Jānis Streičs: «Es esmu rokdarbnieks»

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Jānis Streičs

Pirms 68 gadiem, 26. septembrī, Preiļu pagastā, netālu no Anspoku muižas, pusceļā no kartupeļu lauka uz pilsētu pasaulē nāca režisors Jānis Streičs. Šodien viņš saka: "Manā dzīvē ceļam bijusi liktenīga nozīme. Un Latgalei." Gribētos piebilst – arī cilvēcībai, kas ir Streiča darbu lielākā bagātība.

– Jūsu veidotais Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula jubilejas vakars daudziem skatītājiem lika raudāt šķīstījošas līdzpārdzīvojuma asaras, arī aktieri atzina – balss drebējusi, rokas trīcējušas… – Klātbūtnes efekts. Ceru, televīzija šo vakaru parādīs vēlreiz – izņems neveiklākās vietas un uzsvērs veiksmīgākās – atsevišķi tuvplāni un montāžas vietas bija meistarīgs darbs, par to milzīgs paldies. Vakars bija mīlestības darbs. Diemžēl atrodas neapmierinātie, kuri pat šajā jubilejā meklē netīro – "Privātā" raksta "Ziedu vietā saņem aploksnes". Ko tas nozīmē? Aktieri saņēma ziedu jūru - Vijas auto nevarēja durvis aiztaisīt! Viņi saņēma tautas mīlestību – cilvēki stāvēja kājās, raudot pateicības asaras! Viņi saņēma atbalstu grūtā brīdī – teātris ilgi centās atrast formu, kā to izdarīt neaizvainojot – tās bija skaistas dāvanu kastes (pastkastītes ar uzrakstiem "Zvejnieka dēlam" un "Dāvana vientuļai sievietei"). Tā, kā pasaulē dara. Daži raksta – vai tās ir latviešu tradīcijas? Bet vai latviešu tradīcijas ir par domes 50 latiem pasniegt pušķi, noskaitīt pantiņu un padižoties? Vai tradīcijas nav – palīdzēt? Ticu, ka arī turpmāk teātris meklēs veidus, kā atbalstīt aktierus, varbūt atgriezīsies pie benefices formas. Tā ir reāla palīdzība, viss pārējais ir liekulība. Žēl, ka sabiedrībā valda tik primitīvas intereses, žēl, ka inteliģencei vairs nav šīs priesterības apziņas – atbildēt par tiem, kuri mazāk gara gaismas guvuši, palīdzēt un mācīt, nevis nolaisties līdz viņu līmenim. (Pauze.) Bet tie runātāji jau nebija tie, kuri, Viju un Eidi mīlēdami, ieradās uz jubilejas vakaru, kuri lepojas ar mūsu lielisko aktieru paaudzi – Viju, Eidi, Hariju Liepiņu, Dzidru Ritenbergu, Zigrīdu Stunguri, Voldemāru Zandbergu –, kas latviešu kino vārdu reiz aizveda līdz pasaules godalgām. Pēc Staļina kulta sagrāves "savienībā" valdīja milzu apjukums, un mūsu kino ar savu cilvēcību tika uzskatīts par kino avangardu. Tad nāca nolādētais 1959. gads, par ko cilvēki maz runā, bet ko es pats esmu piedzīvojis, – tas apturēja šo skaisto nacionālā kino atdzimšanas procesu. Nocirta saknē. Mums bija labi gani – partija un valdība visu nolika pie vietas! Kinostudijas laikos mūsu dzīvošana nemitīgā deficīta un baiļu atmosfērā diktēja arī dzīvesveidu un savstarpējās attiecības. Cenzūra… tie nebija bargi "čekisti" ar Kalašņikova automātiem, nē, mēs paši savām rociņām maigi nožņaudzām viens otru. Toreiz vajadzēja, lai būtu pelēcība, lai netraumētu priekšniecību, lai pēc plāna ražotu "pareizās" filmas. Cilvēki daudz ko nezina... Tāpēc, veidojot jubilejas programmu, ar nolūku izvēlējos tieši latviešu kino sākumu... Ir tāda sevis izzināšanas un vadīšanas metode, kas saucas "spring life" (spring – pavasaris, lēciens, avota ūdens), kas nozīmē – atcerēties visu to labo, kas tevī bijis, paņemt to un attīstīt tālāk. To gribēju panākt šajā vakarā – par spīti traģiskajam negadījumam (izmežģīts plecs un roka ģipsī), kas notika ar paredzēto vakara vadītāju Gundaru Āboliņu. Paldies Andrim Bērziņam, kurš pēdējā brīdī improvizēdams ielēca lomā. Paldies Kinofotofono dokumentu arhīvam, kas vēsturiskos materiālus mums pārdeva ar milzīgām atlaidēm, studijai "Pro", kas to samontēja, mūziķiem un aktieriem – daudzi piedalījās pilnīgi par brīvu, uzskatot par savu goda lietu Vijai un Eidim sagādāt prieku. Paldies skatītājiem. Domāju, tauta visu saprata pareizi, un tie daži vaukšķētāju rējieni