Mārtiņš Milbrets teic tā: – Mēģinājām saprast, kā "jaunās Rīgas" ēku fasādes būvēt, lai tās pareizi pagrieztos pret debess pusēm. Lai fasādes reljefi labāk izceltos, operatoram vislabāk filmēt slīpajos rīta un vakara saules gaismas staros. Filmas mākslinieku darbu aplam būtu iedomāties ar otu pie audekla vai tamlīdzīgi. Kā teic Neils Matīss: – Režisora iedomātais objekts mums dabā jāatrod, jāpielāgo jeb, protams, ar daudzu citu palīdzību jārada pilnīgi no jauna. Patlaban darbakārtībā "prototips" Torņakalna baznīcai. Šobrīd noskatītā Tukuma rajona Sātos, pēc mākslinieku domām, šķiet stipri laucinieciska. Neils Matīss: – Panākt, lai tā izskatītos pēc dievnama, nemaz nerunājot par Torņakalna baznīcu, būs diezgan grūti. Mums vajadzīga baznīca, kur var apspēlēt zvanu, torni. Sātu baznīcā varbūt varēsim filmēt iekšpusi, bet ārskatiem būs jāmeklē cita. Kā varat iedomāties, filmēt baznīcas iekšpusē, turklāt vēl "šaujot un spridzinot", ir visai sarežģīti… Atsevišķas ainas filmā taps Vecrīgā. Jēkaba ielā parlamenta ēka "pazaudēs" fasādē izkārtni "Latvijas Saeima" un vietā iegūs citu. Jo 1919. gadā, kad notiek filmas darbība, tieši šajā ēkā atradās Baltijas militāro misiju štābs, kur uzturējās arī Anglijas un Francijas militāro misiju pārstāvji. Mākslinieku ziņā būs gādāt, lai arī Klostera ielā un dažās apkārtējās "izzustu" mūsdienu liecinieki no ēku fasādēm. Mārtiņš Milbrets saka: – Operators centīsies "nepamanīt" dažas mūsdienīgas lampas, mēs "saliksim" ielās mašīnas un zirgus, cilvēkus un armiju, mēģināsim panākt tā laika izjūtu un garu… Bet lielākoties filmas darbība risinās ap krastmalu un Pārdaugavu, kur noris cīņas un vijas cilvēku likteņi. Mārtiņš Milbrets stāsta: – Kāds varbūt jautās – kāpēc nevarēja filmēt reālajā Rīgā? Pirmkārt, tā ir mainījusies un vairs nav tāda, kāda bija 1919. gadā. Otrkārt, iedomājieties – filmā ir ierakumi, spridzināšanas. Ja ko tādu vajadzētu uzņemt satiksmes dzīvajā krastmalā… Neils Matīss: – Vispirms mums bija svarīgi saprast laiku, kurā filma norisinās. Arhīvos, Rīgas vēstures un kuģniecības, Latvijas vēstures muzejā, Misiņa un Nacionālajā bibliotēkā, tolaiku grāmatās meklējām vecos fotoattēlus un tā laika liecības. Gan ar saviem privātajiem materiāliem, gan padomu, mums daudz palīdzēja Gunārs Armanis no Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Un tad sācies diezgan sarežģīts rēbuss, mēģinot iztēloties, no kura skatupunkta kura senā fotogrāfija uzņemta, līdz mākslinieku roku ieskicētais siluets nolikts priekšā Rīgas arhitektūras speciālistam Pēterim Blūmam nepieciešamajiem precizējumiem. Tukuma rajona Slampes pagasta "Vecvagari" par filmēšanas vietu izraudzīti tādēļ, ka no Latvijas laikā reiz varenas saimniecības bija saglabājušies ēku laukakmeņu pamati un mūri, uz kuriem "atsperties" tālākai "Pārdaugavas" būvei. Sākums bijis grūts un sarežģīts, jo nemaz nav varēts saprast, no kuras puses ķerties klāt. Tagad ar celtniecības firmas RBS "Skals" palīdzību vecās kūtis pārtop par dzīvojamām ēkām, dažai mājai zūd fasādes košums un celšanas gadskaitlis. Mārtiņš Milbrets teic: – Arī tagad Pārdaugavā ir grantētas ielas, mazi