Nacionālo bruņoto spēku ģenerālinspektors un Rīgas garnizona priekšnieks brigādes ģenerālis Juris VectirĀns ir viens no redzamākajiem mūsu ģenerāļiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Varenā auguma virsnieks bieži manāms dažādos militāros un kara veterānu pasākumos, viņš labprāt parunājas gan ar sirmu leģionāru, gan jaunkareivi. Latvijas armijā kopš tās atjaunošanas J. Vectirāns ieņēmis dažādus vadošus amatus.
Pirmie kontrolieri ir jaunie komandieri – Ko dara ģenerālinspektors un Rīgas garnizona priekšnieks? J. Vectirāns: – Ģenerālinspektora galvenais uzdevums ir sekot, lai Nacionālajos bruņotajos spēkos ievērotu likumu normas un lai tās būtu mūsu apstākļiem atbilstošas: vai tās nav jāmaina, vai atbilst NATO standartiem. Tāpat esmu NBS komandiera padomnieks juridiskajos jautājumos, kontrolēju, kā tiek veiktas dienesta izmeklēšanas un pārbaudes, vērtēju, kā funkcionē komandvadības ķēde, cik gatavas bruņoto spēku vienības savu uzdevumu veikšanai. Kā Rīgas garnizona priekšniekam man jāatbild par disciplīnu un kārtību vienībās, par to sadarbību savā starpā, ar pašvaldību, valsts iestādēm, jāplāno aizsardzības pasākumi, militārās ceremonijas. – Inspicēšana armijā vienkāršam cilvēkam parasti asociējas ar dažādu konfliktu izmeklēšanu, kas rodas nelikumīgās karavīru attiecībās. – Mums jārēķinās ar to, ka armija pārsvarā sastāv no jaunu un ambiciozu cilvēku grupām, kurās var rasties un rodas incidenti. Bet tā nav masveida parādība, un dažāda ranga komandieri pie šā jautājuma strādā ļoti aktīvi, lai nelikumīgu attiecību nebūtu, jo no tā atkarīga vienību kaujas spēja un reputācija. Lai būtu kārtība, gādā arī jaunie pozitīvi ambiciozie komandieri, kuri ir ieinteresēti, lai viņu komandētās vienības būtu pēc iespējas labākas, kārtību prasa arī NATO standarti. Šobrīd mēs veicam pārbaudi drošības dienestā, uz kuru pamudināja nepatīkamais kukuļdošanas gadījums. Patiesībā jau šādai kompleksai pārbaudei jau tāpat bija jānotiek, tā bija ieplānota nedaudz vēlāk. Šādu pārbaužu laikā vērtējam, kāda ir uzdevumu un resursu atbilstība, pats galvenais – cik sagatavoti, morāli, psiholoģiski profesionāli un visādi citādi atbilstīgi ir karavīri. – Daudzi ir neizpratnē, kāds gan drošības dienestam, kas apsargā augstās amatpersonas un Saeimu, ir sakars ar armiju. – Tāda ir pasaules prakse, ka valsts augstākās amatpersonas apsargā armija. Nu, kā tas, piemēram, izskatīsies, ja mūsu Valsts prezidenti, kas ir Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniece, apsargās kādi citi spēki? Šiem spēkiem, sevišķi jaunā valstī, kas attīstās, jābūt maksimāli tāliem no politiskas ietekmes. Un karavīriem, kā zināms, politikā iesaistīties ir aizliegts. No Iekšlietu ministrijas uz Tautas fronti – Vai jūs esat apmierināts ar savu militāro karjeru? – Pēc vidusskolas beigšanas mani kā perspektīvu sportistu ugunsdzēsības daudzcīņā nosūtīja mācīties uz Ļeņingradas Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsības virsnieku skolu. No turienes gan mani ģimenes apstākļu dēļ atsauca un pēc pāris nedēļām iesauca obligātajā militārajā dienestā, es nokļuvu iekšlietu karaspēka speciālajās vienībās. Tepat Latvijā 70. gadu beigās un 80. gados cīnījos ar kriminālo noziedzību un bandītismu. Biju karavīrs, kas nēsā Iekšlietu ministrijas virsnieka formu. 