Vasarā Matiasu dažas reizes mēnesī sameklē kāda vācu tūristu grupiņa, viņš ņem savu daudz pieredzējušo koferīti, liek kabatā minerālūdens pudelīti un dodas ceļā. Tuvojoties Rīgas 803. dzimšanas dienai, 49. LiteraTūrē mēs ar fotogrāfu ejam līdzi – nesaprazdami ne vārda vāciski, bet viena aktiera teātris tik un tā ir aizraujošs. Pa brīdim skan arī pazīstami vārdi – latviešu dzejnieki un rakstnieki, kas aprakstījuši Rīgu. Pie Brēmenes muzikantiem no brāļu Grimmu pasakām Matiass lasa vācu teiku, ko brāļi pierakstījuši Livlandē – par vilkačiem, kurus naktīs vīrs ar drāšu pātagu dzen ārpus pilsētas. Pie upes vīrs šķeļ ar pātagu, un ūdens pašķiras. Un tūlīt seko Marta Pujāta dzejolis: "es eju pāri / spīd sarkanā gaisma / bet mašīnu straume tiešām pašķiras..." Te iederas Bazīlija Plīnija Slavinājums Rīgai, un Matiass rāda uz Ekes konventu – to dibināja birģermeistars Nikolauss Eke, kurš Plīnijam deva stipendiju mācībām Virtenbergas universitātē. Mūks un niknā Barbara Jāņa sētas vārtos pulciņš ļaužu slēpjas no lietus, trīs jaunieši spēlē ģitāru un skaļi dzied krieviski, bet Matiass no antoloģijas Sonnengeflecht vāciski lasa Jāņa Rokpeļņa dzejoli: "cilvēki ir caurstaigājami pavasarī..." Dziļāk Jāņa sētā otrs Jānis – Baltvilks, Matiass iztulko arī vāciski – Johanness Veisvolfs. No sīkā smidzinātāja paslēpjamies zem balkona pie Runča, un Matiass tulko uz saulsargiem redzamo uzrakstu Aldaris. Jā, Latvijā ir daudz alus darītāju, bet kas ir alus dzērāju karalis? Tūristi ilgi domā, un Matiass saka – atbilde, protams, ir latviešu literatūrā! Uzšķiram Marģera Zariņa Viltoto Faustu jeb Pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu – Gambrinuss! Un vācieši smaidot māj ar galvām – jā, jā, to viņi zina. Tūlīt arī Brokhauza enciklopēdijā noskaidrojam, kas tur rakstīts par Gambrinusu – Flandrijas Brabantes ķēniņu Janu Primusu. Bet kā viņš kļuva par aldaru patronu? To izdomāja franciskāņu mūks Burkards Valdiss, ko sastopam Marģera Zariņa Mistērijās un hepeningos. Konventa sētā Matiass izdala lapiņas, tūristi iejūtas lomās un 1525. gadā – tur ir pats Valdiss, viņa draugs Johans Fausts un niknā sieva Barbara, no kuras Valdisu glābj klusējošie zinātniskie līdzstrādnieki – mēs ar Aigaru. Sekojot iedvesmai Kalēju ielā skan Ojāra Vācieša Važu kalējs, pie Krievu drāmas teātra – atkal Plīnijs, bet varētu būt, piemēram, Andras Neiburgas Provinces Eiridiče par kādu lielu aktrisi. Divas vienādas LiteraTūres vēl nav pieredzētas – kā iedvesma diktē, tā ceļojums pavēršas, un čemodāniņā atrodas atkal jauni, negaidītām situācijām atbilstoši teksti. Laipu ielā Matiass kādu laiku ūjina pie vārtiem, tad no mākslinieku darbnīcas iznāk keramiķe un ielaiž mūs franciskāņu klostera pagalmā. Tur skan fragments no Mārtiņa Zīverta lugas Fiasko, un sirma kundzīte aizrautīgi saspēlē ar Matiasu, no lapiņas lasot Indras tekstu. Klausītāji uzzina, ka 1941. gada 14. jūnija naktī no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Bukovinas un Besarābijas izveda ap 100 000 cilvēku. Citiem trimdas rakstniekiem šoreiz laika neatliek, lai gan Zviedru vārtos iederētos Jura Kronberga dzeja par Zviedrijas maģistrāli E4, pa