Kolizejs – pagāniskās Romas simbols

Foto: Zita

FOTO: Zita

Kolizejs ir neparasts seno romiešu būvniecības meistardarbs. Tā būvniecību uzsāka 70.g. tikko pie varas nākušais (69. g.) imperators Vespasiāns. Viņš nojauca izlaidīgā izšķērdētāja imperatora Nerona “Zelta māju” un tās vietā ierīkoja publisko parku. Vespasiāns lika nogāzt arī Nerons zelta statuju (Colossus) un tās zeltu izmantoja, lai samaksātu par amfiteātra būvniecību.

Ar šo būvi Vespaziāno gribēja apliecināt savas rūpes par cilvēku labklājību. Oficiāli to nosauca par Flāviju amfiteātri, bet tautā nodēvēja par Kolizeju – bijušās skulptūras vārdā. Vespaziāno arhitekti pielietoja jaunas metodes būvniecībā no betona, tādēļ ietaupījās līdzekļi. Ar šo būvi Vespaziāno kļuva ļoti populārs Romā. Neparasto būvi rotā ārkārtīgi augsta (160 pēdas – 47.3 m) fasāde, kas sadalīta 4 joslās. Pirmos 3 stāvus veido arkādes ar 80 arkām katrā stāvā. Būvniecībai izmantoja betonu, travertīnu un tufu. Celtniecības prasībām atbilstošu travertīnu ieguva akmens lauztuvēs apmēram 20 km uz austrumiem no Romas. 240000 tonnu travertīna nogādāja lejup pa Anio un Tibras upi, tad iekrāva vēršu pajūgos, lai aizvestu līdz 1.5 km attālajam būvlaukumam. Vairāk kā 8 gadus 12 stundas dienā ik pēc 7 minūtēm Tibras piestātni atstāja rati, kas veda 1 tonnu travertīna, un tā - 300 dienas gadā. Travertīna akmeņu savienojuma vietas tika nostiprinātas ar svinā iekausētiem dzelzs stieņiem, kuru kopējā masa ap 300 tonnām. Būvi pabeidza 80.g. imperatora Domitiāna laikā.

Foto: Zita
Amfiteātrī bija 80 numurētas ieejas, vairāk kā 50 000 marmorā kaltu sēdvietu, bet kopumā līdz 73 000 skatītāju. Arēnas grīda bija no koka. Zem arēnas atradās palīgtelpas, kur turēja dzīvniekus un glabāja aprīkojumu. Bet tā bija pārsteidzoši sarežģīta apakšzemes pasaule. Šeit tika darbināta vienkāršu pacēlāju sistēma, kas ļāva arēnā iekļūt vielaikus 64 plēsīgiem zvēriem, savukārt citas mehāniskas ierīces nodrošināja dabas ainavu parādīšanos arēnas centrā, radot atbilstošu fonu gaidāmajai asinsizliešanai. Atika jeb augšējais stāvs sniedz liecības par lielo audekla nojumi jeb velāriju, kas pasargāja skatītājus no saules. Amfiteātra atklāšanu atzīmēja ar 100 dienu ilgām gladiatoru cīņām, kurās tika nogalināti ap 10 000 cilvēku un dzīvnieku. Starp gladiatoriem bija profesionāli cīkstoņi, sagūstīti cilvēki, cietumnieki, vergi, arī brīvprātīgie. Gladiatoru cīņas bija etrusku tradīciju turpinājums. Pirmās publiskās gladiatoru cīņas notika 264. g.p.m.ē. kā daļa no bēru ceremonijas saskaņā ar etrusku tradīcijām. Bet kopš Cēzara laikiem gladiatoru cīņas kļuva par krāšņām publiskām izrādēm. Gladiators (“durkļa vīrs”) savu nosaukumu aizguvis no vārda “Gladius”, kas apzīmē īsu durkli, ko nēsāja romāņu kareivji un kuri tika lietoti cīņās arēnā. 323. g. imperators Konstantīns izdeva ediktu par gladiatoru cīņu aizliegšanu, bet tās nebija tik vienkārši novēršamas. Tikai 404. gadā. kāds traģisks notikums pielika punktu gladiatoru cīņām. Izrādes laikā kristiešu mūks Telemahs ielēca arēnā un mēģināja izšķirt cīnītājus, bet satracinātais pūlis pārrāpās arēnas sienām un metās sist un plosīt nelaimīgo mūku. Pēc šī notikuma imperators Honoriuss galīgi aizliedza gladiatoru cīņas. Jāsaka gan, ka dzīvnieki- lauvas, ziloņi, čūskas un pumas sporta vārdā tika nogalināti līdz pat 6. gs. Nākamajos gadsimtos Kolizeja varenos mūrus pamazām sāka nojaukt, lai iegūtu materiālus citām būvēm.

Uz augšu