Čiris būvē ciematu

Cēsu rajona Amatas novada Drabešu pagastā viņš nopircis ap 180 hektāriem zemes, kur īsteno, iespējams, pašu vērienīgāko ieceri Latvijas laukos – veido pamatus jaunam savrupnamu ciematam.

Jaunais ciemats robežojas ar Amatas upi un atrodas gleznaino Vēķu, Ziemēnu un Melnezera ielokā. Paredzēts, ka ciemata teritorija nepārsniegs 200 hektārus.

Divsimt hektāros būs ap divsimt gruntsgabalu, kuros katrs nopirktā gruntsgabala saimnieks būvēs savu namu. No citiem ciematiem, kuri kā sēnes pēc lietus rindu rindās saauguši Rīgas pievārtē, šis ciemats atšķirsies ievērojami.

Katram savrupnamam ir paredzēta noteikta vieta, kuru ieskaus koki un dīķi. Pats uzņēmējs saka, ka tāpēc vislabākais apzīmējums iecerei būtu – viensētu ciems. Ne būvmateriālu izvēlē, ne iecerētā nama lielumā ierobežojumu nebūs. Vienīgais lielais ierobežojums – stāvu skaits. Nams drīkst būt tikai vienstāva ar jumta izbūvi. Namam, kuru būvēs kalna nogāzē, var būt tā sauktais pamatstāvs. Tādējādi dažām ēkām kopā ar jumta izbūvi sanāks pat trīs stāvi. Ar šo vienīgo ierobežojumu panāks, ka īpašnieks no sava nama logiem redz tikai divus trīs citus namus. Tādējādi rodas iespaids, ka cilvēks atrodas klusā vietā meža vidū. Tiesa, ciemata teritorijas detaļplānojumā paredzēts, ka īpašnieki savos gruntsgabalos nedrīkst turēt mājdzīvniekus, celt teltis, nepļaut zāli, novietot celtnieku vagoniņus, būvēties, kur ienāk prātā, utt.

Ciematā būs dzeramais ūdens no artēziskās akas dziļurbuma. Notekūdeņus savāks bioloģiskās attīrīšanas iekārta.

Čiris – ainavists

Čiris apgalvo, ka galvenais viņa trumpis, kas varētu pievilināt gruntsgabalu pircējus, ir ainava. To nevarot radīt līdzenā, plakanā vietā. Cēsu pusē pakalni un lejas šim darbam esot vispiemērotākie.

Tāpat nevarot izveidot ainavu vietās, kur nav purvu un mitrāju ar pazemes avotiem. Ainava nevar būt bez ūdens. Tāpēc ciematā izrakti aptuveni 30 dīķu. Pats mazākais – pushektāru, pats lielākais – piecus hektārus lielu. Pats garākais mākslīgi izraktais stiepjas gandrīz kilometru garumā. Taču, iekams rakt, Čiris izpēta, vai izraudzītajā vietā ir pazemes ūdens avoti, kuri varētu piepildīt izraktās bedres.

Cilvēka garīgās enerģijas neizsmeļams avots – skats caur logu, kas arvien ir mainīgs un katrreiz citāds. Skaists dīķis, viņaprāt, nav vis tas, kur ir tikai ūdens un smilts, bet kur zied ūdensrozes, aug kalmes un vilkvālītes. Tāpēc Čiris ne tikai pārrok pakalnus un velk notekūdeņu caurules un kabeļus, bet dīķos stāda ūdensrozes. Kailos pakalnus apstāda ar kalnu un ciedru priedēm. Pavisam ciemata teritorijā iestādīti ap 20 000 koku.

Kad savulaik Čiris nopircis pirmos hektārus, te bijusi pagalam aizaugusi zeme. Trešdaļu paugurainās vietas klājuši purvi. Pārējā – lauksaimnieciski izmantojamā zeme un meži. Ciematam blakus esošajos 200 hektāros valsts meža Čiris grib ieraudzīt iekoptu, aizsargājamu parku. Tāpēc viņš grib panākt, lai šos 200 hektārus neizcērt.

Zosēnu pagasta iedzimtais

Kā gadījies, ka Rīgas uzņēmējs pievērsies laukiem, pēdējos gados ieguldot tūkstošu simtus aizaugušā, pārpurvotā zemē, kas līdz šim nav bijusi vajadzīga nevienam?

Čiris ir dzimis un līdz pusaugu puikas gadiem audzis Cēsu rajona Zosēnu pagastā. Tāpēc pilsētnieks esot bijis vairāk piespiedu kārtā. Lai kādus kalnus pilsētā gāzis, dvēsele allaž vilkusi atpakaļ uz laukiem, uz dzimto pusi.

