"Pēc mākslas akadēmijas beigšanas bija ļoti grūts posms. Brīžam nebija pat naudas, par ko zeķes nopirkt. Bet es spītīgi negāju nekur strādāt, jo biju izdomājusi, ka es tikai un vienīgi gleznošu. Un lai vai tur kas…" saka māksliniece Sigita Daugule, kuras CV vēsta – viņas personālizstādes Latvijā notiek tikpat bieži, cik ārzemēs. "Vai jūs te redzat mākslas tirgu? Esmu saņēmusi arī Kultūrkapitāla fonda stipendiju, un paldies par to, bet šobrīd man vislielākā sadarbība ir ar Vāciju un Austriju."
Jaunā, talantīgā, daudzsološā – šos apzīmējumus parasti izpelnās daudzi jaunie, kas ienāk mākslā. Kad šis periods beidzas?
– Tik vienkārši jau nav ar to "jaunā, talantīgā un daudzsološā" zīmogu. Lielā mērā šī zīmoga esamība ir atkarīga no tā, cik daudz cilvēks strādā. Ir liela daļa tādu, kas parādās līdzīgi kā asteszvaigznes, uzplaiksnī un pazūd. Ne vairs izstādās, ne kāds vairs raksta par viņiem. Mani pamanīja jau ar pirmo izstādi, un tad pamazām tās lietas sāka kustēties.
Deviņdesmito gadu sākumā, mākslinieka kā prestižas profesijas oreols sāka ļodzīties. Kāpēc jūs tomēr tā neatlaidīgi stājāties akadēmijā – četrus gadus pēc kārtas?
– Man patiesi ir grūti formulēt, kā tā var būt, bet, manuprāt, profesija izvēlējās mani. Atceros, ka es jau kā mazs bērns skraidīju apkārt ar zīmuļiem rokās, mamma aizsūtīja mani uz zīmēšanas pulciņu Pionieru pilī, un šī interese man nekad nav zudusi. Tomēr es mācījos 50. vidusskolā – slavenajā skolā ar padziļinātu angļu valodas apmācību. Man arī ir labas dotības uz valodām, un skolotāja man teica – tu savas smadzenes izlietosi pilnīgi nelietderīgi! Kā jau skolotāji mēdz mātišķi pamācīt, viņa man piedāvāja dažādus variantus – ka jāiet studēt uz vēsturniekiem, uz valodniekiem, bet es tā biju spītīgi ieņēmusi prātā… Četri piegājieni uz Mākslas akadēmiju bija pavisam loģiski – es nebiju mācījusies akadēmijas tradicionālajā tramplīnā – Rozentāla mākslas skolā. Lai gan vidusskolas pēdējās klasēs es gāju vakara kursos, mana sagatavotība bija stipri zemāka par tiem, kas nāca no mākslas skolām. Tāpēc es tiku iekšā ar ceturto piegājienu, bet uzskatu – ir labi tā, kā ir.
Ko tad tie četri gadi jūsos noskaidroja?
– Tie man deva praktisku dzīves pieredzi. Bez tās arī var būt gleznotājs, bet ar to ir vairāk spēka sisties cauri pa dzīvi. Šo gadu laikā izmēģināju visādus darbus – strādāju par sekretāri Kultūras fondā, vienubrīd es iejāju zirgus, tad zīmēju animācijas filmiņas… Vārdu sakot – viskautko, jo es daudz ko gribēju pamēģināt, turklāt mani arī nekas pārāk nepiesaistīja.
Tieši tas, ka es akadēmijā neiestājos ar pirmo piegājienu, studējot ļāva man novērtēt to, ko es varu no no tās paņemt.
Finansiālā ziņā gan bija stipri grūti, tomēr stipendija, kaut arī nožēlojama, bija vismaz kabatas naudas lielumā. Lai gan tad, kad studēju – deviņdesmito gadu sākumā –, vispārējais labklājības līmenis vēl nebija tik krasi sadalījies, īstenībā tolaik daudzi daudz ko nevarēja dabūt un naudai vēl nebija tik liela nozīme kā tagad. Tagad es varu teikt, ka absolūti nenožēloju to, ka tik ļoti neatlaidīgi cīnījos ietikt iekšā akadēmijā, jo glezniecība ir tā lieta, kas man neapnīk, es arvien atrodu kaut ko jaunu. Tas nav kā amats, ko var apgūt, un, sākot strādāt, zini, kas būs. Sākot gleznu, nekad nezinu, kā tā beigsies.