namiņi tuvu cits pie cita. Pārdaugavai mūsu iztēlē nevajadzētu saistīties tikai ar Akmens tilta gala lepnajām mājām, jo iekšienē tā ir gluži tāda pati kā senajos laikos. Mūsu ceļamajā "Pārdaugavā" ēkas cenšamies izvietot tā, lai tās aizsegtu tālumā redzamo pilsētai neraksturīgo lauku un meža apkārtni. Filmas trešais mākslinieks Mārtiņš Kalseris: – Svarīgi bija atrast īsto oriģinālu attēlus. Piemēram, kaut vai tā dēvētais Pūcīša nams. 1919. gadā tas atradās Daugavmalā, 11. novembra krastmalā apmēram tur, kur patlaban Mākslinieku savienības ēka. Šai lepnajai fasādei filmā liela nozīme. Tieši tās priekšā – pie Dzelzceļa tilta – Rīgas aizstāvji bija ierīkojuši savu galveno nostiprināšanās posteni un viņiem aiz muguras slējās Pūcīša nams. Tieši tādēļ tas visvairāk cieta no pretinieku šāviņiem. Man pašam bija ļoti interesanti izsekot šā nama vēsturei. Pēc bermontiādes ēku restaurēja un pārbūvēja. Otrā pasaules kara laikā tā atkal tika sapostīta un pēcāk atjaunota. Kad tā pazuda no Rīgas sejas pavisam, nezinām. Gunārs Armanis mums izstāstīja interesantu faktu. Vecos fotoattēlos viņš redzējis šai ēkai izkārtni vācu valodā. Tieši bermontiādes laikā tā latviskota… … Stāvot ugunsdzēsēju tornī, kuru filmā "apdzīvos" Ulda Dumpja ugunsdzēsēju priekšnieks, skatam paveras tiltu fragmenti. Pārdaugavā filmas darbība notiek vecā dzelzceļa tilta galā posmā no Daugavas līdz Torņakalna stacijai. No vecā dzelzceļa tilta, kurš 1919. gadā kalpoja vairs tikai kā pārbrauktuve, mūsdienās saglabājies cilindrveida balsts Daugavas malā. Pār 1914. gadā uzbūvēto, kā toreiz teica, jauno dzelzceļa tiltu 1919. gadā veda divi sliežu ceļi. Mūsdienās šis tilts ir krietni pārbūvēts. Mārtiņš Milbrets stāsta: – Filmas galvenā darbība notiek ap tiltiem. Apspēlējam to brīdi, kad bermontieši netiek pāri Daugavai tieši tāpēc, ka mūsu armija paspēj atkāpties un, pateicoties pāris varonīgiem cilvēkiem, pēc šā manevra tiltu "izgriezt". Tolaik vecais dzelzceļa tilts bija būvēts tā, lai to varētu izgriezt un tādējādi atbrīvot ceļu kuģiem. Īstenībā tieši tilti Rīgu ļoti paglāba, jo pēdējā brīdī tos paspēja pacelt un izgriezt. Un vēl mūs tolaik nosargāja tas, ka tik ātri neaizsala Daugava. Ja upi būtu pārklājis ledus, tad bermontieši tiktu pāri. Latvijas armijai bija jārīkojas zibenīgi, pirms bermontieši paspētu uzbrukt jau pa aizsalušo Daugavu. Vēl mums filmā būs arī Lībekas tilts, kura fragmentu patlaban būvējam no koka. 1919. gadā Lībekas tilts bija paredzēts gājējiem un vezumniekiem braukšanai pāri Daugavai. Tiltu uzcēla 1917. gadā, bet 1924. gadā to aiznesa palu ūdeņi. Mums tas filmēšanai bija ļoti izdevīgs savas konstrukcijas dēļ kā tā laika zīme. Starp citu, Lībekas tiltam dabā bija un filmā būs interesanta T-veida nobrauktuve – paralēla Daugavai. Kaut arī pļavā pretim "Vecvagariem" topošie "tilti" domāti tikai filmēšanai, arī tiem nāksies izturēt pamatīgas slodzes. Tās aprēķināt palīdzēja arhitektu firma SIA "Kurbads" un tiltu inženieris Raimonds Maslovskis. Par labu filmai dārgu prieku atļāvies "Latvijas dzelzceļš" – dzelzceļa sliežu posms uzbūvēts atbilstoši visiem nosacījumiem ar vecā