nekas nesanāca un vācu karotāji redzēja, ka neko nedabūs, viņi Kurzemē sāka nežēlīgi laupīt. Tādā situācijā pamostas laupītkāre un visļaunākais cilvēka dabā. Tāpat kā septiņpadsmitajā un četrdesmitajā gadā, kad varas sauca – ņemiet, laupiet salaupīto… Diemžēl cilvēks morāli ir uzbūvēts ne tā, kā vajadzētu. Paskatieties uz mūsu izbijušo valdību vīriem – kurš palicis tukšā? Mums esot 350 miljonāru, par viņiem runā, bet par to, ka uz katru miljonāru ir 10 000 to, kas nav ēduši brokastis un vakariņas arī nedabūs, par to nerunā, lai gan tas būtu daudz būtiskāk. Sabiedrotie iestājās par to, lai šeit veidotos tāda kā buferzona un sarkanie krievu boļševiki netiktu līdz vācu boļševikiem, kuri 1918. gadā Vācijā uztaisīja revolūciju. Ja tie apvienotos, tad visai Eiropai būtu beigas. Lai to visu izskaidrotu, vajadzētu veselu filmu sēriju un tā būtu bezgala garlaicīga. Bet mēs "Rīgas sargos" vismaz cenšamies pateikt, ko grib vācieši, ko sabiedrotie, ko boļševiki. Es jau teicu – visi alkst iegūt teritoriju. Kad Golca armija ieņēma Rīgu, cilvēkus slaktēja kā lopus. Katru latvieti uzskatot par boļševiku, šāva nost, krāva kaudzē. Tikai Matīsa kapos pie žoga kaudzē bija sakrauti divi simti. – Bet mūsu politiķi nevar un nevar pasaulei to ieskaidrot tā, lai mūs beidzot saprastu un ieklausītos. – Tā ir. Bet ceru – šī filma palīdzēs. Mēs esam līdzinieki Eiropā daudzām valstīm. Pēc Pirmā pasaules kara, sabrūkot divām impērijām, neatkarību ieguva astoņpadsmit valstis. Daudzas drīz vien to zaudēja, bet mēs bijām viena no tām, kura brīvību saglabāja divdesmit gadus. Divu impēriju sabrukumu sekas, kļūdaini nospraustās robežas atsaucas vēl šodien pēc simt gadiem. Lai pieminam tikai Slovēniju un Slovākiju, Bosniju, Horvātiju, Albāniju un Serbiju, kas, ar Antantes atbalstu kļuvusi liela, tūlīt metās nežēlīgi apspiest mazākos kaimiņus tā, kā turki bija apspieduši viņus pašus. Šī pasaules dalīšana vēl nav beigusies un tik drīz nebeigsies. Divdesmit pieci miljoni kurdu toreiz tika atstāti bez savas zemes, bet tagad vairs nav ko viņiem iedot. Tie lielie, pasauli pārdalot, allaž kaut ko piegriež šķībi. – Varbūt ļausit ielūkoties savā rakstnieka un scenārista virtuvē? – Nu, mana sieva zina, ka kļūstu nikns, ja pāris dienu neesmu strādājis… Ir lietas, kuras rakstās viegli un raiti, es, cīrulis būdams, ceļos sešos no rīta, tad jau līdz divpadsmitiem var daudz paveikt. Bet, ja nav iekšējas skaidrības par rakstāmo, neko nevari darīt – uzsēdies kā uz sēkļa. Agrāk nezināju, bet nu esmu aptvēris – tādās reizēs nevajag sevi mocīt. Lai paiet trīs četras dienas, zemapziņa jau visu laiku darbojas, gan pienāks jaukais rīts, kad pamostoties viss būs tapis skaidrs. – Ar kādām acīm skatāties pēc jūsu scenārija tapušu filmu? – Kā skatītājs no malas. No mana viedokļa veroties, tā nekad nav bijis, ka nekas nebūtu salaists dēlī. Taču tas nenozīmē, ka arī skatītāji to tāpat uztvers. Filma ir komandas produkts, lauri un atbildība jādala uz galviņām. Citādi ir ar grāmatu, jo tur viss bijis tikai tavās rokās. – Jūs un Grauba ar Ēķi esat visai pretrunīgas radošās personības. Kā tas sader kopdarbā? – Tā ir. Es sēžu mājās, rakstu, saku, Dieva dēļ, mani šajā procesā netraucējiet. Bet viņi problēmas mēdz šķetināt divatā, viens