Tiekšanās pēc pilnības dzīvei piešķir jēgu

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Maijā Rīgā notika izcilā horeogrāfa, mūsdienu klasiķa, četrdesmit baletu autora, Triumfa un Zelta marku prēmiju laureāta Borisa Eifmana Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskā baleta teātra viesizrādes, kurās bija iespēja redzēt divas pēdējo gadu labākās šā teātra izrādes – Krievu Hamlets un baletu mūziklu Kas ir kas.

Neilgi pirms viesizrādēm ieradās arī pats horeogrāfs Boriss Eifmans, kuru ar Rīgu saista skaistas atmiņas: 1976. gadā viņš Rīgā iestudēja Hačaturjana baletu Gajanē, kas izrādījās liela veiksme. Gajanē filmēja amerikāņu telekompānija, izrāde guva lielu publicitāti visā pasaulē. Viesturs Avots: – Kas jūs rosināja pievērsties sarežģītajai, smagajai horeogrāfa, baletmeistara profesijai? Boriss Eifmans: – Grūti racionāli atbildēt uz šo jautājumu. Varbūt tas bija Dievs, varbūt liktenis. Jau trīspadsmit gadu vecumā sāku sacerēt savas horeogrāfijas, sešpadsmit gadu vecumā man jau bija neliels baleta ansamblis. Kopš pusaudža gadiem gribēju būt tikai un vienīgi horeogrāfs, turklāt vienmēr esmu gribējos tieši radīt horeogrāfiju, nevis dejot. Horeogrāfs - tā, manuprāt, nav profesija. Vismaz ne šā vārda tradicionālajā nozīmē. Profesija ir, piemēram, galdnieks, ārsts, jurists: attiecīgās profesijas pārstāvis, kurš jebkurā laikā spēj cilvēkam sniegt palīdzību, izdarīt pakalpojumu. Savukārt es eju uz mēģinājumu zāli, un man nav īstas skaidrības par to, kāds īsti būs rezultāts. Katru reizi es ar apjukumu, satraukumu, pat dvēseles izmisumu raugos uz starmešu apžilbinātajiem dejotājiem, skatuvi. Katru reizi es nezinu, ko viņiem teikšu. Vienmēr esmu brīnuma pārņemts, redzot, kā top kustība, žests, mizanscēna, epizode, rodas noskaņa, gaisotne, un tā visa galarezultāts ir izrāde. Spītējot sarežģītiem, traģiskiem apstākļiem, ko man savulaik vajadzēja pārdzīvot, – cīņu ar padomju funkcionāriem, cenzūru, aizliegumu doties viesizrādēs, es vienmēr zināju, ka esmu horeogrāfs. Nespēju neradīt baletus. Es patiešām neko citu neprotu darīt. Dzīvoju izdomātu, mākslas dzīvi jeb dzīvi mākslā – es to varu atļauties. Tās ir jaunrades mokas, kas mani reizē arī baro un uztur pie dzīvības. Tāpēc manā teātrī galvenokārt top filozofiskas, asociatīvas izrādes. Tās nav domātas ātri iegūstamai popularitātei vai slavai. Tiekšanās pēc pilnības dzīvei piešķir jēgu. – Jūsu baletiestudējumi ir īpatni pat uz daudzo pasaulē īstenoto eksperimentu fona. Vienlaikus tie ir viegli uztverami, ar skaidru un spraigu sižetu. Tie vairāk līdzinās kustībā, dejā izteiktām drāmām bez vārdiem. – Horeogrāfija, kustības man ir kā komponistam mūzika, kas skan it visur... Radīšanas process notiek kā improvizācija. Tas nav kontrolējams. Ieklausoties sevī, es fiziski un emocionāli gatavojos konkrētai inscenējuma ainai. Gribētu to saukt par jaunrades ekstāzi. Kontrolēt notiekošo palīdz profesionālisms, kas instinktīvi izvēlas vajadzīgāko radīšanas plūsmas laikā. Manuprāt, vislabākie darbi mākslā tiek radīti nevis ar vēsu prātu, bet radošu garu, labākie darbi tapuši radošas apsēstības un ekstāzes brīžos. Pirms izstāžu iestudēšanas es veicu ilgu sagatavošanas