Gundars Āboliņš, “Šreks”: Man tā princese ļoti patīk. Gan tā baltā, gan tā zaļā, tā zaļā varbūt pat drusku vairāk.
Un tad arī balsī tas ir jūtams?
Jā, ir jūtams, nevar jau mīlēt pats sevi. Jāmīl tā princese un ja tu viņu mīli, viss nostājas savās vietās.
Artūrs Skrastiņš, “Ēzelītis”: Man dublēt Ediju Mērfiju ir daudz vieglāk... Viņš ir atradis to tēla atslēgu un man ir jāmēģina noķert tas pats. Protams, ka es mēģinu ieviest kaut kādas savas nianses, bet tēlu jau ir radījis viņš. Es gribētu sev tādu draugu kā ēzelītis.
Dainis Gaidelis, “Daiļais princis”: “Viņi ir ļoti interesanti ierunājuši, jo katra frāze ir mazs notikums, kas notiek ar šo cilvēku.”
Tālajos padomju laikos gandrīz visas bērnu filmas dublēja latviski, bet kopš 90-to gadu sākuma aktieriem atliek vien dāvāt balsis reklāmtēliem vai televīzijas filmu bezkaislīgajiem aizkadriem. Kopš Latvijā ir radušies atbilstoša tehniskā līmeņa kinoteātri un nostabilizējusies ekonomiskā situācija, dublētas bērnu filmas izrādītāji sola arvien biežāk.
Dace Andžāne: “Es atceros, viens no argumentiem bija – tas ir šausmīgi dārgi, un Latvijai kā mazam tirgum tas nav iespējams.”
Atis Amoliņš, filmas izrādītājs: “Tas ir šausmīgi dārgi. Es domāju, ka Dreamworks studijai, kas stāv aiz filmas “Šreks”, viens no argumentiem bija jau nopelnītā nauda un līdz ar to pašrisks samazinās un pieņemt lēmumu pirmo reizi Baltijā dublēt šo filmu nebija grūti.”
Mēs nu paklusām dodamies prom, jo aktieriem un režisoriem darāmā vēl daudz, lai latviskotais “Šreks 2” oktobra nogalē nonāktu līdz skatītājiem tieši tik lielisks kā iecerēts...
