Intervija. Sergejs Ancupovs — izglītības un zinātnes ministra padomnieks mazākumtautību jautājumos

Pirms sarunas par izglītības reformas radīto sabiedrības šķelšanos viņš izvirza nosacījumu — ne vārda par ministrijas rīkoto 1. septembra koncertu, jo par to esot jārunā pašiem mūziķiem. Taču saruna neizbēgami noved pie šībrīža situācijas, kad Zinību dienai veltītais pasākums izglītības reformas pretinieku aktivitāšu dēļ gribot negribot iegūst politisku nokrāsu. «Dezintegrācijas process aizgājis par tālu, bet mums nav jāpārvērtē vienas politiskās partijas aktivitātes, lai visu valsts dzīvi organizētu pēc tās vēlmēm,» saka Sergejs.

— Kā vērtējat šobrīd ap izglītības reformu virmojošās kaislības? Šie masveidīgie skolēnu protesti ir tikai politiķu manipulācijas rezultāts vai iebildēm tiešām ir pamats?

— Sabiedrībā ir cilvēki — krievu skolu aizstāvības štābs un apvienība PCTVL, kas nodarbojas ar kūdīšanu, nepārtraukti veido konfrontāciju gan ar publikācijām, gan visādām akcijām. Viedokļu dažādība demokrātijā ir absolūti normāls process, arī politiska partija var rīkot dažādus pasākumus, bet visam jānotiek likuma ietvaros. Taču es kā jebkurš loģisks cilvēks nevaru pieņemt to, ka politiskajos procesos tiek iesaistīti bērni — tas ir amorāli.

Reforma šobrīd ir lozungs, aiz kura latvieši un krievi saprot kaut ko pilnīgi dažādu. Latviešiem reforma nozīmē, ka nelatviešiem ir jāapgūst latviešu valoda, un protestētāji acīmredzot valodu nevēlas apgūt. Esmu daudz bijis krievu skolās un runājis ar vecākiem. Tur bija pietiekami liela agresivitāte, bet vairākums atzīst, ka grib vairāk latviešu valodas stundu. Noteikti, ka ir radikālo daļa, kādi pieci procenti, kuri latviešu valodu negrib apgūt.

Es negribu teikt, ka ar ienaidnieka tēla veidošanu grēko tikai krievu prese, to dara arī latviešu prese, padarot par ienaidniekiem šos cilvēkus, kas pret reformu protestē, lai gan arī protestētājiem ir psiholoģisks pamats justies apdraudētiem.

— Kuri iekļaujami apdraudēto kategorijā?

— Tie varētu būt ap desmit procentiem skolēnu, kuriem ir vājas atzīmes dažādos priekšmetos. Jāatceras, ka latviešu valodas apguves programma tika realizēta tikai pēdējos gados. Esmu sastapies ar to, ka septītā klase latviski runā krietni labāk nekā desmitā, jo sistēma ir mainījusies — cilvēki sāk valodu lietot skolā, un tas dod ļoti labu rezultātu.

— Tātad protestu pamatā ir bailes?

— PCTVL nekad nevarētu izveidot tik masveidīgu kustību, ja tiešām nepastāvētu šīs psiholoģiskās un attieksmes problēmas. Kad tiek publicēti dati, ka praktiski visas skolas reformai ir gatavas, tad vecāki tam netic un uztver to kā valsts manipulēšanu, jo viņiem pastāv šīs iekšējās bailes. Bailes arī tāpēc, ka nav bijis pietiekami daudz informācijas un esošā informācija ilgu laiku nākusi no vienas politiskās partijas. Mums ir godīgi jāatzīst, ka no valsts skaidrojuma bija maz. Cilvēku apziņā izglītības likums ir izveidots kā kaut kas slikts. Varbūt nelatviešu daļa pēc šiem izteikumiem mani nodēvēs par savu ienaidnieku, lai gan būt svešajam starp savējiem un savējam starp svešiem ir mans liktenis. Bet es redzu, ka šajā 40:60 dalījumā problēmas nav. Ja bērniem tas būtu laikus izskaidrots, tad nekas nenotiktu. Bet tagad sabiedrība ir tā sakūdīta, ka nekam netic.

