Krustabas

Šūpulis izstādē «puķu», rokeru un «biznesa» bērniem.

FOTO: Inga Kundziņa

Irma Kalniņa iesaka latviešu krustabu tradīcijas! Simboliski — spēle.

Šai spēlei ir citi noteikumi, tā tiek spēlēta citā laikā, darbojas citi cilvēki… Bet kā bija toreiz?

Krustabas bija pirmais lielais mūža gods, kurā jaundzimušam tika dots vārds. Vārda došana apliecināja bērna uzņemšanu dzimtā. Nosaukums «krustabas» atvasināts no vārda «krusts», jo tam ir liela nozīme vārda došanas rituālā — zvērot pret krustu, kūmas solās sargāt bērnu. Latviešiem krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Paražu aprakstos sastopamies ar informāciju, ka krustabas rīkotas devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas.

Latviešu seno krustabu dalībnieki:

pāde krustāmais bērns;

dižais kūma jeb vedējs — krusttēvs;

dižā kūma, vārda kūma jeb vārda doša — krustmāte;

nesējīša — bērna nesēja, aukle;

mazās kūmas jeb sānu kūmas — citi radi;

liecinieki jeb krustabnieki — pārējie krustabu viesi;

māte un tēvs — krustāmā bērna vecāki.

Kūmas

Krustabu paražu galvenie izpildītāji bija dižie kūmas. Viņu izvēle bija sevišķi svarīga, jo, bērnam zaudējot vecākus, dižie kūmas kļūst par bērna aizbildņiem. Tāpēc par bērna krustmāti un krusttēvu izraudzījās cilvēkus, kas godam var aizstāt vecākus, pozitīvi ietekmēt bērna attīstību. Uzskatīja, ka bērns pēc rakstura līdzināsies krustvecākiem, tāpēc izvēlējās godīgus, čaklus un iznesīgus cilvēkus ar labu slavu. Ticēja, ka dažādas kūmu darbības var ietekmēt bērna dzīvi. Piemēram, kūmas vilka greznas drēbes, lai pādei būtu grezna dzīve. Lika rakstainu villaini, lai pāde augtu liela rakstītāja, grāmatu lasītāja. Dēlam aicināja divus krusttēvus un vienu krustmāti, meitai — divas krustmātes un vienu krusttēvu.

Krustabu norise

1. diena

Jau no paša rītā sētā sabrauc krustabu viesi — grezni ģērbušies, līdzi ciema kukulis un dāvana bērnam. Krustabu gods iesākas ar ātro mielastu, kurā dod tikai baltu ēdienu (pienu, sieru, baltmaizi), lai pādei būtu laba, gaiša nākotne. Arī sarunās risina tikai gaišas valodas, lai bērns izaugtu dižens. Viesi ap galdu sastājas cieši kopā, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi, kā arī cenšas ātri paēst, lai bērns būtu čakls.

Pādi saģērbuši krustāmās drēbēs, kūmas sēžas goda ratos un brauc meklēt bērnam vārdu, ko atrod Māras baznīcā (svētvieta dabā). Bērna vecāki līdz nebrauc. Bērna autiņos parasti iesēja trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā lika grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Māras baznīcā dzimta lemj, kurš būs pādes vedējs pie krusta un kura kūmas vārdu bērns iegūs. Seko vārda došana pie krusta, kur dižie kūmas ar zvērestu apsolās gādāt par bērnu.

Kur, ļautiņi, jūs bijāt? — Mēs bijām baznīcā,

Vienu mazu dvēselīti pie krustiņa zvērējām.

No Māras baznīcas pārbraukuši, dziedādami kūmas svinīgi nes jauno dzimtas locekli no pagalma istabā, kur bērna vecāki un citi mājinieki tos jau ar nepacietību gaida. Kad bērns ir ienests istabā, atklāj viņa vārdu.

Pirms krustabu mielasta, dažreiz arī mielasta laikā kūmas aicina cits citu uz pādes dīdīšanu. Tā ir raksturīga krustabu deja, ko izpilda kūmas ar bērnu rokās. Pādi dīdot, katrs kūma dzied vai saka bērnam savu novēlējumu.

Krustabu pirmā diena nobeidzas ar mielastu, kur atkal galdā liek baltus ēdienus, lai bērnam būtu gaiša dzīve. Dzeršanai ir darīts alus. Pirms mielasta krustmāte ņem baltas maizes klaipu, to pārlauž un izlūdz Dieva svētību. Mielasta laikā pādei vēlē laimi, jauku un bagātu dzīvi, labus tikumus, gudrību un veselību.