Atgriešanos laukos esot plānojis. Skaidri zinājis, ka grib nogruntēties starp Siguldu un Cēsīm, ceļa ar asfalta segu tuvumā, pie ūdens, ainaviskā vietā.

Tādu vietu atradis 1987. gadā Cēsu rajona Drabešu pagastā. Vienīgais trūkums – mājas saēdis laika zobs, tāpēc pirkumā bijusi tikai klētiņa.

No kopsaimniecības klāt dabūjis lietošanā trīs hektārus zemes, kurus atjaunotajā Latvijā privatizējis. Vai visas turpmākās vasaras ģimene pavadījusi klētiņā. Čiris gan saka, ka dzīvesbiedre Astrīda, meita Laura un dēls Ralfs tur dzīvojuši lielākoties bez viņa.

Toreiz Čiris visiem teicis: jaunu māju varot uzbūvēt vienmēr. Bet ainavu nekad. Tagad šī atziņa runā pretī viņa darbībai Drabešu pagastā.

Čiris un zaļā vārna

Čiris atzīst: vērienīgā iecere ir ļoti sarežģīta – sākot no paša īstenotās savrupnamu ciemata projektēšanas un beidzot ar saskaņošanu Reģionālajā vides pārvaldē, Valsts meža dienestā un citos. Tā kā ainavas pārveidošana un jaunais ciemats iecerēts lielā platībā, saskaņošana vilkusies gadus un bijusi bezgala piņķerīga. Bet Čiris negaužas, jo saprot, ka tagad ierēdņi nopūlas ievērot Eiropas prasības. Viņaprāt, labāk sarežģīti un grūti izpildāmas prasības nekā vispār bez tām.

Pati sarežģītākā – biotopu izpēte. Četru piecu gadu garumā īpašumiem pāri gājuši speciālistu desmiti, kuri pētījuši visu, kas vien šejienes florā un faunā varētu būt vērtīgs un sargājams. Ciemata idejas autors atzīst: pētnieki viņu krietni izskolojuši. Tagad Čiris esot kļuvis par apzinīgu dabas draugu. Veidojot ciematu, tiks saglabāti gan koki, gan purvāji. Kokus nocirtīs tikai tur, kur jābūvē ceļi vai jāierok pazemes caurules un kabeļi.

Čiris smaidot saka, ka līdz šim esot stipri veicies, – īpašumos neesot parādījusies zaļā vārna. Un klusībā cerot, ka neparādīsies. Kur mīt zaļā vārna, tur neko vairs nedrīkst pārveidot un būvēt.

Čiris – zemes pircējs

Pašlaik Čira ienākumus galvenokārt veido "Jāņa sētas" uzņēmumi – kartogrāfija, izdevniecība, galerija, veikals, Tagad klāt nācis guļbaļķu ēku būves uzņēmums "A. Z. Jāņa sēta" Siguldā. Domas par zemes pirkšanu uzradušās tad, kad 90. gadu beigās Čiris pārdevis "Jāņa sētas" Cēsu spiestuvi. Iegūtā nauda lielākoties aizgājusi zemes pirkumiem Drabešu pagastā. Cits naudas ieguves avots zemes pirkšanai – banku aizdevumi pret nekustamā īpašuma ķīlu. Čiris smiedams saka, ka patiesībā viņam nekas nepiederot, – visi īpašumi esot ieķīlāti bankās. Pašlaik kredītsaistības bankās pārsniedz vienu miljonu latu. Traks vai, tādu naudu aizņemties?! Čiris atminas, ka skolas laikā bieži spēlējis dambreti galvā, bez spēles lauciņa. Šī spēlēšana galvā, bez lauciņa vēlāk bieži palīdzējusi un glābusi. "Iekams lienu parādos, pārliecinos, ka tos atpelnīšu. Kaut arī esmu azartisks un man patīk radīt tādu iespaidu par sevi, tas tomēr ir tikai teātris. Patiesībā vienmēr visu rēķinu līdzi."

Pie trim privatizētajiem zemes hektāriem, kuri bijuši sākumā, pārējie pirkti klāt pamazām. Pirkšana gājusi diezgan sarežģīti, jo īpašnieki lāga negribējuši pārdot. Lai tiktu pie kārotā, Čiris arvien piedāvājis krietni vairāk nekā tirgū. Sākumā – ap 1000 latu par hektāru, bet vēlāk – jau ap 4000 latu par hektāru. Par pēdējo zemes gabalu dzelzceļa malā nopircis zemes gabalu par 4500 latu par hektāru. Čiris saka, ka Cēsu puses pagastos pārpurvojusies, aizaugusi zeme tā vēl nemaksājot, ja nu vienīgi gleznaina ezera vai upes krastā.