otru pārliecinot, vārās kā putras katli. Reizēm man ar Graubu iznāk vārdu pārmaiņa par jau minēto rāmīšu aizpildīšanu, es saku – šaušanai un specefektiem tev tur vietas gana, bet viņi atkal domā citādi… Mēs arī cīnāmies par teritoriju, taču, paldies Dievam, tikai filmā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka filmā pēc iespējas mazāk jārunā. Vislabākais izdomājums ir mēmā filma. Arī ar šaudīšanos mākslā neko nevar panākt. Tu vari apsist simtu, tūkstoti kā televīzijas seriālos, bet tie bojāgājušie skatītājam neķeras pie sirds. Vajag, lai katrs sitiens tev sāpētu, tad sāpēs arī skatītājam. Es domāju, ka arī vēsturi filmā vajadzēja vēl mazāk, bet vairāk – cilvēku attiecības. Jo manā uztverē ideāli karu būtu parādīt caur diviem cilvēkiem. Starp vīrieti un sievieti, caur viņu mīlestību kara šausmās. – Varbūt pastāstīsit par to vienu vai diviem, kuru liktenim mums vajadzētu ķerties pie sirds? (Te nu Kolbergs kļūst nerunīgs un teic, ka, lūgts pastāstīt sižetiski par vēl nepabeigtu filmu, viņš jūtoties tā, it kā kāds gribētu viņam nozagt maku. Jo, redz, ja izstāstot, viņam zūdot interese darbu turpināt.) – Ja iepriekš izstāstīs, nebūs interesanti… Jānāk skatīties. Filmas darbība notiek 1919. gadā Rīgā un Jelgavā nedēļu pirms un pēc Bermonta uzbrukuma. Četri draugi, latviešu strēlnieki, ar vilcienu atgriežas no Pirmā pasaules kara. Viņiem apnicis karot, jo viņi tam vairs neredz jēgu, grib savas mājas un zemi, bet Jelgavā jau priekšā svešs karaspēks, kurš vienam no viņiem nodedzina mājas. Cits Rīgas aizstāvjos piesakās brīvprātīgi, cits… Beigās viņi atkal ir kopā. Uzbrukumā, lai izceltu desantu Daugavgrīvā. Arī vēsturiski tā bija: notika māņu uzbrukums pāri tiltam, bet īstais tika gatavots citā vietā. Kad sabiedrotie redzēja, ka šie trakie latvieši tomēr grib kauties, palīdzēja, ar lielgabaliem uzšaujot pa cietoksni. Vācieši ar savām materiāli milzīgajām kaujas spējām morāli bija švaki. Tāpēc jau mums ir Lāčplēša diena, 11. novembris, kad Rīgu atbrīvoja no Bermonta. – Vai scenārija autors redz arī galveno varoņu atveidotājus? – Tas viss ir režisora rokās. Tā arī agrāk bija. Kad es Brenčam savā laikā gribēju ieteikt kādu aktieri, skaidri zināju, ka tas to lomu nedabūs. Varēju tikai mānīties. Sacīt: Haris Liepiņš, nu nē, viņš tur nederēs… Un tad Brenčs uzreiz saausījās: kāpēc ne? Haris var… "Rīgas sargiem" galveno lomu spēlētāji jau sen bija noskatīti. Kad man pirms diviem gadiem atnesa pirmo bildi, tur jau viņi bija virsū – Andris Keišs, Jānis Reinis, Artūrs Skrastiņš… – Ieminējāties, ka scenārijs vēl nav gatavs. – Trūkst beigu. Tās vēl ir tikai prātā. Kad noskatīšos pirmo uzņemto daļu, tad turpināšu. Kādreiz aktieris ienāk ar savu varēšanu, citreiz filmas varonis radošajā procesā sāk strādāt visādus pigorus, kaut loģiskus, taču tu vairs nevari iejaukties, jo citādi tēls būs nedzīvs. Pirms 15. augusta biju Aglonā un ieraudzīju baznīcā biktskrēslu rindu. Varbūt tur ielaist Bermontu, Golcu? Vizuāli tas ir visai kārdinoši. Piemēram, no viņiem nepieņem grēksūdzi, tā sakot – ej vien ar savu nastu tālāk… Nezinu, varbūt izskaņa būs pavisam cita. Vajag jau tikai vienu – lai, iznākot no kinoteātra, cilvēks piecas minūtes padomātu par redzēto. Tad jau pietiks.

Uz augšu