2. diena

Otrā krustabu dienā kūmas gādā bērnam šūpuli. Krusttēvs ir atbildīgs par šūpuļa darināšanu, krustmāte rūpējas par šūpuļa iekārtošanu un izgreznošanu. Simboliski bērna likšana šūpulī — vietas ierādīšana dzimtas kopībā. Šūpulis sastāv no trīs daļām: līksts, auklām un bērna guldīšanai piemērota viegla groza. Istabā, saulainā vietā pie loga, līksti piestiprina pie griestiem un tievajā galā ar četrām auklām pakar šūpuli. Vispirms bērna vietā šūpulī liek akmeni, lai piemānītu skauģus un novērstu ļaunumu no bērna. Pēc tam māte šūpulī ieliek dāvanu — ziedu un tikai tad gulda bērnu.

Seko galvenā pādes apdāvināšana jeb veltīšana, ko veic kūmas un citi krustabnieki, pēc kārtas iešūpojot bērna šūpuli un dziesmā izsakot savas dāvanas vērtību un labumu. Krustēvu aicina pirmo, viņš dod naudas gabalu. Krustmāte pādei dāvina kreklu, villaini vai kādu citu apģērbu. Ja dižie kūmas bagāti, pādei dāvina aitu, zirgu vai govi. Pēc krustmātes bērnu apdāvina sānu kūmas un liecinieki. Apdāvināšanas laikā krustabnieki dzied, uzslavēdami devīgos un zobodami skopos.

Līdz ar to tuvojas krustabu nobeigums un krustabniekiem tiek dots mājiens, ka laiks posties uz mājām. Atvadoties kūmas ar vairākām izdarībām vēl visai sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību. Viena no tām — nātru izmīdīšana pagalmā. Šķiroties no bērna, dižās kūmas dzied šūpļa dziesmu, ar ko piekodina pādei gulēt mierīgi un netraucēt mātes miegu. Mājas tēvam un mātei kūmas vēl Dieva palīdzību.

Materiāls sagatavots, izmantojot grāmatu «Latviešu tautas dzīvesziņa. 3 godi.»

Dagnija Pakalne, mūzikas skolotāja no Gaujienas, un viņas vīrs Intars vēlas, lai viņu izvēlētie radinieki oficiāli ir ar mieru būt par meitiņas Ances krustvecākiem

Šobrīd man ir grūti vīrabrāli saukt par Ances krusttēvu un savu māsīcu — par krustmāti. Mēs esam runājuši, ka viņi būs Ances krustvecāki. Bet kas tas ir? Tas ir vārds. Domāju, ja viņi oficiāli parakstīsies par to, būs citādāk. Manuprāt, tas uzliks atbildību par bērnu. Es redzēšu, ka šie cilvēki tiešām grib uzņemties rūpes par Anci. Jutīšos drošāk, jo krustvecāki taču bērnam ir nākamie cilvēki aiz vecākiem! Domāju, ka viņiem jābūt tikpat mīļiem, jāaizstāv bērns un jārūpējas par viņu tā, kā to dara bērna vecāki.

Par Ances krustvecākiem gribējām savus radiniekus, nevis draugus. Draugi nāk un iet, bet radinieki paliek. Kāda jēga no krustmātes, ja viņa dzīvo Rīgā un Anci vispār nesatiek? Arī pati esmu krustmāte savai radiniecei. Cenšos visos svētkos viņu apsveikt. Braucot ciemos, vienmēr viņai kaut ko aizvedu, kaut vai kādu kārumu. Cik maz tomēr vajag, lai bērnam sagādātu prieku. Piemēram, bērnudārza izlaidumā uzdāvināju viņai džinsus ar platiem galiem. Cik viņa bija priecīga! Tagad viņa šīs bikses pat nenovelk! Šķiet, esmu viņai diezgan liela autoritāte. Patīkami, ka viņa ņem vērā to, ko es saku.

Žēl, ka mūsu dienās nav vairs vārda došanas svētku. Pāris dienu pēc bērna dzimšanas viņam izdod dzimšanas apliecību, un tas arī viss. «Zvaigznes ABC» izdotā «Mazuļa dienasgrāmatā» ir lappuse — Vārda došanas svētki. Mums tur nav ko par Anci rakstīt!