Tādas cenas radušās, pirmkārt, tāpēc, ka viņš gribējis pirkt. Otrkārt, tāpēc, ka kaimiņi zinājuši: šeit kāds trakais veido jaunu ciematu. Un tāpēc pēdējā laikā zemi kaimiņos grib uzpirkt dažnedažādi starpnieki, kuri alkst nopelnīt uz viņa rēķina, neko zemē neieguldot.

Čiris – zemes tirgotājs

Kad dīķi būs izrakti, ceļi izbūvēti, pazemes caurules un kabeļi ierakti, ap hektāru lielie gruntsgabali tiks piedāvāti tirgū.

Dīķi, ceļi, pazemes caurules un kabeļi – Čiris rēķina, ka pašlaik vienā kvadrātmetrā jāiegulda aptuveni 3 lati – lats zemes darbiem, divi – caurulēm un kabeļiem.

Čiris grib piedāvāt labierīcību apsaimniekošanu Amatas novada pašvaldībai. Kad par to runājis pašvaldībā, par šo ideju deputāti esot vīpsnājuši. Sak, kur tas trakais pakalnu pārstūmējs tādus muļķus raus?

Bet Čiris tādās runās nemaz neklausās. Viņš apgalvo, ka pasaulē sadzīves pakalpojumi esot ienesīgs bizness. Un agri vai vēlu to apjēgs arī Latvijā.

Ja turīgs cilvēks pirks hektāru zemes, kur būvēs savrupnamu, tad viņš labprāt maksās par ceļu tīrīšanu, zāles pļaušanu, malkas piegādi, atkritumu aizvešanu un citiem pakalpojumiem. Cilvēks, kurš dārgi pērk zemi un būvē lepnu savrupnamu, vēlas arī pakalpojumus.

Pašlaik īpašnieki jau ir 20 gruntsgabaliem. Pirmie pircēji varējuši nopirkt gruntsgabalus par 30 000 latu – summu, kas nosedz zemē ieguldīto.

Nākotnē ciematā gruntsgabalu cenas, protams, būs citas.

Čiris un mednis

No pirmajiem gruntsgabalu pircējiem Čiris nekādu peļņu it kā neieguva. Toties ieguva kaut ko vērtīgāku par zemē iegrūsto naudu – pārliecību, ka tā zīle tomēr ir rokā. Par vienā kvadrātmetrā ieguldītajiem 3 latiem jeb 30 000 latu par hektāru zemi pirks.

Pats svarīgākais – baņķieri pārliecinājās, ka aizdot naudu uzņēmējam Aivaram Zvirbulim ir vērts arī turpmāk.

Bet kā būs ar medni? Vai nākotnē izdosies pārdot gruntsgabalus par pieciem vai sešiem latiem kvadrātmetrā? Uzņēmējs diplomātiski saka, ka tas būšot atkarīgs no veiksmes, tirgus, labklājības līmeņa un reklāmas. Taču savs dambretes galvas rēķins Čirim ir arī šoreiz.

Ja pirmos gruntsgabalus nopirkuši bez jebkādas reklāmas, uzzinot no mutes mutē, tad acīmredzot tiks arī kārotais mednis. Pārliecību stiprina arī tas, ka, izņemot Rīgas pievārti, citur Latvijā, iekoptā ainaviskā vietā gruntsgabalus ar visām pazemes labierīcībām pagaidām nepiedāvā.

Zemes cenas ceļ ieguldījumi – darbs un nauda. Reizēm īpašnieki sūkstās, ka zemei neesot pienācīgas cenas. Čiris saka – nebūšot nekad, kamēr īpašnieks tajā neko neieguldīs. Tāpēc viņa darbība laukos notiek vienā virzienā – ieguldot kapitālu, celt zemes tirgus vērtību. Tiesa, pagaidām tas peļņu nenes un acīmredzot vēl pāris gadu nenesīs.

Pieaugot elektronisko plašsaziņas līdzekļu izmantošanai, arvien vairāk saruks attālumi starp lielpilsētām un laukos. Toties pieaugs iespējas strādāt, dzīvojot laukos.

Tā kā ciematu no Rīgas šķir nieka 80 kilometru, Čiris spriež, ka pavisam drīz tas vairs nebūšot attālums. Viņa piedāvātos gruntsgabalus jau tagad pērk lielākoties Rīgas uzņēmēji. Tātad viņi izrēķinājuši, ka darba laiks, kas pavadīts lauku namā, atsvērs darba laiku pilsētas kantorī.

Ļaudis, kuri brauc vietraugos, taujā, cik tālu līdz Rīgai un cik laika zaudēšot ceļā. Bet Čiris iegalvo viņiem, ka ceļā pavadītā stunda esot ieguvums, – varot mierīgi visu izprātot un saplānot, kam lielpilsētas ikdienas burzmā un troksnī bieži neatliek laika. Izbraucot ar auto no Rīgas, gan Langstiņu, gan Amatciema savrupnama īpašnieks parasti iestrēgst Juglā. Pirmais Langstiņos nonāk, saniknojies par nesakārtoto satiksmi. Turpretī Amatciema iemītnieks, ceļā paguvis nomierināties, mājās, rau, pārrodas labā omā.

