Valsts pasūta slepkavību (18)

Vai spriedums rakstīts ar Krievijas roku? Tas ir pirmais gadījums, kad šajā arābu valstī par slepkavību ar iepriekšēju nodomu netika piespriests nāvessods. Ar spriedumu ir apmierināti gandrīz visi — gan apsūdzētie, kuri paliks dzīvi un cerēs uz izdošanu Krievijai, gan čečenu separātistu pārstāvji, kuriem sirdi silda Krievijas pieķeršana terorismā, gan arī Katara, kurai saglabājas iespējas patirgoties ar Krieviju par abu aģentu turpmāko likteni. Tikai vienai no iesaistītajām pusēm — Vladimira Putina vadītajai Krievijai — tiesas spriedums ir ļoti nepatīkams, jo neatkarīgas valsts tiesa ir atzinusi, ka divi aģenti, izpildot savas tiešās vadības, kas savukārt ir pakļauta valsts augstākajai vadībai, rīkojumu, citas valsts teritorijā ir noslepkavojuši cilvēku. To sauc par valsts terorismu. Pēc valdības rīkojuma Neraugoties uz to, ka gan Krievija, gan paši aģenti tiesas prāvā noliedza savu vainu, pierādījumu bija pietiekami. Pirmkārt, tā bija abu aģentu atzīšanās gandrīz tūlīt pēc aizturēšanas. Otrkārt, tiesas rīcībā bija novērošanas kameras ieraksts, kas atradās blakus mošejai, pie kuras notika Jandarbijevam liktenīgais sprādziens, un kāda aculiecinieka liecība, kurš bija ievērojis automašīnu un divus eiropeiska izskata vīriešus, kas sekojuši Jandarbijevam. Treškārt, kratīšanā Krievijas diplomātiskajā villā, kur abi aģenti dzīvojuši, tika atrastas Jandarbijeva fotogrāfijas, vienā no kurām viņa galva bija apvilkta ar sarkanu apli; čečenu līdera mājas fotogrāfijas dažādos rakursos, kā arī virkne priekšmetu, kurus teorētiski varētu ievajadzēties, izgatavojot spridzekli, — vadi, lodāmurs, dzelzs lodītes, skrūves, naglas, līmlente un vairākas elektriskās ierīces. Saskaņā ar apsūdzēto atzīšanos — abi aģenti un viens Krievijas diplomāts pēc Ārējā izlūkdienesta (Služba vņešņej razvedki) rīkojuma Maskavā izgatavoja spridzekli un izmēģināja to kādā Piemaskavas poligonā. Janvārī trijotne ieradās Katarā, bumbu atvedot ar diplomātisko bagāžu. Sākotnēji atentāts bija paredzēts 6. februārī, bet todien Jandarbijevs novietoja automašīnu pie pašas mošejas ieejas šaurā spraugā starp divām citām mašīnām. Bumbas ievietošana šādos apstākļos būtu ārkārtīgi grūta, tādēļ uzbrukums tika atlikts uz nākamo piektdienu. 13. februārī brīvu vietu pie mošejas nebija, tādēļ Jandarbijevs novietoja mašīnu patālāk. Šis lēmums viņam kļuva liktenīgs, jo lūgšanas laikā Krievijas izlūkdienesta aģenti zem automašīnas nostiprināja spridzekli, kurš sprāga pēc mašīnas iedarbināšanas. Bojā gāja ne vien bijušais Čečenijas prezidents, bet arī viņa dēls un vēl divi miesassargi. Jandarbijevs tika nogalināts nedēļu pēc tam, kad Maskavas metro notika sprādziens, kurā gāja bojā vairāki desmiti cilvēku. Krievijas prezidents Putins pēc šī notikuma pieprasīja, lai izlūkdienesti pastiprina cīņu ar teroristiem un iznīcina tos. Iespējams, tieši tas, ka krievu spiegi pildīja vadības uzdevumu, izglāba viņiem dzīvību. "Pavēli likvidēt bijušo čečenu līderi Jandarbijevu deva Krievijas vadība," paziņoja tiesnesis. "Slepkavības plānu apsprieda Krievijas specdienestu štābos Maskavā." Lietas materiālos figurē tikai viena kaimiņvalsts oficiālā persona — Putina līdzgaitnieks un draugs aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs. Atzīstoties viņa vārdu nosaukuši abi aģenti, piebilstot, ka pavēli devis tieši viņš. Jāteic, ka teorētiski pastāv iespēja, ka abus aģentus izdos Krievijai, taču, lai to panāktu, mūsu lielajam kaimiņam acīmredzot nāksies atzīt Kataras tiesas spriedumu, t.i. to, ka tas bijis terorisma akts. Jāteic, ka sabiedrības nosodījums Ivanovam nedraud. Saskaņā ar maijā Krievijā veikto socioloģisko pētījumu, vairāk nekā puse respondentu, kas bija informēti par šo notikumu, atzina, ka to izdarījuši Krievijas izlūkdienesti. 