Diriģentiem Evijai un Romānam Vanagiem ir svarīgi, lai viņu mazie dvīņi — Kristaps un Edgars — labi saprastos ar saviem krustvecākiem

Mēs domājam bērnus kristīt luterāņu baznīcā, kurā — to vēl konkrēti nezinām. Pagaidām neesam vēl noteikuši arī dienu. Sākumā nevarējām vienoties — katram puikam būs savi vai arī abiem vieni krustvecāki. Galvenais kritērijs krustvecāku izvēlē bija tas, kā viņi saprotas ar mūsu bērniem. Viņu personība, mūsu savstarpējās attiecības nebija nozīmīgākie kritēriji. Pagaidām Kristapam izvēlēts tikai krusttēvs. Viņi ļoti labi saprotas! Bet Edgaram, jaunākajam dēlam, jau ir abi divi — gan krustmāte, gan krustēvs, kuri ir pāris. Esam priecīgi, ka šie cilvēki ir nolēmuši būt par mūsu bērnu krustvecākiem.

Evijai pašai ir pozitīva pieredze ar saviem krustvecākiem, tādēļ viņa vēlas, lai tāda būtu arī Edgaram un Kristapam. «Es biju vienīgā krustmeitiņa saviem krustvecākiem. Mani visādi lutināja! Loloja, palīdzēja…» Evija no savu dēlu krustvecākiem vēlētos sagaidīt palīdzību un atbalstu jebkurā brīdī, kad tas būs nepieciešams.

Dacei Lenkevičai, «Brigitas tipogrāfijas» rīkotājdirektorei, un Raeifam Rāfatam Kamelam Asādam augustā būs kāzas Ēģiptē. Gaidāmo mazuli viņi kristīs Latvijā

Manam dēlam Valdim Visvaldim, kas ir četrus gadus vecs, nav krustvecāku, viņš nav arī kristīts, jo mēs ar bijušo vīru bijām baptisti, kas atļauj cilvēku kristīt tikai tad, kad viņš pats saprot, kāpēc tas jādara.

Man pašai bija krustvecāki, bet viņi nomira, kad biju vēl maza. Es viņus neatceros. Tāpēc man nav pieredzes, ko nozīmē krustvecāki. Gaidāmam mazulim būs! Viņa tēvs ir pareizticīgs, tādēļ laulības Ēģiptē būs pareizticīgo baznīcā, kur arī es vispirms tikšu kristīta. Pareizticīgo baznīcā, kad bērns piedzimst, viņu kristī un viņam ir arī krustvecāki.

Mēs vēl neesam domājuši par konkrētiem cilvēkiem, kas varētu būt gaidāmā mazuļa krustvecāki, jo līdz bērna piedzimšanai ir septiņi mēneši. Kad bērnu kristīs, mēs jau dzīvosim Rīgā. Šobrīd man Rīgā nav nevienu paziņu vai draugu, kas būtu pareizticīgi, bet krustvecākiem obligāti tādiem jābūt. Rīgā ir tikai viena latviešu pareizticīgo baznīca. Mēģināsim ar kādu iepazīties! Vai arī jautāsim mācītājam, lai viņš iesaka šādus cilvēkus.

Manā ģimenē krustvecāki ir radinieki. Brālim ir mammas māsa, mana mamma savukārt ir sava māsasdēla krustmāte. Visi radi. Draugu nav. Man bija doma, ka Valdim Visvaldim krustvecāki būs mani draugi. Šobrīd neatrodu nevienu tādu pāri. Uzskatu, ka krustvecākiem tomēr jābūt precētam pārim.

Zinu, ka pareizticīgo krustvecākiem jābūt kā otriem vecākiem, jāaudzina bērns un jebkurā brīdī viņš jāatbalsta. Jābūt piemēram kristīgajā dzīvē, jo lielākā atbildība par bērna kristīgo audzināšanu ir krustvecākiem. Tieši viņiem jāved bērns uz baznīcu un jārunā par to. Tas ir ideālā variantā!

Man pašai arī ir krustmeitiņa, bet mēs ne reizi neesam kopā bijušas baznīcā. Pirms kristībām baptistu baznīcā mācītājam sacījām, ka mēs būsim krustvecāki, bet kristībās tas netika pieminēts. Vienreiz pa diviem mēnešiem es obligāti aizbraucu ciemos, lai aizvestu savai krustmeitiņai dāvanas. Ja braucu uz ārzemēm, vienmēr kaut ko viņai nopērku. Vēlos viņu aizsūtīt uz kādu nometni ārzemēs. Tagad vasarā viņa kopā ar Valdi dzīvo pie manis vasarnīcā. Man krustmeitiņa ir kā pašas bērns. Man arī gribētos, lai par mani kāds tā rūpējas. Kāpēc ne?

Uz augšu