Pilsētās dzīvojot, latviešiem radušās arvien lielākas prasības, tāpēc reizēm grūti izšķirties par dzīvesveida maiņu. Un tāpēc Rīgai tuvajos pagastos paceļas jaunbūves, kuru dēļ "ūdensgalva" Rīga piepampst vēl lielāka. Čiris prāto, ka tas esot aplam. Latvieša sirds vienmēr bijusi laukos, tāpēc viņš ir pārliecināts, ka nākotnē tādu ciematu kā šis Latvijā būšot arvien vairāk.

Kurš varēs nopirkt gruntsgabalu ciematā? Čiris uzskata, ka nākotnē ne tikai turīgi uzņēmēji, bet arī vidusmēra cilvēks ar labu izglītību. Pašlaik Latvijā neesot problēmu par tādu kļūt jaunai, izglītotai ģimenei, kurā kopējie ienākumi svārstās no 600 līdz 1000 latiem mēnesī. Ar to varētu pietikt, lai aizņemtos naudu bankā savrupnama iegādei ciematā. Līdz šim gandrīz visi pircēji pirkuši gruntis jaunajā ciematā, aizņemoties naudu bankās.

Pirmais sirdsprojekts

Tādu naudu, kādu Čiris iegulda zemē, var atļauties tikai bagātais. Bet Čiris teic, ka bagātība nav naudā. – Mana vislielākā bagātība – spējas darboties. Kaut arī visi projekti ir ar avantūristisku piegaršu, tomēr pārsvarā tie attaisnojuši sevi.

Ko Čiris iesāks, kad pēdējais gruntsgabals būs veiksmīgi pārdots? Pirmkārt, paliks paša uzceltais guļbaļķu nams līdzās klētiņai. Otrkārt, visu zemi viņš nepārdos, ap 5 līdz 10 hektāriem paliks. Uzņēmēja skatiens pievērsts lauku tūrismam, tāpēc šajā platībā būs viesnīca, konferenču ēka, pirts, vietas zirgu izjādei un citām publiskām izklaidēm.

Atšķirībā no citām iecerēm, kuras savulaik īstenotas galvenokārt peļņas nolūkos, šis Čirim esot īpašs bizness. Šeit pirmoreiz viņš iegulda gan naudu, gan zināšanas, kuras uzkrājis apmēram 30 uzņēmējdarbībā pavadītajos gados. Un pirmoreiz arī daļu savas trakulīgās Zosēnu lauku puikas sirds.

Katru gruntsgabalu Čiris veido kā sev domātu. Divu vienādu nebūšot – katrs būšot neatkārtojams un vienreizējs.

"Taisiet biznesu uz mana rēķina!"

Vai šo vērienīgo ieceri var īstenot viens cilvēks? Amatas novada domes priekšsēdētājs Māris Timermanis saka: – Ja nebūs Čira, tur uz priekšu nekas neies!

Čiris, protams, pats kalnus nepārrok un dīķos ūdensrozes nestāda. Pašlaik ciemata teritorijā strādā ap pussimt strādnieku, tostarp vietējie iedzīvotāji, kārpās ekskavators, ducina traktors. Taču Čiris spriež, ka parasti strādnieki viņam neesot diez cik izdevīgi. – Mans uzdevums ir dot iespēju. Tāpēc cenšos pierunāt pagasta iedzīvotājus dibināt mazus dažādu pakalpojumu uzņēmumus, kuru vadītājs reizē ir arī uzdevuma veicējs. Tiklīdz strādā parasts līgumstrādnieks, kuram viss jāparāda un jāpasaka priekšā un kurš izdevīgā brīdī mani apzog, tā cauri ir. Turpretim paša dibināts uzņēmums rosina cilvēku patstāvīgi domāt un strādāt. Tāpēc es visiem saku: "Taisiet savu biznesu uz mana rēķina!"

Čiris apgalvo, ka pēc gadiem ne tikai Rīgas pievārtē, bet arī citur Latvijā būšot daudz jaunu ciematu. Šis esot tikai pirmais. Viņš gribētu izveidot arī citus. Tāpēc uzņēmējs smej, ka viņa uzņēmumos divu nozaru ļaudīm bezdarbs nedraudot. Pirmkārt, "Jāņa sētas" karšu zīmētājiem, kuri zīmēs kartēs jaunos ciematus. Otrkārt, Siguldas guļbaļķu namu ražotnes strādniekiem, kuri īstenos Čira ciematu būvniecības ieceres nākotnē.