darbu. Nereti man ir nācies kļūt par literatūrzinātnieku. Iestudējot Čaikovski ļoti daudz lasīju Brāļus Karamazovus, Donu Kihotu, Meistaru un Margaritu. Vienmēr esmu tiecies pēc dramatizācijas. Pēc žestu jēgas, ko diktē emocijas, pārdzīvojumi. Tāpēc baletam sevī jāietver gan emocionālais un estētiskais, gan intelektuālais. Protams, arī skaidrs, saprotams sižets un dramaturģija, jo esmu par teātri. Tā nav pašslavināšanās, tas patiešām ir unikāli. Mans – Eifmana dejas teātris – radoši deg jau divdesmit septiņus gadus. Es radu teātra repertuāru un cenšos, lai katra izrāde būtu iepriekšējās oponente. – Varbūt laiks pievērsties dramatiskajam teātrim? – Esmu jau saņēmis daudz piedāvājumu iestudēt operas, dramatiskā teātra izrādes, taču pagaidām tos noraidu. – Jūsu ansamblī dejo ļoti spilgti, savdabīgi mākslinieki. – Sintezējot divas pasaules – baletu un dramatisko teātri –, mēs radām unikālu aktiera tipu, pilnīgi jauna veida dejotāju. Dejotājs ar plastiku, ar kustību intonācijām izsaka ideju, emocijas un raksturu. Ar aktieru palīdzību es izsaku sevi. Man ir laimējies, jo kopā ar mani strādā talantīgi cilvēki, kas fanātiski ziedo sevi darbam. Mana galvenā prasība: dejotājam jābūt māksliniekam no Dieva, jāmīl deja. Mēs savus aktierus – dejotājus meklējam visā Krievijā un tuvējās valstīs. Ansamblī ir dejotāji, kas pārstāv Pēterburgas, Maskavas, Kijevas skolu. Priekšroku dodam personības iezīmēm, garīgumam, tikai pēc tam vērtējam fiziskās dotības. Galvenais – lai viņi nebūtu tikai dejotāji, bet dejojoši aktieri, tipāži, kam liela nozīme gan dramatiskajā teātrī, gan kino. Man ir svarīgi, lai viņi varētu atveidot dažādus, bieži vien pretēja rakstura varoņus – Čaikovski un Ivanu Karamazovu, Donu Kihotu un Figaro. – Jūsu teātra repertuārā galvenokārt ir izrādes, kas novatoriski interpretē pazīstamus klasikas sižetus, vai tādas, kas izvirza jaunas versijas par populārām vēsturiskām personībām – Čaikovskis, Krievu Hamlets. Čaikovski kādā intervijā jūs nosaucāt par ģeniālu vilkati. Jums pārmeta zaimošanu, izdabāšanu seklai gaumei, pūļa instinktiem. – Vēsturē es atrodu to, kas mani interesē: dižas, kolorītas, pretrunīgas personības. To traģiskie likteņi mani iedvesmo baletā atklāt jaunas iespējas, ar tā palīdzību iedziļināties cilvēku dvēselēs, izpētīt tās. Baleta mākslinieki visu mūžu pavada Čaikovska mūzikas pasaulē, taču vairumam cilvēku par Čaikovska dzīvi ir ļoti pavirši priekšstati: ģeniāls, lielas un pelnītas slavas vainagots komponists, kas dzīvoja it harmonisku dzīvi. Arī es sākumā jūsmoju par Čaikovska mūziku, pēc tam vēlējos izdibināt tās cēloņus. Viņa dzīve bija ļoti traģiska un pretrunīga, jo komponistā bija ļoti daudz no Dieva un ļoti daudz no velna. Čaikovskis patiešām bija ģeniāls vilkatis. Reprezentablā izturēšanās un izskats slēpa iekšēju lielu, demonisku kaislību cīņu – homoseksuālas tieksmes un to apmierināšanu ar jauniem vīriešiem, pat puisēniem. Arī vajadzību tieksmes maskēt un ievērot sava laika liekulīgās un neiecietīgās sabiedrības normas. Šķiet, pateicoties daudzajiem elles lokiem, komponists arī spēja radīt tik traģiski apgarotu un ģeniālu mūziku. Savukārt Krievu Hamlets ir slavenās imperatores Katrīnas