Jūs visai konsekventi esat turējusies pie glezniecības un pēc akadēmijas beigšanas pat neesat mēģinājusi strādāt algotu darbu. Latvijās tas ir iespējams?
– Vissliktākais bija pirmais gads pēc akadēmijas. 1999. gads. Bija ļoti slikti… Brīžam nebija pat naudas, par ko zeķes nopirkt. Bet es spītīgi negāju nekur strādāt, jo biju izdomājusi, ka tikai un vienīgi gleznošu. Un lai vai tur kas… Laikam jau taisnības likums valda, un es dabūju stipendiju – iespēju vairākus mēnešus dzīvot un strādāt Austrijā, kur vēlāk arī sarīkoju divas personālizstādes, un tad man lietas sāka iet labāk.
Vai tas bija pragmatisks solis – sapratāt, ka varat paņemt arī sev no tik daudzinātās Eiropas naudas un iespējām?
– Austrija bija izmisuma solis, man te gāja ļoti smagi.
Te nekādu iespēju neredzējāt?
– Tai laikā noteikti ne. Absolūti nekādu. Tomēr pirmā stipendija bija nejaušība. Mākslinieku savienībā atradu paziņojumu par šādu iespējamību un aizrakstīju, aizsūtīju darbu fotogrāfijas, un apbrīnojamā kārtā viņi mani paņēma. Tikai pēc tam es sapratu, ka internetā ir pieejama milzīga informācija, kur var pieteikties gan uz izstādēm, gan uz stipendijām… Iespēju darīt ir daudz.
Tas nav aizvainojoši māksliniekam – sevi piedāvāt?
– Nu, kādas muļķības. Var jau kā nūģis sēdēt savā mājā, aizvilkt aizkarus logiem priekšā un cerēt, ka nu visi skries un lūgsies, lai piedalās izstādēs, ja daudzi pat nezina par viņa eksistenci. Es izsūtu savus darbus, un tad jau tālāk izlemj pārējie – vai viņi ar mani grib sadarbību vai ne. Arī stipendijas – ir dažādi piedāvājumi un ārkārtīgi dažādi – ko kura vieta labprātāk atbalsta. Un kas tur pazemojošs? Vai ir pazemojoši pusgadu dzīvot Vīnē, pēc tam vēl Vācijā, un ja par to tev vēl samaksā, dod iespēju izstādīties… Un ja vēl pats pietiekami aktīvi darbojies, veido kontaktus ar cilvēkiem, pierādi, ka esi strādājošs un godīgs, vispār – pozitīva persona, tad kāpēc lai viņi nebūtu ieinteresēti sadarboties? Kad esi tajā vidē apbružājies, esi sevi pierādījis, tad sāk piedāvāt konkrēti tev. Te vienkārši neeksistē mākslas tirgus kā tāds, atbalsts mākslai no valsts puses ir minimāls, no privātajiem es vispār neko tādu neredzu. Kaut kā taču dzīvot gribas…
Un tad ir divas iespējas – palikt glezniecībā vai ne.
– Tieši tā. Un, ja es vēlos palikt tajā, tad jāmeklē ceļi ārpusē. Varētu taisīt riebīgas salonbildes un tās veikli un viegli notirgot par nelielu summu, bet to es arī negribu. Tā var darīt, tā arī dara… Man tas pie sirds nav. Tagad man arī nav laika, gatavojos izstādei Austrijā novembrī, tur telpas arī lielas, gluži vecus darbus nevar izstādīt, tāpēc ir šausmīgi jāstrādā. Un pēc tam aprīlī atkal izstāde. Un ir ļoti grūti pavilkt ik pa četriem mēnešiem personālizstādi. Es vienkārši nevaru atļauties tagad komercijas sānsoļus.
Pati esat tādus daudz atļāvusies?
– Ļoti minimāli.
Un pēc tam sakāt – nekad vairs?
– Nē. Arī taisot komercbildi, mākslinieks var kaut ko iemācīties. Tas nav gluži tas, ja man izdzīvošanas dēļ būtu jāstāv aiz letes.
Tas jau nav nekas slikts.