šajā kopējās sirsnības atmosfērā neko nenozīmē. – Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nepārtraukti runājam par sabiedrības "atvēšanu" un ciniska pragmatisma uzvaru. Bet tomēr – vai nav tā, ka tieši pēdējo gadu laikā iezīmējas tieksme pēc cilvēcības? – Gribu ticēt, ka tā ir tautas balss, tā ir mana pārliecība, tomēr dzeltenīgie un privātie izdevumi ir populārāki par pārējiem. Vēl ilgi būs tā – solis uz priekšu, divi atpakaļ. – Pie kā šobrīd strādājat – top nākamā LNT filma? Andrejs Ēķis atklāja – aicinājis jūs veidot filmu par "Skroderdienām Silmačos"... – Pateicoties LNT, kuri mani atzinuši un piepulcinājuši sev, jūtos godā celts un vajadzīgs šai studijai. Pašaizliedzīgi cilvēki – tas, ko viņi patlaban dara ar "Rīgas sargiem", ir kaut kas fantastisks! (Pauze.) Silmači... Nē, tie nebūs Silmači, tos vienkārši nevar uztaisīt stundas četrdesmit minūšu kino versijā tā, lai patiktu, lai saglabātu skaistos dialogus un dziesmas. Īsināt? To man nepiedotu, tā būtu izgāšanās. Ja man kino bijuši panākumi, ekranizējot literatūru, tad tāpēc, ka šie darbi agrāk nav bijuši plaši pazīstami – "Teātri" pirms filmas nezināja, maz kurš zināja "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" un "Svešās kaislības", bet "Cilvēka bērnu" lasījušos vispār uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt. Bet ja paņemtu populāru darbu... Nedod Dievs! Nē, šo darbu esmu iecerējis kā Silmaču notikumu priekšvēsturi, kā stāstu par Antonijas un Dūdara mīlestības līkločiem, kurš beidzas ar labi zināmo saucienu "Skroderi klāt!", ar ko sākas "Skroderdienu" laimīgie notikumi. Varbūt tāpēc, ka Blaumani vienmēr esmu uztvēris kā tautas gara patriarhu, varbūt tāpēc, ka gribas atgriezties pie pirmavota, šo ideju cītīgi loloju. Lai ir ideālisms! Labi, ja ir uz ko tiekties – uz skaistumu, darba tikumu, labā cildinājumu, mīlestību. To mums vajag. – Pretēji kamolā satinējiem, jūs esat kamola attinējs? – (Smaida.) Gribētos aizrakties līdz sākumam. Tas ir vismaz gadu ilgu pētījumu darbs. Tikko saņēmu ziņu, ka Kultūrkapitāla fonds mani atbalstīs, un nu cītīgi rakstīšu scenāriju un pārlasīšu visus Blaumaņa darbus – pa kripatiņai esmu aizguvis gan personāžus un tipāžus, gan otrā plāna lomiņas. Esmu rokdarbnieks, patīk ķimerēties. Būtu lieliski nākamvasar sākt filmēt, bet apzinos, ka šī filma būs dārgāka nekā iepriekšējie projekti. Ja naudas nebūs, nav jēgas sākt... – Vai tikmēr netop kāda teātra izrāde – pirms vairākiem gadiem veiksmīgi iestudējāt "Zāru Leanderi"? – Kaut kas vienmēr ir. (Noslēpumaini.) Ir iecere, bet par to vēl nerunāsim. (Iesmejas.) Ziniet, es esmu arī slinks! Turklāt man ir citas intereses – jāraksta. Jāpabeidz grāmata – laikabiedru portreti, tos ar vārdiem mālēju jau daudzus gadus. Esmu portretējis Dzidru Ritenbergu, Gunāru Piesi, Lilitu Bērziņu, Viju Artmani, Ēvaldu Valteru, Jāni Paukštello, Večellu Varslavāni, Paulu Putniņu, Ojāru Vācieti. Obligāti jāuzraksta par Aleksandru Leimani, manu audzinātāju un otro tēvu. Viņš man daudz personīgi līdzējis, vienubrīd, kad dzīve bija kritiski samezglojusies, pat mitinājos pie viņa. Leimaņa dzīve bija īsta "sovjetiskā traģēdija" – dzimis Krievijā, Smoļenskas apgabalā, Gavrilovas latvju kolonistu sādžā, viņš piedzīvoja, kā strādīgos latviešus, kuri lepojās ar savu "mazo Latviju", vara iznīcināja – Leimanim apšāva visus vīrieškārtas radiniekus, un viņš savu mūžu nodzīvoja, no sirds nīzdams to iekārtu un izlikdamies tai lojāls. Mūža nogalē man to raudādams pastāstīja. Tādu iebiedētu cilvēku bija daudz... Pēc pāris dienām braukšu uz Smoļensku – piedalīšos kinofestivālā; ceru vietējā novadpētniecības muzejā uziet kādu latvju koloniju vai Leimaņu dzimtas pēdas. Diemžēl par viņa dzīvi neko daudz nezina ne Baiba (Indriksone; Aleksandra Leimaņa dzīvesbiedre), ne Aivars (dēls); tik maz viņš bija stāstījis.

Uz augšu