Lielās dēls Krievijas princis, vēlāk ķeizars Pāvils I. Vēstures grāmatās un daiļliteratūrā Pāvilu I attēlo kā nežēlīgu, psihiski slimu tirānu, kuru pelnīti noslepkavoja paša dēla, vēlākā Aleksandra I iedvesmotā galma sazvērestībā. Pamatīgi iedziļinājos tālaika Krievijas vēsturē un arhīva dokumentos. Tie apliecina, ka Pāvils bija ļoti pretrunīga personība ar cēliem nodomiem un lieliem mērķiem. Es gribēju izdibināt, kas slēpjas aiz mīta par nežēlīgo varmāku. Es nepretendēju uz patiesības atspoguļojumu, mani interesē nevis mīti, bet versijas. – Kā jūs raksturojat pašlaik notiekošos procesus baleta mākslā? – Šķiet, pašlaik baletam nav labākie laiki. Vērojama ieilgusi krīze, stagnācija. Naudas dēļ daudzi pasaules baleta teātri un ansambļi ir komercializējušies. Vairums no tiem iestudē muzejiska līmeņa klasikas darbus, ko pārdod par jebkādu cenu. Jo pašlaik galvenokārt pērk klasiku. Protams, tā ir baleta mākslas pamats, tomēr nepieciešami arī mūsdienīgi meklējumi. 20. gadsimta 60.–70. gados savu ceļu sāka daudzi izcili baleta mākslinieki, kuri noteica pasaules baleta līmeni. Šobrīd jūtams jaunu, radošu personību deficīts.Tagad baletā nav zvaigžņu, spilgtu personību, kādas bija Maija Pļisecka, Rūdolfs Nurijevs, Mihails Barišņikovs, Māris Liepa. Varbūt vaina meklējama arhaiskajā izglītības sistēmā – tāda varētu būt vismaz Krievijas problēma. Varbūt attieksme pret baletu nav tik godbijīga un ieinteresēta kā agrāk? Jau gadiem ilgi operu uzskata par pilnvērtīgu, pat cēlu mākslas žanru, turpretī baletu vērtē kā otrās šķiras mākslu. Pat izklaidi, piedevas šampanietim. Taču es ļoti ticu tam, ka pašlaik baletā notiek enerģijas uzkrāšana turpmākām uzvarām. 19. gadsimtā balets sasniedza ārēji ļoti daiļu un grandiozu, estētisku svētku virsotni. 20. gadsimtā balets centās rast jaunas iespējas, tiecās uz eksperimentiem, bieži aizgāja no teatralitātes un vizualitātes, mēģināja izdibināt cilvēka iekšējo pasauli. 21. gadsimtā šīs formas un iespējas varētu apvienoties. Tiks iegūta harmonija starp vizuāli krāšņu teatralitāti, spilgtu izrādi un 20. gadsimta garīgajiem eksperimentiem. Tas būs spilgts, košs, krāšņs teātris ar dramatiski psiholoģiskās dramaturģijas. Ar dejotājiem – aktieriem, interesantām personībām. Tāds balets, ar kādu nodarbojos, pēc kāda tiecos visu mūžu. – Pastāstiet par savām radošajām iecerēm! – Savā teātrī iestudēšu baletu Anna Kareņina. Centīšos tradicionālajā sižetā atrast negaidīto un neparasto – Tolstoja romānā ir daudz pārlaicīgā, sirreālā, zemapziņā paslēptā. Tas būs nolemtības un traģisma pilns stāsts ar daudziem nelaimīgajiem: Annas kaislīgā mīlestība izposta citu cilvēku dzīves, turklāt Anna mīlestības un pašnāvības dēļ likteņa varā pamet savu dēlu. Domāju turpināt arī sadarbību ar Vīnes operu, kur iestudēju tradicionālās Jaungada balles. – Runā, ka jūs Pēterburgā gribat uzcelt Eifmana baleta pili... – Es vēlos uzcelt universālu kultūras, teātra un izglītības centru, kurā darbotos vairākas baleta trupas – trīs Krievijas laikmetu pārstāves. Klasiskā – Petipā trupa, Eifmana trupa un jauna, eksperimentāla, 21. gadsimta baleta trupa ar jauno horeogrāfu studiju.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu