Divi slaveni un temperamentīgi vīri satiekas Rīgā

Gorans Bregovičs

Šonedēļ viņi satiksies Rīgā. Divi slaveni un temperamentīgi vīri, kuri, kā runā, viens otru ne acu galā negribot redzēt. Un labi vien ir, ka viens ar savu darbu kinolentē, bet otrs uz koncertskatuves, jo citādi, kas zina, varbūt sanāktu viena čigāniska klope... Jūs jau droši vien nojaušat, ka es runāju par pasaulē slavenāko dienvidslāvu kinorežisoru Emiru Kusturicu un viņa tautieti komponistu Goranu Bregoviču. Šķiet, Bregoviča mūzika skan visās Kusturicas filmās. Tomēr ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī šķiet…

Pateicoties Kusturicas kino, mēs jau labu brīdi zinām, kā tas izskatās dzīvē. Balkānu čigānu raibā dzīve... un pavisam slāviskās kaislībās kaut kur Arizonas tuksneša vidū ierautais Džonijs Deps Emira Kusturicas filmās un Gorana Bregoviča mūzika ir viens vesels, viens organisms. Skatāmies – Kusturica, domājam – Bregovičs un otrādi. Izrādās – nē, mīts. Bregovičs rakstījis mūziku tikai trim Kusturicas filmām. Viss sākās ar “Čigānu laiku” 1988. gadā.

Gorans Bregovičs, komponists: “Kino es sāku strādāt nejauši. Kusturica gribēja redzēt, kā “Čigānu laikā” mūzika atbildīs attēlam. Viņš kaut ko parādīja, es kaut ko piespēlēju, un tā mēs radījām mūziku kopā. Viņam patika līmēt mūziku pie attēla un man arī.”

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka pirmo kinomūziku Bregovičs sarakstīja vēl astoņus gadus agrāk kādai citai dienvidslāvu filmai. Taču atgriezīsimies pie mīta par Kusturicas-Bregoviča divvienību. “Čigānu laikam” sekoja “Arizonas sapnis” 1993. gadā ar titru dziesmu "In the Deathcar", kuru daudzi joprojām uzskata par Igija Popa pēdējās desmitgades labāko dziesmu...

Un tad 1995. gadā ar Kannu “Zelta palmas zaru” apbalvotā “Pagrīde” jeb "Underground", kurā dzīvo dekorāciju loma ir arī daļai Bregoviča slavenā orķestra...

Tomēr “Pagrīde” visus tā nogurdināja, ka tūliņ pēc tās Kusturica un Bregovičs aizgājuši katrs savu ceļu, kā runā, ne gluži kā labākie draugi...

Gorans Bregovičs rakstījis mūziku apmēram 30 filmām. To skaitā ir arī franču kostīmdrāma “Karaliene Margo” un gruzīnietes Nanas Džordžadzes “27 nozagti skūpsti”, kas temperamenta, noskaņu un ironiskās attieksmes pret karu dēļ ir ļoti radniecīga Kusturicas filmām.

Tātad trīs kopfilmas ar Emiru Kusturicu par tādu nieku vien varētu uzskatīt, bet, iespējams, tie ir viņu abu labākie darbi, jo attēls un skaņa pulsē vienā elpā, vienā ritmā...

Uz augšu