– Nav, bet es to nevēlos. Es kā radoša personība diezin vai iegūtu kaut ko lietderīgu savai glezniecībai. Teorētiski es varu iedomāties sevi pārdevējas lomā, bet nezinu, kā tas izskatītos praktiski… Nekad jau nevajag izslēgt nevienu iespēju dzīvē, jo tā mēdz iegrozīties visvisādi… Kā zināms, Latvijas laikā bija lieli salonmākslinieki, piemēram, Liberts, kas aizbrauca dzīvot uz ārzemēm un kam tur nemaz tik viegli negāja un tāpēc strādāja dažādus darbus. Dzīve ir neprognozējama. Kad biju bez naudas, ģimene mani piecieta, draugi teica – nu ko tu ņemies, ej taču strādāt! Bet es biju pārņemta no domas, ka strādāt jau nu gan es neiešu. Un īstenībā tas jau vairs nav nopietni – ja sāc strādāt kaut vai uz pusslodzi, tas paņem ārkārtīgi daudz radošās enerģijas. Tas ir tieši tas laiks, kad ir jādomā par glezniecību, nevis jāstrādā. Šobrīd es nevaru iedomāties, kā tas būtu, – celties un iet uz darbu astoņos; šāda doma man iedveš šausmas.
Tas, kurš ceļas astoņos, arī zina, ka katru mēnesi saņems noteiktu atalgojumu. Vismaz ir varbūtība, ka tā būs. Jums neiedveš šausmas doma – es nezinu, kad pārdošu gleznu un kad atkal būs kāds finansiālais papildinājums.
– Tomēr domāju, ka tam, kurš ceļas astoņos, nervi ir sliktākā kārtībā nekā man, pie ārsta viņš iet biežāk… Un, kad saņemu kādu interesantu piedāvājumu, piemēram, no ārzemēm, es varu sakravāt somu un vienkārši aizbraukt. Mani nekas te netur. Vai tad ir labāk, ja cilvēku kaut kas tur un saista? Un atgriezties man ir kur. Bet pārāk kaut kam pieķerties es arī negribu, jo visādi var dzīvē gadīties. Un, ja uznāk depresija, varu gulēt dīvānā un spļaut griestos, pilnīgi neko nedarīt un lasīt grāmatas. Un pēc kāda laika jau vienmēr sagribas gleznot…
Un tā ir laba sajūta?
– Ļoti. Tā ir tā brīvības sajūta, pēc kuras tik daudzi tiecas. Ir virkne cilvēku, kas nodzīvo līdz sešdesmit gadiem un tad sāk domāt – ak, Dievs, mūžu esmu nodzīvojis, strādājot astoņas stundas dienā, katru gadu uz vienu mēnesi esmu braucis atvaļinājumā, bet ko esmu piedzīvojis un lielu izdarījis šai mūžā? Šādas runas nekad neesmu dzirdējusi no māksliniekiem, acīmredzot viņi spēj piepildīt sevi un pilnveidot savu dzīvi ar mākslu.
Kāda ir jūsu atbilde – kāpēc jūs izsitāties mākslā?
– Man jau liekas, ja cilvēks kaut ko ļoti grib, viņš to arī var. Iespējams, citiem tas nav bijis tik svarīgi. Mums vienmēr vecais Zariņš teica – ar talantu vien nepietiek, vēl ir vajadzīga veiksme. Un tā nu gan man ir bijusi. Esmu ārzemēs runājusi par to principu – kā viņi izvēlas stipendiju ieguvējus, un gandrīz visos gadījumos izšķiroša ir viena cilvēka balss. Uz galda izliek 200–300 pieteikumus un iesūtītos darbus, pusi var atmest uzreiz, jo vienmēr ir svētdienas mākslinieki. Un, ja uz visu gadu ir 12 vietas, tad pastāv ļoti liels nejaušības moments. Arī Latvijā zinu daudzus labus māksliniekus, kas ir pieteikušies tieši uz to pašu stipendiju Austrijā un nav to dabūjuši. Kāpēc? Domāju, ka tā vienmēr ir veiksme. Par sevi zinu – pirmo stipendiju, ko saņēmu, izšķīra kādas galerijas īpašniece, sakot – šī meitene jāatbalsta, jāpalīdz… Arī Vācijā manu likteni izšķīra viena cilvēka balss.
Un, ja nebūtu tās vienas balss? Jums šai izmisuma situācijā bija plāns B?
– Plāna B nebija. Iespējams, tāpēc notika tieši tā, kā notika. Man vispār ir tikai plāns A, ko es cītīgi realizēju, un esmu apņēmusies pie tā turēties. Nezinu, man laikam diezgan lielā mērā trūkst baiļu procenta. Es par bailēm nedomāju – zinu, ko es gribu, un rīkojos atbilstoši tam, lai notiktu tā, kā es gribu. Un parasti tā arī notiek, ar retiem izņēmumiem.
Izņemot finansiālo stabilitāti kādā noteiktā periodā, no kā vēl nācies atteikties, lai paliktu pie glezniecības?
– Īpaši nav nācies atteikties, es paļaujos uz to – kā notiek, tā notiek. Redziet, man, piemēram, nav iekārtots mietpilsonisks dzīvoklītis ar rišām un deķīšiem. Kad mani saimnieks izlika no centra dzīvokļa un pašvaldība ierādīja šo, kas sākotnēji bija vienkārši izcils grausts, izmetu visas mantas, atstājot tikai trīs galdus un art deco lampu. Un biju šausmīgi laimīga, ka varēju visu izsviest, palīgā ņemot labu aizbildinājumu – es pārvācos. Tā bija mana iespēja sākt visu no jauna. Arī sajūta bija laba – nevilkt līdzi vezumā vecus krāmus. Tas bija manā dzīvē kritiskais 1999. gads. Ilgu laiku gulēju uz grīdas, bet tie jau nieki…
Ja veco neizsviedīsi, pie jauna netiksi?
– Tā, iespējams, arī ir. Vispār man nepatīk priekšmeti kā tādi. Šajā ziņā esmu absolūti neuzpērkams cilvēks – rotaslietas man nepatīk, esmu pat man nepatīkamu cilvēku dāvinātas zeltlietas vienkārši izmetusi miskastē, jo neredzu tām vērtību. Gan jau kāds bomzis atrada un priecājās. Arī priekšmetus, kas man nav vajadzīgi tuvāko mēnešu laikā, es sviežu ārā.
Kā redzat savu dzīvi pēc gadiem 15?
– Uz dzīvi skatos no tāda viedokļa, ka jādara viss, ko es gribu, bet neviens jau nezina, kad atnāks tā kaulainā.
Vai tad tikai kaulainā var izjaukt plānus?
– Viņa ir neapgāžams arguments.
Ne jau vienīgais.
– Citus man grūti iedomāties. Es šausmīgi spītīgi daru visu, ko esmu iedomājusies, un tad esmu samērā neciešams cilvēks. Dzīvē es izdomāju ļoti maz lietu, ko man noteikti vajag, bet, ja izdomāju, tad kā buldogs iekrampējos… Un par pārējo man ir pilnīgi vienalga. Man lielā mērā ir vienalga, ko es ēdu, labklājības līmenis – pieticīgs, vispār no sadzīves man tik šausmīgi daudz kas ir pilnīgi vienaldzīgs… Kāda nozīme, kādas markas mašīnā es braucu, galvenais – lai tajā var ielikt iekšā bildes. Man ir pilnīgi vienalga, kādas firmas drēbēs es staigāju. Vai uz kādu krogu es aizeju, varbūt vienā man iedos labāku ēdienu, citā – sliktāku, bet arī tas ir vienalga, jo vienreiz jau var apēst arī sliktu maltīti. Tas neko taču nemaina ne lietu sistēmā, ne lietu kārtībā, ne principā – cilvēka dzīvē. Bet tas, vai es iestājos vai neiestājos akadēmijā, maina manu dzīvi.
Ir vērts saspringt tikai par šādām lietām?
– Tikai par tādām. Galvenais ir censties nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajos sešdesmit gados nebūtu jāvaicā pašam sev par nodzīvoto – kāda tai bija jēga? Cik esmu runājusi ar izciliem māksliniekiem, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņi vaicātu par dzīves jēgu pagātnē, lai cik veci viņi arī būtu. No citu profesiju pārstāvjiem to esmu dzirdējusi diezgan bieži.
Rūdolfs Pinnis kādas divas nedēļas pirms savas nāves esot teicis, ka viņš esot uzgleznojis visu, kas viņam bija jāuzglezno, un viņam vairs neesot interesanti dzīvot.
Dzirdēju, arī Ērika Gulbe esot izdomājusi, ka viņai vairs nav interesanti dzīvot, pasaukusi no arhīva Māri Branci, lai sakārtotu lietas, un pēc dažām dienām nomirusi. Arī Jaunarājs esot teicis, ka viņš vairs neredzot jēgu dzīvot. Man, protams, grūti iedomāties, kā būs manā dzīvē un kurā brīdī sapratīšu, ka visu jau esmu uzgleznojusi. Loģiski, ka šobrīd jēgu vairāk redzu tajā, kas vēl būs. Dzīvošanā. Un tie, kas šādus jautājumus uzdod, dzīves laikā ir pievērsušies mazvērtīgām lietām, teiksim, mašīnas krāsai vai ražotāja vārdam… Es patiesi nespēju jūsmot par Versačes kleitiņu un trīs dienas par to runāt! Pirmkārt – man nav naudas, par ko nopirkt, un, ja būtu, es tāpat to nepirktu.