18 gadus mans darbs bija saistīts ar cīņu pret kriminālo noziedzību, kas ir katras valsts, arī komunistiskas, uzdevums. Esmu priecīgs, ka pa visu šo laiku man neiznāca saskarties ar jautājumiem, kas būtu vērsti pret manu tautu. – Tas jums bez sirdsapziņas pārmetumiem ļāva iesaistīties atmodas kustībā. – Jā, es sāku uzmanīgi meklēt iespējas, kā varētu iekļauties atmodas un neatkarības atgūšanas procesos. Paslepus iestājos meitas skolas – Jelgavas 1. ģimnāzijas – Tautas frontes grupā: kā Iekšlietu ministrijas majors es to atklāti nevarēju darīt. Darbojāmies diezgan aktīvi un arī šobrīd mēs, vecie tautfrontieši, uzturam attiecības. Tad arī iesaistījos Tautas frontes brīvprātīgo kārtības vienībās, kuru darbība bija gan atklāta, gan konspiratīva: piemēram, novērojām un vācām informāciju par padomju armijas daļām un citām represīvām iestādēm. Tāds virsnieks nebiju vienīgais. Mēs savā starpā sadarbojāmies, koncentrējām informāciju, kas lieti noderēja vēlākajos gados, sākot veidot pirmās patstāvīgās Latvijas spēka struktūras: 1. policijas bataljonu jeb "baltās beretes", valdības apsardzi, kurā darbojos sākuma posmā. Tas bija arī barikāžu laiks, no kura es atceros katru dienu, jo atbildēju par valdības objektu apsardzi. Starp citu, uz barikādēm nāca arī padomju armijas virsnieki, kuri gribēja būt kopā ar Latvijas tautu: no rīta gan viņi atvainojās, uzvilka formas tērpu un devās dienēt uz savu daļu... Viens no maniem uzdevumiem bija arī organizēt aizsardzību un izvietot cilvēkus, kas no visas Latvijas ieradās uz barikādēm. 1991. gada janvārī sāka veidoties 1. policijas bataljons, kas 30. aprīlī Svētā Jēkaba baznīcā pirmais no jaunās Latvijas spēka struktūrām zvērēja uzticību Latvijai Dieva priekšā. 1991. gada vasaru pavadījām aktīvās nodarbībās, un tad jau bija klāt arī augusta puča dienas. "Mans ģenerāli!" teica pāvests – Tagad dažs teic, ka pučs bijis par īsu: ja tas būtu ildzis pāris nedēļu, mēs uzzinātu, kas ir īstie Latvijas patrioti un kas par tādiem tikai izliekas. – Tamlīdzīgi izteicieni man liekas neizprotami. Tas nebija brīdis, kam bija jāpārbauda viens vai otrs cilvēks. Pučs bija valsts pastāvēšanas pārbaude. Tās bija riskantas dienas, kad pret Latvijas nelielajiem spēkiem bija vērsts kolosāls spiediens un provokācijas, lai izraisītos asiņainas sadursmes un lai varētu ieviest PSRS prezidenta ārkārtas pārvaldi, pilnībā paralizējot Latvijas varas struktūras un pēc tam tās likvidējot. Man kā 1. policijas bataljona komandierim bija diezgan grūti savus karavīrus apturēt – jaunie zēni bija gatavi doties kaujā. Bet to tajās dienās nedrīkstēja darīt, tas būtu noziedzīgi. Jau uz pirmo šāvienu pretī būtu nācis daudzkārt lielāks spēks. Ja pučs būtu ieildzis, sāktos sadursmes, būtu upuri, tagad būtu vēl pa kādai svinamai un sēru dienai vairāk. Vai tāpēc tagad mēs būtu laimīgāki? Kam būtu vajadzīgi upuri? Arī es slēpu savu ģimeni, jo bijām saņēmuši draudus, uzlauza dzīvokli. Man bija vajadzīgas trīs stundas, lai ģimeni nogādātu pie attāliem radiem. Tā sanāca, ka tieši tajā brīdī omonieši uzbruka bataljona bāzei. To iepriekš, protams, nevarēja paredzēt. Pēc tam man jautāja: a kur tu biji? Rūpējos par ģimeni. Kas es varu būt par aktīvu cīnītāju, ja mana ģimene ir briesmās? Nekad nebūtu sev piedevis, ja ar sievu un meitām kaut kas slikts būtu noticis. Turklāt neviens nezināja, cik ilgs būs pučs un kādas cīņas nāksies izcīnīt. Kad manējie bija drošā vietā, kļuvu absolūti mierīgs un gatavs pildīt jebkuru uzdevumu. Turklāt nekur nav teikts, ka komandierim jāstāv pirmajās rindās un jāvicina zobens. Komandierim ir jākomandē vienība un jākontrolē situācija, ko arī darīju. Bija sagatavotas bāzes un izplānota darbība, saskaņā ar operatīvo plānu, ar Augstākās Padomes atļauju izņēmu bataljona naudu no bankas, ko dažs pēc tam man pārmeta, it kā es kaut ko savā kabatā būtu iebāzis... Pēc tam un arī vēlāk manas finansiālās darbības kādas septiņas reizes ir pārbaudījuši. No sākuma to uztvēru ar izpratni, jo kārtībai taču jābūt, bet vēlāk nonācu pie atziņas, ka ir vēlēšanas traucēt bataljonam un vēlākajam drošības dienestam, kas veidojas par nopietnu spēku. Ko vien vērts bija man piestādītais absurdais uzrēķins par nenomaksāto sociālo