58% respondentu teica, ka viņi pilnībā atbalsta čečenu separātistu līderu fizisko iznīcināšanu, un tikai 20% bija pret asinsizliešanu. Asiņainās pēdas Krievijas izlūkdienestu pārstāvji turpina presei noliegt savu izgāšanos. "Krievija ar šāda veida operācijām nenodarbojas kopš 1959. gada," britu laikrakstam The Guardian teicis kāds vadošs Krievijas izlūkdienesta darbinieks. "Mēs nevienu vairs nenogalinām ārzemēs. Un, pat ja mēs būtu to darījuši, mēs nebūtu tik stulbi, lai iesaistītu tajā vēstniecību." Diemžēl Krievijas izlūkdienesta vēsture liedz noticēt šim cilvēkam. Slepkavības, cilvēku nolaupīšana un spīdzināšana kaimiņvalsts izlūkdienestu praksē tiek plaši izmantota jau kopš Feliksa Dzeržinska laikiem. Pie skaļākajām agrāko laiku teroristiskajām operācijām pieder Ļeva Trocka nogalināšana Spānijā. To organizēja "krievu Skorceni" — NKVD īpašo operāciju pārvaldes vadītājs Pāvels Sudoplatovs. Pēc viņa pavēles 1940. gada 20. augustā Trocki ar āmura sitienu pa galvu nogalināja NKVD aģents Ramons Merkaders. Pēckara gados Vācijā krievu izlūkdienesti darbojās īpaši aktīvi. To mērķis bija ukraiņu emigrācijas līderi — Tautas darba savienības (TDS) vadītāji. Taču laiki bija mainījušies, un tieši šis periods bija raksturīgs ar vairākām skaļi caurkritušām operācijām. Viens no slepkavām pats atzinās savam upurim, ka ieradies to nogalināt, un pēc tam padevās CIP aģentiem. Sensacionālā preses konferencē Nikolajs Hohlovs izstāstīja par slepkavības plānu un demonstrēja ieroci — elektrisko pistoli ar klusinātāju. 1954. gadā izgāzās cita ukraiņu emigrācijas līdera slepkavība, bet 1957. gadā ar neveiksmi beidzās mēģinājums noindēt savu organizāciju nodevušo Hohlovu ar radioaktīvo talliju, kuru tolaik nebija iespējams atklāt līķa sekcijā. 50. gadu beigās VDK beidzot uzsmaidīja veiksme — 25 gadus vecajam Bogdanam Stašinskim 1957. gadā izdevās nogalināt TDS galveno ideologu Ļevu Rebetu, bet 1959. gadā — organizācijas vadītāju Stepanu Banderu. Abas slepkavības tika paveiktas ar VDK ieroču laboratorijā izgatavoto pistoli, kas šāva ar indīgas gāzes strūklu, izraisot upura sirds apstāšanos. Gāzi ieguva no cianīda ampulas, kas tika saspiesta šāviena brīdī. Stašinskis tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, taču 1960. gadā ar savas antikomunistiski noskaņotās draudzenes Inges Polas palīdzību pārbēga uz Rietumvāciju un padevās varas iestādēm. Šī neveiksme uz ilgu laiku lika VDK atteikties no teroristiskajām operācijām, tomēr nav gluži tā, ka tās pārtrauca pavisam. 1979. gadā VDK pakļautā vienība Alfa uzbruka Afganistānas prezidenta pilij, nogalinot šīs Krievijai draudzīgās valsts prezidentu Hafizullu Aminu un ar automātu kārtām nospēlējot ilgā un postošā Afganistānas kara uvertīru. Izraēla un ASV neatpaliek Nevar gan teikt, ka Krievija būtu vienīgā teroristisku operāciju īstenotāja pasaulē. Arī citas valstis, kuras jūtas pietiekami stipras, lai paliktu nesodītas, īpaši nekautrējas panākt savu ar nelikumīgām metodēm. Būtisks terorisma cēlonis ir arī nespēja sodīt dažādus noziedzniekus likumīgi. Tūlīt pēc kara Rietumeiropas teritorijā darbojās britu izlūkdienesta