— Kādu situācijas risinājumu piedāvājat jūs, kas metat akmeni iepriekšējo valdību lauciņā, bet veidojot šībrīža valsts politiku?

— Redzamākā būs uz krievvalodīgo auditoriju orientētā reklāmas kampaņa televīzijā, kurā pateiksim, ka likums neattiecas uz pirmo līdz devīto klasi un ka stundu skaita sadalījums var būt dažāds, un tas, kā skola veido programmu, ir pilnībā atkarīgs no pašas mācību iestādes.

Valdība atbalstījusi ukraiņu skolu priekšlikumu izstrādāt jaunu likumu par mazākumtautību skolām. To pieņemot, valsts varētu nodemonstrēt, ka tā nekādā gadījumā nav par asimilāciju. Ar šo likumu varētu nostiprināt nacionālo kultūru un pāriet no pēcpadomju skolām uz normālām nacionālām skolām.

— Šis mazākumtautību skolu likums būtu uztverams kā valsts žests?

— Tas būs ne tikai žests, bet arī tas, par ko runāja Valsts prezidente, — ka katrai skolai ir jāatrod individuāla pieeja un ka šajā procesā jāļauj iesaistīties arī vecākiem. Ja viņi ierosina mazākumtautību statusa piešķiršanu savai skolai, tad kopā ar savu nacionālo kultūras biedrību tādas skolas var veidot. Tas atrisinātu problēmu pēc būtības, nevis problēmu, kuru rada politiskā spēle. Es noteikti redzu šā likuma nākotni, un Ministru prezidents jau ir parakstījis rīkojumu un akceptējis darba grupu izveidi. Vēl ir priekšlaicīgi runāt, kāds būs likuma teksts.

— Zināms, ka ministrija sadarbojas ar Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociāciju (LAŠOR), kurai ir radikāla pretēja nostāja izglītības reformas jautājumā — prasība noteikt moratoriju. Kā varat sastrādāties?

— Mums ir kopīga darba grupa ar LAŠOR, kur strādā profesionāļi, un kopīgi veidojam mācību programmu mazākumtautību skolām. Viņiem ir priekšlikums krietni nostiprināt gan latvisko bloku, gan savas tautības nacionālo bloku, kur viņi uzstājas par atsevišķiem priekšmetiem — Latvijas vēsturi, latviešu literatūru. Skan neticami, bet tā ir realitāte, ka LAŠOR saka — bērnos vajag audzināt Latvijas patriotismu. Mums nav vienota viedokļa par visiem jautājumiem, jo LAŠOR aizvien uzstāj uz moratoriju, kas problēmu nerisina, bet piedāvā to tikai atlikt. Neraugoties uz pastāvošajām domstarpībām, mēs strādājam — varbūt jums nepatīk kaimiņa degungala forma, bet nenozīmē, ka nevarat kopīgi uzcelt vienu žogu. Tas, ko darām, nav ugunsgrēka dzēšana.

— Vai kādam nav jānodarbojas arī ar ugunsgrēka dzēšanu?

— Process ir aizgājis ļoti tālu un sācies pirms vairākiem gadiem. Jāsaprot, ka cilvēki tika atstāti bez valsts uzmanības. Ne tāpēc, ka masu mediji ir slikti, bet tāpēc, ka mediji ir komerciāli. Mūsu televīzija ir pārpilna ar pavisam citas kultūras lietām — ar amerikāņu filmām, ar seksu, vardarbību, un tā ir ļoti liela problēma, kuru šobrīd neapzināmies. Padomju laikā Latvijas Televīzija bija krietni latviskāka. Ja nepārtraukti tiek teikts viens un tas pats, tas neizbēgami iedarbojas uz apziņu — vairākus gadus sakot, ka krievu skolas taisa ciet, vara ir noziedzīga, tad ir pietiekami daudz cilvēku, kas notic. Liela daļa cilvēku jau tagad no sabiedrības ir atrauti, viņi ir ar šo protesta garu, un tie ir jaunieši. Ja man pirms pāris gadiem pajautātu par PCTVL, es teiktu: viņiem taču elektorāts izmirst, jo jaunatne ir par Eiropu! Taču šobrīd ir otrādi, šī partija nostiprinās aizvien vairāk, jo ir dabūjusi jaunu elektorātu. No partijas interesēm tas, ko viņi dara, ir labs darbs, bet no valsts interesēm — sabiedrība, kas ir sašķelta, ir ļoti bīstama.

— Jūs ejat galvenokārt šo kvalitatīvo ceļu. Vai līdz ar to sadzird mazāk?

— Dialogs ir jāattīsta, un svarīgākais ir neradīt ienaidnieka tēlu. Ja šeit būtu totalitāra valsts, tad visus protestētājus savāktu, pieliktu pie sienas un nošautu, un tā būtu pietiekami brutāla atbilde. Bet mēs strādājam demokrātijā, un viss notiek likuma ietvaros. Ne tas uzvar, kas uzvar, bet tas, kurš šo situāciju var aizvadīt līdz harmonijai. Jo īstermiņa uzvara nav vajadzīga. Priekšlikumi, pie kuriem strādā valdība, dos šo ilgtermiņa risinājumu.

— Kāda ir jūsu vīzija — vai 1. septembrī skolēni būs skolās?

— Man piezvanīja paziņa un raudāja — viņa šogad atved bērnu uz skolu, lai uzrakstītu iesniegumu uzņemšanai pirmajā klasē, domājot, ka 1. septembris būs svētki, bet, ienākot skolā, ir pilns ar lozungiem, un visi spriež, ka skolā vispār nevajag iet. Visa svētku sajūta ir sabojāta. Esmu pārliecināts, ka bērni 1. septembrī skolās būs. Zinu, ka arī skolu aizstāvības štābā ir šķelšanās tieši par šo jautājumu — aģitēt bērnus neiet uz skolu vai ne. Tāpēc šī aģitācija par tukšajām skolām ir pieklususi, jo pat tur loģiskāki cilvēki saprot — ja sāk aicināt neiet uz skolu, tad no tā visvairāk cietīs bērni. Pēc skolu direktoru stāstītā — pēc vienas šādas protestu dienas bērni skolas ritmā nevar ieiet vismaz nedēļu.

— Krastmalā par godu Zinību dienai organizējat koncertu, kas protestētāju ietekmē ieguvis politisku nokrāsu, lai kā jūs par to negribētu runāt. Vai nebiedē, ka varētu būt protestētāju pretreakcija jūsu organizētā koncerta laikā?

— Ja cilvēki grib veidot šādus ekscesus, tad tie būs neatkarīgi no visa. Bet tieši mūzika dod prieku un harmonijas izjūtu, un 1. septembris ir pozitīvs pasākums. Kāpēc atņemt cilvēkiem svētkus, ja viena politiska partija izdomā savu protesta akciju? Kāpēc mums iet to cilvēku pavadā?

— Kā redzat situācijas attīstību?

— Jābūt piesardzīgiem divos aspektos. Mēs nevaram par maz vai nepietiekami novērtēt šobrīd sabiedrībā notiekošos procesus. Pirms pāris gadiem es spēlēju kopā ar «Prāta vētru» koncertā, jo esmu arī mūziķis. Man bija jānospēlē mazs fragmentiņš, pēc kura nokāpu zālē un pēkšņi sapratu, ka man apkārt visi ir tikai nelatvieši un viņi visi brīvi dzied latviski kopā ar «Prāta vētru». Man bija pilnīgi neparasta sajūta par šo fantastisko vienotību. Tas, kas notiek šobrīd, apliecina, ka process ir aizgājis pilnībā uz otru pusi — tā ir sabiedrības dezintegrācija, kas ir aizgājusi par tālu. Un šis fakts atstās uz valsts attīstību pietiekami lielu ietekmi vēl kādus piecus, desmit gadus. Bet, no otras puses, nav jāpārvērtē vienas politiskās partijas aktivitātes, ka visu valsts dzīvi vajadzētu organizēt pēc tās vēlmēm. Pat Rubiks ir uzstājies pret šīm provokācijām.