parauga semaforiem, pārmijām un ūdenspumpjiem lokomotīvēm. Nākusi pretim arī Rīgas dome un Tramvaju un trolejbusu pārvalde, kura izbūvējusi tramvaju sliežu ceļa fragmentu, bet filmēšanai atvedīs 1901. gadā ražotu tramvaju. Mārtiņš Milbrets saka: – Man pašam ļoti interesanti bija vērot senās fotogrāfijas un atklāt, ka jau tolaik tramvaju sāni gluži kā mūsdienās bija aplīmēti ar visvisādām reklāmām. Tikai strādājot pie filmas, pētot senos dokumentus un fotoattēlus, uzzināju arī daudzus citus interesantus faktus. Piemēram, īstais tirgus tolaik bija tieši krastmalā un nevis kā daudziem varētu šķist, tur, kur tagad atrodas Centrāltirgus. To uzbūvēja jau krietni vēlāk, miera laikos. Tā kā Rīga cara laikos lepojās kā impērijas lielākā osta, krastmala bija sakārtota, ielas bruģētas, ēkām glītas fasādes. Cara laika būdeles te mijās ar ļoti skaistu arhitektūru. Filmā centīsimies radīt šo krastmalas sajūtu. Še bija gan siena tirgus, gan ogļu un malkas, gan krāmu tirgus. Daugavā kuģīši stāvēja četrās rindās, krastmalā cits pie cita virknējās kioskiņi, kur pārdeva papirosus, pārtiku un visādus sīkumus… …Soļojot pa grantēto ceļu, kam vienā pusē liek krastmalas tirgus bruģi, bet otrā – tramvaja sliedes, Mārtiņš Milbrets ieminas: – Bet patlaban, lūk, mēs ejam tieši pa Daugavu… Kā jau noprotat, to šajā vietā vēl tikai "raks". Patiesībā mākslinieki iezīmēs līniju, no kuras sāksies Daugava un tad talkā nāks kompjūtergrafika. Tā līdzēs arī "vecpilsētas" ēku fasāžu diviem stāviem "pieaudzēt" divtik un Rīgas torņu smailes. Tā kā Latvijā tādas kvalifikācijas kompjūtergrafikas speciālistu nav, uzaicināts filipīnietis Robins Aristorenas. Pasaules pilsonis un mākslinieks, kurš dzīvojis Londonā un daudzās citās pilsētās, bet patlaban strādā Viļņā. Mārtiņš Milbrets saka: – Ceru, ka uz "Rīgas sargu" filmēšanas laiku Robins Aristorenas ieradīsies pie mums Latvijā. Viņš ir piedalījies daudzu pasaulē slavenu filmu uzņemšanā, kur bijuši nepieciešami lieli un sarežģīti panorāmu skati. Kompjūtergrafikas tehnoloģiju ir visai grūti vārdos aprakstīt, taču būtībā Aristorenas apstrādās jau nofilmētu materiālu. Arī lentes uzņemšanas gaitā viņš dos padomus, kā rīkoties, lai mēs panāktu vēlamo efektu. Kompjūtergrafika ir dārgs un sarežģīts process, tāpēc mums jācenšas rīkoties tā, lai būtu vairāk iespēju filmēt dabā. Tieši tādēļ arī "uzbērums" topošajam dzelzceļa tiltam filmā ir četrarpus metru augsts. Aprēķins vienkāršs: ja skatītājs aiz kareivjiem uz tilta Daugavas viņā pusē pamanītu pilsētai neraksturīgus mežus, tas, maigi sakot, mulsinātu. Arī koku siluetus, protams, lentē varētu likvidēt ar minētās kompjūtergrafikas palīdzību, bet, kā jau teikts, šis process ir visai dārgs. Tā kā "Vecvagaros" Pārdaugava un tai pretim pļavā "vecpilsētas" ēku fasādes tiek no īsta koka cirstas un mūrētas pavisam reāli, ceļ tā, lai šīs būves stāvētu vēl vismaz pārdesmit gadu un studija "Platforma" tās varētu izmantot arī citām filmām. Tā kā arī kino butaforijām jābūt drošām, tām top visi nepieciešamie rasējumi un zīmējumi. Šis darbs – projekta kopējā dokumentācija – uzticēts arhitektu birojam "Alberts un dēli".