īpašā vienība, kuras uzdevums bija atrast un sodīt ar nāvi cilvēkus, kas "iegāzuši" Apvienotās Karalistes izlūkdienesta aģentus kara laikā, pratinājuši un spīdzinājuši tos. Šai grupai izdevās sodīt ar nāvi vairākus desmitus bijušo gestapo aģentu un darbinieku. Izraēla, kas visu savu pastāvēšanas laiku pavadījusi atklātā un slēptā karā pret tai visapkārt esošajām arābu valstīm, pie teroristiskām operācijām ķērās jau dažus gadus pēc valsts nodibināšanas. Starp citu, pirmais Izraēlas izlūkdienesta vadītājs bija Latvijā dzimušais Boriss Guriels. Laikam gan slavenākā Izraēlas izlūkdienesta Mossad operācija ir Ādolfa Eihmaņa nolaupīšana Argentīnā un viņa nelegālā izvešana tiesāšanai uz Izraēlu. Būtībā arī šī operācija atbilst valsts terorisma definīcijai, taču diez vai kāds uzņemtos Izraēlai to pārmest. Taču bija arī daudzas citas — 50. gados Mossad aģenti nogalināja vairākus vācu zinātniekus — bruņojuma speciālistus, kuri bija piekrituši sadarbībai ar arābu valstīm. Pēc traģiskās Minhenes olimpiādes 1972. gadā, kurā Melnā septembra teroristi nogalināja vienpadsmit Izraēlas olimpiskās komandas dalībniekus, īpaša aģentu grupa Maika Harari vadībā gada laikā atrada un nogalināja visus divpadsmit palestīniešus, kurus Mossad uzskatīja par vainojamiem šajā uzbrukumā. Tika nogalināti vēl trīs palestīnieši, kurus vainoja par kāda vēstniecības darbinieka noslepkavošanu Madridē. Diemžēl šajās operācijās gāja bojā arī nevainīgs cilvēks — kāds marokāņu oficiants, kas bija precējies ar norvēģieti. Norvēģijas policija izsekoja lielāko daļu no aģentu grupas un apcietināja viņus. XX gs. pēdējās desmitgadēs Izraēlas aģenti samērā sekmīgi izseko un nogalina dažādu arābu un palestīniešu teroristu grupējumu vadoņus. Divu Hamas līderu nogalināšana pirms dažiem mēnešiem ir tikai pēdējā zināmā šīs cīņas nodaļa. Gluži bez vainas nav arī demokrātijas citadele ASV. Valsts Nacionālās drošības padome ir ieteikusi pie šādām operācijām ķerties gadījumos, ja vienu vai otru ārpolitikas mērķi nevar sasniegt ar diplomātiskajiem līdzekļiem, bet militāra akcija būtu pārāk riskanta vai neattaisnojama. CIP vadības uzdevums operāciju gadījumā ir izstrādāt "atkāpšanās leģendu", lai Amerika varētu noliegt savu saistību ar konkrēto operāciju. Šīs rekomendācijas gan neko daudz nav līdzējušas — negatīva publicitāte skārusi arī amerikāņu izlūkdienestus. Par CIP lielāko un slavenāko izgāšanos kļuvuši bēdīgi slavenie gandrīz divdesmit neveiksmīgie atentāti pret Kubas vadītāju Fidelu Kastro un neveiksmīgais CIP organizētais kubiešu emigrantu iebrukums, kas beidzās ar katastrofu Cūku līcī 1961. gadā. CIP tieši saistīta ar virkni valsts apvērsumu — Ēģiptē 1952. gadā, Irānā 1953. gadā, Gvatemalā 1954. gadā un 1973. gadā Čīlē. Pret neatkarīgo Latviju ar akciju, kuru varētu kvalificēt kā valsts terorismu, vērsušies tikai reizi. Tas notika 1940. gada naktī no 14. uz 15 jūniju, kad PSRS karaspēka vienības uzbruka Masļenku un Blotu robežapsardzes posteņiem, nogalinot trīs robežsargus, vienu sievieti un 14 gadus vecu zēnu, kā arī sagūstot un aizvedot pāri robežai 11 robežsargus un 32 civiliedzīvotājus. Akcijas mērķis bija izprovocēt Latvijas robežsargus vai armijas vienības uz pretdarbību, lai pēc tam varētu apsūdzēt Latviju robežpārkāpumā un agresijā. Šī konkrētā akcija savu mērķi nesasniedza, taču doma, ka to paveikusi mūsu kaimiņvalsts, kas pēc ilgāka pārtraukuma atkal ķērusies pie šo metožu izmantošanas savā politikā, nav īpaši patīkama.