nodokli miljons latu apmērā! Sākās visādas reformas, ne katrreiz pamatotas, spēcīgo drošības dienestu restrukturēja. Tomēr 1. policijas bataljons tajās puča dienās izpildīja vienu no tā laika galvenajiem uzdevumiem: pārtrauca Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas darbību un arestēja padomisko spēku līderi Alfrēdu Rubiku, pārņēma čekas objektus. Bataljons bija spēks, kas nodemonstrēja, ka Latvijas armija pārvalda savu teritoriju. Kā zināms, jebkuru reformu attīstības periodā pavada kaujas spēju mazināšanās. Manuprāt, vispirms bruņotajiem spēkiem bija jāļauj stratēģiski pareizi strauji attīstīties un pēc tam varēja arī reformēt, nevis otrādi, gandrīz katru gadu reformējot struktūru un pakļautību. – Tā bija virsnieku cīņa par varu? – Nē, tā bija politisku spēku un partiju cīņa par varu. Tiesa, bija vērojama arī zināma virsnieku noslāņošanās... – Reformas nevarēja neietekmēt arī virsnieku karjeru. Paretam dzird arī neapmierināto balsis, piemēram, man virsnieki ar augstāko militāro izglītību pauduši neizpratni, kā, piemēram, Juris Vectirāns un Raimonds Graube par ģenerāļiem kļuvuši bez augstākās militārās izglītības... – Jebkura karavīra dzīvē veiksmei ir liela nozīme. Kad karavīrs saņem savu pirmo mugursomu, tajā viņam ieliek arī simbolisku ģenerāļa zizli. Bet cik no tūkstošiem karavīru kļūst par ģenerāļiem? Daži. Lai kļūtu par ģenerāli, bez veiksmes vajag arī lielu mērķtiecību un mācīties. Un galvenais – labi dienēt vajag! Starp citu, es jau 1991. gadā kā pulkvedis biju ģenerāļa amatā, bija sagatavots arī pieprasījums par ģenerāļa pakāpes piešķiršanu, bet kādam nepatika, ka esmu tikai 36 gadus vecs. Par ģenerāli kļuvu tikai šogad. Bet to es daudz nepārdzīvoju. Man galvenais bija, ka jau 1993. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II man pateica: "Mans ģenerāli!" Toreiz es atbildēju par pāvesta drošību Rīgā. Kas attiecas uz mācībām, esmu beidzis Stratēģiskās drošības koledžu Vācijā, Čehijas Ģenerālštāba akadēmijā ieguvu augstāko militāro kvalifikāciju "Operāciju komandieris: valsts aizsardzības vadība, kara māksla un stratēģija". Negribu jau lielīties, bet vai daudziem Latvijas virsniekiem ir labāka izglītība? Es jau smejos, ka gara auguma karavīri ar staltu stāju, kas skatās taisni uz priekšu, ne visiem patīk... Neesmu jau īpaši rāvies uz amatiem, vienkārši dažādās laika maiņās un vētrās esmu centies pēc labākās sirdsapziņas pildīt savus pienākumus, neesmu ļāvis darīt pāri sev un saviem cilvēkiem. Ja tu nedomā par karavīru, ja tu skaties uz viņu kā uz amēbu, kurš te ir un te var arī nebūt, tad neesi cienīgs būt virsnieks. Karavīru draugs – Jūs esat biežs viesis latviešu leģionāru un nacionālo partizānu pasākumos, palīdzat viņiem. – Man patīk vēsture, un es labprāt tiekos ar dzīviem vēstures lieciniekiem – karavīriem. Ja es turklāt viņiem varu palīdzēt, tad tas ir liels gandarījums. Man žēl, ka visur nespēju aizbraukt. Esmu arī Rīgas Brāļu kapu fonda prezidents un arī šajā jomā gribu aktīvāk darboties. Tiesa, kā karavīrs distancējos no vienas otras asākas sirmo karavīru izteiktas domas, bet tajā pašā laikā tas neliedz man būt kopā ar viņiem. Kā karavīram man ir saprotoša attieksme pret visu pušu kritušajiem karavīriem. Esmu piedalījies arī padomju karavīru mirstīgo atlieku atrašanā un pārapbedīšanā. Nesen kāda Otrā pasaules karā Latvijā bojā gājušā ukraiņa mirstīgās atliekas aizvedām uz Ukrainu, kur viņa sieviņa joprojām bija dzīva un visu laiku gaidījusi atgriežamies savu vīru... Ja valstis nekaro, tad karavīri savā starpā ļoti labi saprotas un sadzīvo, jo viņi zina, ko nozīmē karot. Mēs neesam nekādi melnie kraukļi – nelaimes nesēji, bet gan normāli cilvēki, kuru darbs saistīts ar militāru specifiku, savas valsts un tautas aizsardzību.