No angļu valodas tulkojusi Inese Dūka. Varbūt tas bija kāds vecvecāks vai skolotājs, vai kolēģis. Kāds, kurš bija vecāks, pacietīgs un vieds; kāds, kurš saprata tevi, kad tu biji jauns un nodevies meklējumiem; kāds, kurš palīdzēja pilnīgāk saskatīt pasauli, deva saprātīgus padomus, lai palīdzētu tev virzīties cauri dzīvei. Mičam Albomam šāds cilvēks bija Morijs Švarcs — koledžas profesors pirms gandrīz divdesmit gadiem. Varbūt tu, tāpat kā Mičs, noklīdi no sava skolotāja, izpratne izplēnēja un pasaule šķita aukstāka. Vai tu gribētu atkal satikt savu skolotāju, uzdot lielos jautājumus, kas vēl aizvien tevi nomoka, saņemt gudrību savai nevaļīgajai šodienas dzīvei, gluži kā saņēmi, kad biji jaunāks? Mičam Albomam tika dota otrā iespēja. Viņš atguva Moriju vecā vīra dzīves pēdējos mēnešos. Zinādams, ka mirst, Morijs tikās ar Miču katru otrdienu savā darbistabā, gluži kā viņi to bija darījuši koledžas laikā. Viņu atjaunotās attiecības izvērtās par pēdējo “lekciju kursu” — par dzīvošanas mācību stundām. Otrdienas ar Moriju ir maģiska viņu pēdējā kopīgā laika hronika, ar kuru Mičs dod pasaulei mazu daļu no Morija nezūdošā mantojuma. “Daudzi svētie un budas mums mācījuši, ka gudrība un līdzjūtība ir viens vesels. Tagad mums ir Morijs, kurš izskaidro šo domu. Viņa dzīve un nāve rāda mums ceļu.” Džoanna Bula “Es satiku Moriju viņa dzīves pēdējos mēnešos. Būt kopā ar viņu bija kā saņemt mīlestības un apskaidrības, drosmes un cēlsirdības dāvanu. Mičs Alboms šajā bagātībā dalījies ar mums, sarakstot Otrdienas ar Moriju. Negaidiet līdz trešdienai, lai šo jauko būtni ielaistu savā sirdī.” Stīvens Levins “Šī grāmata ir neticams dārgums. Es smējos, raudāju un pasūtināju piecas kopijas mūsu bērniem.” Bērnijs S. Sīgels, M. D.