kuru viņš iet ar divām ceļamaizēm – vienā rokā rietumu dzejoļi, otrā dainas. Pie Mazās ģildes durvīm klauvējas kāda sieviete, bet Matiass runā Māras Zālītes Dzimto pavardu: "Lai pārnāktu Mājās, mēs neveram durvis, bet grāmatu vākus..." Raisās saruna par Atmodu, Baltijas ceļu un dainām, ceļotāji prasa, vai tās vēl šodien dzīvas, un Matiass saka – kā tad! Kārlis Skalbe rullē! Atpūtinot kājas, der apsēsties uz kāpnītēm pie Rīgas būvvaldes, bet tur sēž divi puiši ar aliņiem un cigaretēm. Matiass pajautā, vai nebūtu iebildumu, ja mēs arī piesēstu un viņš nolasītu vienu dzejoli vāciski. Skan Kārļa Skalbes Vakars, puiši dzer no maisiņā ieslēptas pudeles un beigās saka: "Kārlis Skalbe rullē! To mēs skolā mācījāmies!" Vācu tūristi parasti interesējoties par Rīgas minoritātēm, un Matiass tad paskaidro, ka patiesībā minoritāte Rīgā ir latvieši, bet stāsta arī par citām tautībām. Piemēram, latviešu dzejnieks Anatols Imermanis – vācvalodīgā ģimenē Maskavā dzimis ebrejs. Filharmonijas priekšā skan Imermaņa "piecas minūtes / pirms koncerta sākuma / mūziķi noskaņo instrumentus... šo piecu minūšu dēļ es eju uz koncertu..." Šos dažus kvartālus mēs esam gājuši divarpus stundas, un Zirgu ielā ir jau tumšs, bet ielas galā Doma baznīcas gailis spoži apgaismots. Simtiem reižu te iets, bet nekad nav ienācis prātā, ka Zirgu iela Doma gaili savieno ar melno kaķi uz Kaķumājas jumta. Matiass saka – ja te vēl suns skrietu garām, būtu pilns Brēmenes muzikantu komplekts, un mēs atgriežamies tur, kur sākām. Pēc Vizmas Belševicas dzejoļa Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga noskaidrojas, ka vecākais no tūristiem dzimis vienā gadā ar dzejnieci, tikai piecas dienas vēlāk. Un tad naktī Zirgu ielā Matiass uzliek drastisku punktu šāvakara ceļojumam – Ojārs Vācietis: "Varat raudāt, varat smiet, man ir zirgs, kas naktī dzied..." To viņš norunā arī latviski, un es palīdzu atcerēties divas pēdējās rindiņas. Nākamgad – uz plosta Pēc tam vāciski runājošais bariņš dodas uz kafejnīcu, kur Matiass līdz četriem rītā esot stāstījis par visu, kas šoreiz palika ārpus maršruta – par Aspaziju un Raini viņu bulvāros, par Garlība Merķeļa Latviešiem, kas lasāmi pie Māmuļas, par Čaku Marijas ielā, par Anšlava Eglīša Ģīmetni, ko var lasīt pie Operas... Vēlāk Matiass saka – dzimtajā Berlīnē viņš tādu tūri nevarētu novadīt, jo tik labi nezinot ne pilsētu, ne vācu literatūru... Nākamajā dienā katrs no ceļojuma dalībniekiem saņem e-pastā maršruta aprakstu – kur bijām un ko dzirdējām, kur to izlasīt pilnībā – mājaslapā www.literatur.lv, kādā vācu grāmatā vai periodikā. Visu tūrē lasīto Matiass tulkojis pats, bet lepni paziņo, ka brīvprātīgi un ar prieku maksājot autortiesību procentus saviem autoriem. Tagad gribas vai nu mudīgi mācīties vācu valodu, vai pierunāt Matiasu piedāvāt tūri arī latviski – pats viņš to negrib darīt, jo latviešiem lasīt latviešu literatūru ar vācu akcentu neesot labi. Toties nākamvasar varēs braukt septiņu dienu maršrutā pa Rīgu, Jūrmalu, Siguldu, Kuldīgu, literatūra skanēs pat pludmalē un uz plosta Abavā – Gundegai Repšei Ēnu apokrifā tieši esot epizode par laivu braucienu no Rendas līdz Sabilei.